Iesaki rakstu: 
Ne vienmēr iestādes vadītājs ir patiesi tas, kurš vada un valda iestādi. Piemēram, Uzņēmumu reģistrā (UR) izskatās, ka patiesais valdītājs ir nevis galvenā valsts notāre Guna Paidere, bet gan viņas vietnieks Sandis Karelis. Viņš vietnieka amatā atrodas kopš 2011. gada un galvenā valsts notāra pienākumu izpildītāja statusā lemj arī jautājumus par uzņēmumiem ar daudzmiljonu aktīviem.
Pirms aptuveni gada aizsākās diskusijas par grozījumiem UR likumā, kuri paredzēja, no vienas puses, bezmaksas pieeju Uzņēmumu reģistra vairākiem atlasītiem datiem, no otras puses, padarīja faktiski neiespējamu tūlītēju informācijas iegūšanu. Diskusijas skāra arī jautājumus par daudzajiem publiski izskanējušajiem strīdīgajiem UR lēmumiem atteikt vai apturēt uzņēmumu dalībnieku vai akcionāru sapulču lēmumu reģistrāciju un UR lēmumiem saistībā ar informācijas izsniegšanu vai tās neizsniegšanu. Par UR darba stilu presē parādījās vairākas iestādei neglaimojošas publikācijas.
Šie un citi apsvērumi mudināja Neatkarīgo iedziļināties UR darbībā, šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procedūrā, meklēt to, kurš patiesībā ir galvenais iestādes politikas veidotājs un lēmumu pieņēmējs. Pētījumu Neatkarīgā veica, pamatojoties uz publiski pieejamiem dokumentiem, kā arī anonīmi uzklausot uzņēmējus un UR darbības lietpratējus.
Normatīvajos aktos vietnieks svarīgāks
Valdībā apstiprinātais UR nolikums nosaka, ka iestādes darbu vada UR galvenais valsts notārs, kura kandidatūru apstiprina Ministru kabinetā un amatā ieceļ tieslietu ministrs. Pašreizējo galvenās valsts notāres G. Paideres kandidatūru 2013. gada jūlijā valdībā izvirzīja un amatā apstiprināja tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Nolikumā galvenā valsts notāra funkcijas aprakstītas ļoti konspektīvi ‒ "veic Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktās tiešās pārvaldes iestādes vadītāja funkcijas", "veido Uzņēmumu reģistra iekšējo organizatorisko struktūru" un "nodrošina (UR) darbības tiesiskumu".
Patiesā subordinācija iestādē kļūst saprotamāka, izpētot UR mājaslapā publiskoto struktūras shēmu un UR reglamentu.
Shēmā redzams, ka galvenā valsts notāra pakļautībā atrodas viņa palīgs, UR Funkciju izpildes departaments, zem kura atrodas visi reģionālo nodaļu darbinieki, kā arī Attīstības departaments, finanšu un saimniecības nodaļa, personāla nodaļa, sabiedrisko attiecību speciālists, eksperts kvalitātes vadības jomā un eksperts juridisko personu izmantošanas noziedzīgiem nolūkiem novēršanas jomā ‒ kopā 157 darbinieki.
Galvenajam valsts notāram ir tikai viens vietnieks. Taču tieši šī vietnieka pakļautībā atrodas juridiskā nodaļa un kontroles nodaļa ‒ kopā 21 cilvēks.
No shēmas izriet ‒ galvenajam valsts notāram jāuzrauga 157 darbinieki, kamēr vietniekam tikai 21.
UR reglaments atklāj citu ainu. Tur teikts, ka galvenā valsts notāra vietnieks "dod uzdevumus un priekšlikumus tā tiešā pakļautībā esošo struktūrvienību vadītājiem, savas kompetences ietvaros dod uzdevumus un priekšlikumus Funkciju izpildes departamenta vadītājam, kā arī veic Funkciju izpildes departamenta metodisko vadību". Jāpiemin, ka Funkciju izpildes departaments ir tieši tas, kas lemj par iesniegtajiem dokumentiem. Tātad, lai gan reglaments paredz, ka Funkciju izpildes departaments ir galvenā valsts notāra pakļautībā, patiesībā no reglamenta var secināt, ka to vada un tam uzdevumus dod vietnieks.
