Utopizētas (?) pārdomas par valsts un pašvaldību iepirkumu kārtību

Nav nekāds brīnums vai kāds noslēpums, ka pie šīs plašās siles barojas daudzi, sākot no valsts pirmajām amatpersonām, partijām, vietējiem vadoņiem un to padotajiem, kas vadības uzdevumā šīs siles pārpilnības organizēšanā veic konkrētas un krimināli sodāmas darbības, kuras atkal jau piesedz tie paši “saņēmēji”. Bezgalīgais stāsts. Plus iepirkumu organizēšanā ne tikai vēlāk tiek kaut kas kaut kam dalīts, bet jau paša procesa veidošanā tērēta zināma daļa budžeta dažādos atalgojumos neskaitāmu iepirkumu komisiju dalībniekiem.

Vēlaties paskaitīt, cik mums ir valsts un pašvaldību iestādes, kuras veic iepirkumus… es neņemos skaitīt. Cipars būs fantastisks! Katrs no iepirkuma komisijas dalībniekiem papildus pie savas pamatdarba algas vēl saņem atalgojumu par dalību komisijā – kopumā valsts līmenī rodas neliels (uz miljardu fona) budžeta robiņš, ar kuru varētu pilnībā apmierināt gan skolotāju, gan mediķu u.c. prasības. Par pamatdarbu taču saņemta pilna samaksa, tostarp uz pamatdarba rēķina (laika un budžeta) tiek sēdēts šajās ar pamatpienākumiem nesaistītajās komisijās. Par ko saņemtā atlīdzība ir arī šis budžeta robiņš. Sīkums, taču nepieminēt nevaru. To sapratīsiet vēlāk.

Rodas dabisks jautājums, ko es te cepos. Gudri cilvēki sen jau visu izvērtējuši un nonākuši pie “pašiem labākajiem” risinājumiem. Es nu gan tā nedomāju. Šie “labākie” risinājumi ir veltīti labākai un drošākai savu kabatu piepildīšanai (pielaidei pie siles). Spilgts piemērs ir šis daudzmiljonu iepirkums NBS vajadzībām. Aizsargāts ar kaut kādiem tur valsts noslēpumiem.

Man sētā suņi smejas gaudodami savstarpējās nakts sarunās. Es saprastu, ka valsts noslēpums būtu, ja leviti un co. līdzīgi huseiniem vai homeiniem pa kluso ražotu atomieročus vai kādu ģifti. Tad jā. NOSLĒPUMS!!! Pārējo, kas šajā pundurvalstī ir it kā slepens, var uzzināt, palasot masu medijus, sociālos tīklus un vienkārši pasēžot dažos specifiskos krodziņos. Nu, bet lai paliek noslēpumi. Atgriezīsimies pie iepirkumiem.

Maza preambula. Politiskā partiju diktatūra ar katru jaunu sasaukumu veido jaunas valsts un arī pašvaldības institūcijas: ministrijas, departamentus, direkcijas, neskaitāmus centrus, aģentūras, padomes un komisijas. Katrā no tām labākajā gadījumā uz 5 darbiniekiem ir viens, kurš ir savā vietā – zina, ko darīt, kā darīt un pats arī dara. Pārējie tādi statisti vien ir budžeta celšanai vēl augstākā tēriņu līmenī.

Un gandrīz katrā (ar retiem izņēmumiem) no šīm iestādēm ir sava iepirkumu komisija. Un katra no šīm komisijām iestādes darba nodrošināšanai iepērk principā vienus un tos pašus produktus, preces, pakalpojumus (ne jau tikai pārtikas). Un katram no šiem iepirkumiem būs citādāka cena, citi piegādes (izpildes) nosacījumi un citi ekskluzīvi risinājumi. Cik nu to pieļauj Publisko iepirkumu likums.

Ar to likumu gan ir kā tajā krievu teicienā: zakon kak dišlo – kuda povernul, tuda i višlo! Neņemos spriest, cik un kas tām iestādēm pastāvēšanai vajadzīgs (iepirkt), taču no paša pieredzes zinu, ka piešķirto budžetu līdz gada beigām vajag iztērēt pilnībā… tad nu iet vaļā, pērkot visu, ko vien prāts var iedomāties, vajag vai nevajag.

Ko tad var darīt, lai tā nebūtu? Pastāvīgi valsts cenšas kaut ko uzlabot, lai korupcija it kā ietu mazumā, taču visas tās izmaiņas balstās uz to, lai vilki būtu paēduši un kazas paliktu dzīvas. Redziet! Mēs darām! Ha ha ha trīs reizes!

Tagad iedomāsimies utopiju, kurā valsts ir nodibinājusi veidojumu (piemēram, zem Valsts kases jumta), kurš VIENĪGAIS valstī nosaka kritērijus, cenas un procedūru publisko iepirkumu veikšanai no tualetes papīra iegādes ierēdņu pēcpusēm līdz norakstītām atomzemūdenēm NBS vajadzībām.

Ar fiksētām cenām VISIEM. Ar atrunātu iepirkuma kārtību VISIEM. Ar PROFESIONĀLU vērtētāju piesaisti. Ar efektīvu iepirkumu procesu kontroli. Neatkarīgi no iepirkuma līmeņa – bez vai ar NOSLĒPUMIEM. Ar darbiniekiem uz terminētu laiku ar ļoti labu atalgojumu un tiesībām līdzīgi kā tas ir ar tiesnešiem. Atlasītiem konkursa kārtībā. Profesionāliem ekonomistiem, juristiem un finansistiem. Ar piekļuvi valsts noslēpumiem. Un – galvenais – bez partejiskās piederības.

Varētu jau utopizēt vēl un vēl… Taču pietiks. Kā mana sieva saka: kurš gan tagad lasa garus tekstus…

Taču, ja šī utopija piepildītos, cik MILJARDU budžeta naudas paliktu Valsts kasē? Nevis kabatās, ofšoros, zeķēs vai izniekotās precēs un tml. Uz šo naudas plūsmu fona šādas iepirkuma sistēmas izveides un uzturēšanas izmaksas ir vienkārši nesalīdzinājamas – kā nevar salīdzināt vērdiņu ar zelta dālderi. Cik vienkāršāka kļūtu iepirkumu procedūra? Cik caurspīdīgāki nosacījumi? Cik kvalitatīvāki rezultāti? Es nespēju pat iedomāties – cik!!!

Iedomāties varat Jūs!

Papildinājums: aizmirsās vēl viena utopijas pozitīvā puse. Iespēja godīgam, spējīgam un darbīgam uzņēmējam bez kontiem ofšoros, bez spalvainas rokas partiju aprindās, bez nepieciešamības piedalīties dažādās skaidras naudas atmazgāšanas shēmās un vispār jebkādās “shēmās” – godīgi saņemt un realizēt valsts vai pašvaldības publiskos pakalpojumus.

Pārpublicēts no https://jonjs.lv/automatisks-iepirkumi/

Novērtē šo rakstu: