Pirms pašvaldību vēlēšanām botu fermām iedota jauna metoģička – ne tik daudz baltināt varas partijas, cik nomelnot opozīciju. Sūdus taisa “jenoti” ar kopmaņiem, bet mēslos līdz ausīm visi. Tērzētavās komentāros gāna gan opozīcijas līderus – Šleseru, Brēmani, Stepaņenko un citus, gan runasvīrus – Pļaviņu, Vasiļevski, Petrovu, Viedo Manelu jeb jūsu padevīgo kalpu utt.
Brīžam tas notiek paralēli ar līdzās pie datoriem sēdošo boikotētāju propagandu: slikti ir visi, tāpēc droši variet neiet balsot! Līdztekus pilsoņiem, kas tomēr dosies pie vēlēšanu urnām, liek saprast, ka opozicionāri ir pagalam slikti, tāpēc labāk atstāt vecos vēžus.
Jā, “buntavnieki” nav ideāli. Taču kādi nu ir, tādi ir. Citu nav un pie esošās sabiedrības degradācijas pakāpes nemaz nevarēja būt. Centieni savulaik importēt ārzemju latviešus parādīja, ka no turienes šurp atkūņojas pavisam no realitātes atrauti pintiķi. Jāiztiek ar vietējo politiķu resursu.
Tad kāda tomēr ir STARPĪBA starp varnešiem (lasi – vagariem) un opozīciju, kurā lielu lomu spēlē nacionālā buržuāzija?! Falšās pandēmijas laiks un attieksme pret spaidu “brīnumpoti” parādīja: kas ir kas. Lai kā bendesmaisi censtos šo murgu izdzēst no ļaužu atmiņas, temats paliek atklāts un aktuāls. Tikmēr nupat daudzas respektablas personības pēkšņi ir attapušās, ka Latviju grib pārvērst par poligonu, bet “baurus” iznīdēt.
LAI IZDZĪVOTU, latviešiem nav citas izejas kā – izvēlēties opozīciju. Tramps neatskries šurp tēlot laimes lāci, bet “ždunu” gaidītā ārējā iejaukšanās ir mazticama. Lai kā nepatiktu atsevišķi personāži opozīcijā, kas varbūt arī zags un brauks auzās, taču viņi vismaz NEĪSTENOS PLĀNVEIDĪGU GENOCĪDA POLITIKU.






Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo: