Iesaki rakstu: 
Varējām iezīmēt skaidri, ka esam īsti un gudri saimnieki savā zemē? Varējām un nevarējām… Jo bija iemesli, kas attaisno un neattaisno Saskaņas uzvaru, kas prokremliskajam spēkam atkal dod nepelnītu iemeslu plātīties – mēs uzvarējām, mums jābūt valdniekiem!...
Attaisno:
Pirmkārt. Visām bijušām varas partijām savas „šmuces” – rudu lapsu līkumi, treknu zaķu cilpas, puiciskas kāškrustošanās un parādnieku dzēšgumijas, ventiš` dumjība – tev i, do man a!
Otrkārt. Joprojām dzīvā ilūzija, ka nezināma laime labāka par zināmu nelaimi…
Treškārt. Varas konkrēti pāri darījumi attiecas uz visiem: 1) lai padarītu tautas balsošanu par neiespējamu svētos jautājumos (valoda, neatkarība), tā padarīta par neiespējamu vispār, – atņemot tautai būtisku daļu suverēnās tautas varas, 2) veselības politika pārvērsta par nozares barošanos no slimībām un farmācijas biznesu, 3) izglītības „politika” pagalam neizglītota un nesekmīga skolēna līmenī, 4) ekonomikas transformēšanās ēnu ekonomikā varas tieši un netieši veicinoša un atbalstoša, 5) aizsardzības modernā bruņojama aizstāšana ar lūžņu iepirkumiem, zemessargu atbruņošana (arī no personīgajiem ieročiem) un tā no vietas...
Ceturtkārt. Inteliģences vēlēšanu mobilizācijas saucieni bija novēloti, sašķelti, fragmentāri, aizplīvuroti, pārmēru tēlaini un apbrīnojami nekonkrēti, kurus vienkāršs tantuks nedz klausās, nedz lasa.
Piektkārt. Labi iesakņojies nolemtības sindroms: kad balso, kā gribi, – vienādiņ nepareizi…
Neattaisno:
Pirmkārt. Nebalsojušo skaits pārmēru ievērojams: Latvijā izglītību ieguvušais tik „izglītots”, ka kļuvis par savas argumentēt nespējas aklu pielūdzēju.
Otrkārt. Nespēja mācīties no Saskaņas tajā nozīmē, ka nevaram atļauties upurēt solidāru VIENOTĪBU par labu egoistiskai sadrumstalotībai un muļķībai. Miers un Sudraba - ar slepenajiem mērķiem un naudas devējiem! Bet kāpēc tik daudzi uzķērušies uz šī „dārgmetāla” āķa?
Treškārt. Lētā uzticēšanās repšistu, šleseristu, kalvīšu, godmaņu reinkarnācijas brīnumiem un sīkpartiju utopijām…
Jautājums nav tik daudz par zināmo, cik par nezināmo – vai jel kādreiz varēsim? Varēsim būt īstāki un gudrāki saimnieki savā zemē? Atstājot godprātīgos un patriecot savtīgos...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
