Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...
Arnis Jaudzems*31.07.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties no nomas automašīnām, valsts gadā varētu ietaupīt miljonu“ http://ej.uz/skaties-lv; „Saeimas komisija: Daļa no valsts institūcijām varētu atteikties no savu autoparku veidošanas“ http://ej.uz/diena-lv; „Deputātu ziņojums: Valsts iestādes ietaupītu miljonu gadā, ja automašīnu nomu aizstātu ar to iegādi“ http://ej.uz/financenet-lv un citi.
Visās šajās un līdzīgajās publikācijās ir viennozīmīgs ziņojums – valsts pārvaldes institūcijām jāizmanto Saeimas autobāzes autoparks. Vai tas patiešām ir lētāk?
Visiem zināms, ka tirgus ekonomikā viens no faktoriem, kas ļauj strādāt efektīvi, ir konkurence. Jautājums, vai, lobējot vienu konkrētu pakalpojuma sniedzēju – šajā gadījumā Saeimas autobāzi, ir iespēja saglabāt konkurētspējīgu cenu? Visticamāk, ka ne. Un to jau apliecina medijos pieejamā informācija - 2017. gada sākumā Saeimas autobāzē bija reģistrētas 73 automašīnas un tika nodarbināti 126 cilvēki, tostarp 77 autovadītāji. 2016. gada Saeimas autobāzes budžetu veidoja 2,2 miljoni eiro, iekļaujot darbaspēka izmaksas.
Jautājums, kuram ir izdevīgi lobēt institūciju, kas nestrādā pēc tirgus principiem? Vai kāds no privātā kapitāla uzņēmumiem varētu atļauties turēt štatā 4 apkopējus, kuru atalgojums pārsniedz 1000 eiro mēnesī, divus ēdināšanas pakalpojumu speciālistus, medicīnas speciālistu, 8 dežurantus un citus, lai kopumā apkalpotu tikai 73 automašīnas (dati no http://www.saeima.lv/at_12/darbin/autobaze.pdf)?
Salīdzinājumam šeit jāmin, ka profesionālos autoparku vadības uzņēmumos un privātā kapitāla uzņēmumos līdzvērtīgu automašīnu parku pilnībā spēj apkalpot vien pāris cilvēku. Savukārt Saeimas autobāzē parka apkalpošanā strādā ap 40 darbiniekiem.
Tirgus ekonomikā visu nosaka piedāvājums un pieprasījums. Es aicinu uz atklātu konkursu, kur, pieņemot, ka Saeimas autobāze ir līdzvērtīgs tirgus dalībnieks, ir jāiesniedz savs finanšu piedāvājums un jāpierāda sava konkurētspēja. Mākslīgi uzturētā institūcija beidzot ir jāpielīdzina tirgū esošajiem spēlētājiem, nepiešķirot prioritātes, jo viens no uzdevumiem ir pēc iespējas efektīvāk uzturēt valsts pārvaldi, jo darām mēs to par visu Latvijas nodokļu maksātāju naudu.
Un vēl! Nejauksim bumbierus ar āboliem! Publisko izdevumu un revīzijas komisijas veiktajā analīzē secināts, ka vienas automašīnas noma sešu gadu laikā izmaksā dārgāk - 35 760 eiro, savukārt iegāde kopā ar uzturēšanas izdevumiem 27 942 eiro. Tikai kas ir iekļauts šajās izmaksās? Nomas konkursos parasti tiek pieprasīts visplašākais pakalpojumu klāsts – no apdrošināšanas bez paša riska, visa veida remontiem, apkopēm un beidzot ar aizvietošanas auto remontu gadījumos. Pērkot auto, daudz kas no iepriekš minētā netiek iekļauts un līdz ar to arī izmaksās netiek ieskaitīts. Turklāt automašīnas ilgtermiņa nomas periods parasti tiek izvēlēts 3 gadi, attiecīgi tiek salīdzināta noma 2 reizes pa trīs gadiem (t.i. vienmēr jauns auto) ar sešgadīgu auto.
Esmu pārliecināts, ka, izvērtējot abus variantus – auto iegādi un ilgtermiņa nomu pie vienādiem nosacījumiem, šis teorētiskais miljona ietaupījums pazudīs vai pārvērtīsies par zaudējumiem. Lai valsts pārvalde samazinātu autoparka izmaksas, tad, pirmkārt, brīvā konkurencē jāizvēlas ekonomiski auto, balstot aprēķinu uz TCO (total cost of ownership) jeb auto dzīves cikla izmaksu aprēķinu, otrkārt, jāizskauž nelietderīgas auto dīkstāves un nepamatotas prasības „ja nu kādreiz noder“.
Aicinu ievērot konkurences principu saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma nodrošināšanai. Pakalpojums ir jānodrošina par iespējami zemāko cenu neatkarīgi no tā, vai to dara valsts pārvaldes institūcija vai privātais uzņēmējs – šajā gadījumā Saeimas autobāze vai jebkurš no ilgtermiņa auto nomas pakalpojumu sniedzējiem. Jo par to maksājam mēs, Latvijas nodokļu maksātāji!
* Sixt vadītājs Baltijas valstīs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
