Uzņemot bēgļus, Latvija atkārtos Zviedrijas politisko pašnāvību
Juris Baumanis*14.09.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šobrīd Zviedrijā valda situācija, kuru nekad negribētu novēlēt savai dzimtenei Latvijai – īsā laikā krasi mainījies valsts etniskais sastāvs, turklāt imigrantu paradumi un uzskati ir tik krasi atšķirīgi no tā, ko pazīstam mēs Eiropā, ka par sekmīgu integrāciju nav vērts pat runāt.
Imigrantu ģimenes, kas jau tā ir skaitliski daudz lielākas par jebkuru zviedru ģimeni, aug ģeometriskā progresijā. Šajās ģimenēs valda sava vardarbīga kārtība un sociāls pagrimums – Zviedrijas varas iestādes ir bezspēcīgas šo ģimeņu "iekšējās lietās", kuras nereti saistītas ar smagu vardarbību pret sievietēm, un šīs ģimenes rada sociālo saspringumu un draudus arī citiem iedzīvotājiem.
Lielākā musulmaņu kopiena Skandināvijā
Zviedrijā, pēc oficiālās statistikas, ir lielākā imigrantu, tai skaitā musulmaņu, kopiena Skandināvijā. Tikai 2015. gadā vien Zviedrija uzņēma 163 000 imigrantu, gadu pirms tam Zviedrijā ieceļoja vairāk nekā 26 000 sīriešu, nemaz nerunājot par somāliešiem un citu Āfrikas valstu pavalstniekiem. Tas, ko viņi ir ienesuši Zviedrijā, neliecina par cēlām un cilvēciskām vērtībām.
Izvarošanas gadījumu skaits Zviedrijā pēdējos 20 gados ir trīskāršojies
Nemaz nerunāsim par zādzībām, huligānismu un vandālismu, par narkotiku izplatīšanu, vardarbību skolās u.tml., tas, ka izvarošanas gadījumu skaits Zviedrijā pēdējos 20 gados ir trīskāršojies, jau ir skaidrs rādītājs, kas notiek šo imigrantu galvās. Izvarošanas gadījumu skaits, kuros cietušas meitenes līdz 15 gadu vecumam, ir sešas reizes biežāks nekā pirms vienas paaudzes. Ir strauji palielinājies arī citu noziegumu skaits. Šie rādītāji skaidri pasaka – Zviedrijas sociālais eksperiments ir izgāzies! Turklāt mēs nemaz nezinām īsto statistiku, jo otrās paaudzes imigranti šajos datos tiek dēvēti par zviedriem.
Mediji un tiesas sargā imigrantus
Tā vietā, lai kaut ko darītu vardarbības un izvarošanas problēmu risināšanā, Zviedrijas politiķi, sabiedrības līderi un mediji dara visu, ko var, lai izdomātu dažādus attaisnojumus šai statistikai, lai tikai medijos neparādītos politnekorekts norādījums uz noziedznieka tautību utt. Absurds!
Etniski zviedri ir minoritāte, kas pamet mājas un skolas
Kamēr Zviedrijas varas iestādes nespēcībā lauza rokas, rīkojas paši zviedri – vieni ir spiesti pamest savas dzīvesvietas, jo, piemēram, Malmē un Gēteborgā ir rajoni, kuros kritiskā imigrantu masa jau sen ir pārsniegta. Citi izņem savus bērnus no skolām, kurās agresīvo un vardarbīgo imigrantu bērnu skaits jau sen ir lielāks, nekā zviedru bērnu. Taču ir liela daļa zviedru, kuri sociālu apstākļu dēļ nevar mainīt dzīvesvietu vai bērnu skolu, un viņi ir kļuvuši par ķīlniekiem paši savā tēvzemē. Ir rajoni, kuros zviedri veido tikai 5–10% no iedzīvotājiem, un, ticiet man, šie zviedri vakaros uz ielas labprāt neiet.
Sabiedrība radikalizējas, un pieaug sociālā spriedze
Zviedru jaunieši nevar brīvi doties izklaidēties, jo atpūtas un izklaides vietās bieži pulcējas krimināli elementi, kuri lepojas ar bēgļa statusu. Situācija nonākusi tik tālu, ka daļa zviedru sāk radikalizēties, kas tikai vairo kopējo sociālo spriedzi – viņi kļūst noslēgti pret visu, kas nav zviedrisks, tajā skaitā pret Zviedrijā dzīvojošajiem latviešiem.
Laipnību imigranti tulko kā vājumu un muļķību
Vardarbība un sociālā spriedze tikai pieaugs, nedz Eiropa, nedz Zviedrija nav no gumijas, un rezultātā neizbēgami būs sprādziens. Šobrīd neņemos prognozēt šīs pārlieku liberālās politikas smagās sekas, zinu tikai vienu – liberālismu un laipnību šie imigranti tulko kā vājumu un muļķību, tāpēc pateicības vietā no viņiem saņemam to, ko mēs nekad nenovēlētu saviem dēliem un meitām.
Neiesim Zviedrijas ceļu – nākamās paaudzes mums to nepiedos!
Zviedrija jau ir izdarījusi politisko pašnāvību, Latvija nedrīkst iet šo pašu ceļu! Nedrīkst! Nākamās paaudzes mums to nekad nepiedos! Vienreiz jau bijām spiesti piedzīvot varmācīgas etniskā sastāva izmaiņas, bet šoreiz varam paši lemt par savu un savu bērnu likteni! Mēs nevaram pārvest visu arābu pasauli uz Eiropu, un arī nevajag! Eiropa nav radījusi visas pasaules problēmas, un Eiropai tās nav jārisina. Kā teicis slavenais Ostaps Benders – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās!
Un, lai mani sauc par neliberālu, lai pārmet humānisma trūkumu, bet es gribu, lai nākamās paaudzes dzīvo mierīgā un drošā Latvijā, lai latviešu sievietes var iet pa ielu, nebaidoties no somāliešu migrantu bandu uzbrukumiem, lai latviešu bērni var iet tajā skolā, kurā vēlas, un baudīt bērnību bez bailēm.
* dzīvo Zviedrijā kopš 1978. gada
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