Tā kā UR nav, piemēram, lielveikals, kura galvenā funkcija ir tirdzniecība un uzskaite, bet gan iestāde, kura nodarbojas ar juridisko dokumentu pārbaudi un juridisku aktu izdošanu, tad galvenā funkcija šai iestādē ir juridiska funkcija. Tas nozīmē, ka galvenās iestādes smadzenes ir Juridiskais departaments, kurš atrodas tieši vietnieka pakļautībā.
UR reglamenta 13.3. punkts nosaka, ka valsts galvenā notāra vietnieks "veido un īsteno reģistra politiku juridiskajos jautājumos, kā arī nodrošina iekšējās kontroles sistēmu izveidi un darbību šajā jomā".
No iepriekš minētā izriet, ka galvenā valsts notāra vietnieks nav tikai priekšnieks iestādes smadzenēm, bet uzrauga iestādes smadzeņu radītā produkta īstenošanu. Kopš 2011. gada galvenā valsts notāra vietnieka amatā atrodas pirms tam UR juridiskās nodaļas vadītāja amatā strādājušais S. Karelis.
Dzīvē kā reglamentā
Pārlapojot pēdējo gadu strīdīgos un dažkārt pat skandalozos UR lēmumus, iezīmējas kāda īpatnība. Šādus lēmumus par tās vai citas kompānijas dalībnieku vai akcionāru sapulču protokolu reģistrēšanu vai nereģistrēšanu pieņēmis tieši S. Karelis un nevis vietnieka, bet gan galvenā valsts notāra pienākumu izpildītāja statusā. No likuma viedokļa, protams, tas nav pārkāpums. Maz kas dzīvē jādara galvenajam valsts notāram - gan komandējumos jādodas, gan apslimt gadās.
Tā, piemēram, 2019. gadā S. Karelis galvenā valsts notāra pienākumu izpildītāja statusā izskatījis SIA "Ventrans Rīga" pārstāvja iesniegumu atcelt UR 2019. gada 4. janvāra lēmumu izbeigt SIA darbību un ierakstīt komercreģistrā ziņas par SIA "Ventrans Rīga" darbības izbeigšanu un izmaiņām amatpersonu sastāvā. SIA “Ventrans Rīga” nodarbojas ar akciju sabiedrības "Latvijas naftas tranzīts" akciju pārvaldīšanu. "Latvijas naftas tranzīts" likvidācijas gadījumā "Ventrans Rīga" pienāktos likvidācijas kvota ‒ aptuveni 12 miljoni eiro.
Pērn S. Karelis lēmis par SIA "Olmafarm" mirušā dalībnieka atstātā mantojuma līdzmantinieču iesniegumu. Šo lēmumu skandalozitāte presē jau vairākkārt aprakstīta, un zinātāji tieši S. Kareli min kā bezkompromisu tiesiskuma nodrošinātāju "Olainfarm" jautājumos.
Pērn S. Karelis skatījis arī citu "Olainfarm" akcionāru Igaunijas kompānijas OÜ "Olfim", vēl divu privāto akcionāru, kā arī "Olainfarm" bijušā padomes locekļa iesniegumus, kuros tiek lūgts atcelt UR iepriekš pieņemtos lēmums, kas saglabā mazākuma akcionāram pārvaldes tiesības "Olainfarm".
Šogad S. Karelis galvenā valsts notāra pienākumu izpildītāja statusā lēma reģistrācijas jautājumus saistībā ar afgāņu izcelsmes uzņēmēja Mohammada Gulami pārvaldītās Vecrīgas viesnīcas īpašnieku komercķīlas reģistrāciju.
Respektablie izpalīgi
Atsevišķos, arī publiski izskanējušos UR lēmumos rodamas atsauces uz UR konsultatīvo padomi un tās skatījumu uz strīdīgo reģistrēšanas jautājumu. G. Paidere publikācijā žurnālā "Jurista Vārds" pērnā gada decembrī neslēpj, ka konsultatīvā padome tiek iesaistīta tieši sarežģītu lietu izskatīšanā. "Reģistram bija jāizpilda Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas departamenta komerctiesas rīkojums piemērot arestu Aivara Lemberga kā PLG (patiesā labuma guvēja) tiesībām tā sauktajā ventspilnieku lietā, bet juristu domas dalījās, vai reģistrs šādu arestu vispār var reģistrēt un, ja ‒ jā, tad kā tas ietekmē visas citas iespējamās darbības kapitālsabiedrībā. Ekspertu argumenti reģistram palīdzēja saprast, kā juridiski korekti izpildīt tiesas uzdevumu," skaidro G. Paidere. Viņa piemin arī "Olainfarm" lietu par līdzmantinieku vairākuma tiesībām un lietas saistībā ar parakstu viltošanu (iespējams, domāta Vecrīgas viesnīcas īpašnieku komercķīlas lieta). "Varu teikt, ka padome ir piemērots formāts plašas pārstāvniecības iesaistei, ja tāda nepieciešama konkrētā jautājuma risināšanā," publikācijā norāda G. Paidere.
Jāpiebilst, ka konsultatīvās padomes atzinumi UR vadībai nav obligāti.
Piemēram, pēdējās publiski pieejamās konsultatīvās padomes sēdes protokolā redzams, ka sēdē dalībnieka statusā piedalās respektabli juristi ‒ pazīstami civiltiesību un krimināltiesību eksperti kā zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētājs Aivars Borovkovs, bijušais valsts galvenais notārs Ringolds Balodis, Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības pārstāvis Aldis Alliks. UR pārstāvējusi G. Paidere un S. Karelis. Kā eksperti sēdē pieaicināti trīs Tieslietu ministrijas pārstāvji un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docents Erlens Kalniņš.
Lai arī protokolā norādīts, ka sēdi vada G. Paidere, redzams, ka galvenais runātājs un UR interešu paudējs bijis iestādes faktiskais vadītājs S. Karelis. Sēdi protokolējis S. Kareļa pakļautībā esošās UR juridiskās nodaļas jurists. Atgriežoties pie "Olmafarm", šis jautājums konsultatīvajā padomē skatīts pat divreiz, un konsultatīvās padomes secinājumiem sekojis UR ar saviem lēmumiem. Taču jau šogad Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka UR un Kareļa organizētā konsultatīvā padome likumu piemērojusi nepareizi.
Karjera vienā iestādē
S. Kareļa amatpersonas deklarācija liecina, ka viņš darbu UR sācis 2001. gada martā vecākā referenta statusā. 2004. gadā kļuvis par nodaļas vadītāju, bet 2007. gadā viņam uzticēts darbs UR iepirkumu komisijā. Kopš 2011. gada līdz pat šim brīdim strādā galvenā valsts notāra vietnieka amatā. Cita starpā, KNAB savās rekomendācijās korupcijas risku novēršanai ir norādījis uz vadošu amatpersonu rotāciju kā vienu no ieteikumiem korupcijas samazināšanai iestādēs. UR vadītāji ir mainījušies diezgan bieži, taču S. Karelis nav nedz rotēts, nedz kļuvis par ģenerāli, bet stabili ieņem atslēgas pozīciju UR. 2017. gada vasarā kandidējis Iecavas novada domes vēlēšanās no Latvijas Reģionu apvienības saraksta. Ticis ievēlēts un līdz šim brīdim ir Iecavas domes deputāts.
Pārpublicēts no neatkariga.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
