Iesaki rakstu: 
Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku izaicinājumu? Ja ne visā mūžā, tad tikai pēcpadomju gados. Ja ne no katra cilvēka, tad no valsts visaugstākās amatpersonas. Vai Latvijā ir kāds precedents fotogrāfijā fiksētajam izaicinājumam?
Visticamākais, ka ar tik lielu izaicinājumu sabiedrību nav aplaimojis neviens no LR valsts visaugtākajām amatpersonām. Pie tam tas notiek, turpinot sēdēt augstajā amata krēslā, kas šo izaicinājumu vispār pārvērš neticami drausmīgā izdarībā.
Tas ir atklāts fundamentāli nelietīgs izaicinājums! Tā ir atklāta uzpļaušana tiesai, valdībai, valstij, tautai. Tā var rīkoties vienīgi dziļi tonēts nelietis, kurš nepazīst ne kauna, ne goda.
Protams, formas ziņā tas ir sen pazīstams izaicinājuma veids. Zināmi ir daudzi gadījumi, kad cilvēks demonstratīvi nodarbojas ar kaut tādu, kas pilnīgi neatbilst dotajai situācijai. Tiek kritiski izskatīta viņa darbība, taču cilvēks klaji izrāda kolosālo vienaldzību pret to. Savā laikā, piemēram, tādā veidā Ādofs Šapiro tracināja kultūras ministru Raimondu Paulu, kurš bija atnācis slaveno režisoru un viņa lieliskos aktierus pamācīt teātra mākslā.
Rimšēviča gadījumā tas ir muļķīgs izaicinājums! To varēja izdomāt tikai muļķis! Muļķis nesaprot, ka katra normāla cilvēka reakcija tādam fundamentāli nelietīgam izaicinājumam var būt tikai viena - dziļi nosodoša. Šī primāta stāvoklis tiesas zālē nav tāds, lai izaicinoši lasītu šo gudro avīzi.
Kāds gan morāli pagrimis cilvēks un faktiski arī muļķis savā laikā ir ticis iesēdināts Valsts bankas prezidenta krēslā! Ja arī kādam līdz šim bija aizdomas par lietas safabricēšanu, tad fotogrāfijā redzamais izaicinājums kliedē jebkuras aizdomas. Ja cilvēks nebūtu vainīgs, tad viņš sēdētu klusu, bet nevis lepni šķirstītu “Financial Times”.
Taču īstenībā viss ir loģiski. Latvijas nelietību cunami pašlaik ir divi augstākie punkti - Rimšēvičs un Muižnieks. Rimšēviču 4.novembrī sāka tiesāt par smagiem noziegumiem, bet Muižnieks turpina nelietīgi kaulēties ap rektora krēslu. Rimšēvičs nevis uzrakstīja atlūgumu un no kauna pakārās, bet līdz tiesai turpināja sēdēt Valsts bankas prezidenta krēslā.
Savukārt Muižnieks pēc neievēlēšanas turpina nelietīgi uzstāt, ka viņu tomēr ievēlēja. Tāds nelietības līmenis pašlaik ir augstākais valsts iestādēs. Tā ir divu neliešu nelietība, kura ir iespējama vienīgi nelietīgā vidē, kad sociums nepretojas nelietībām un nelietība ir kļuvusi amoralitātes norma. Nelietība ir kļuvusi par mūsdienu latviešu identitātes pazīmi.
Staļina, Brežņeva laikā Rimšēvičs jau sen būtu sapuvis, jo tiktu nekavējoties tiesāts, piespriests un izpildīts augstākais soda mērs. Pat grūti aptvert, kādā noziegumu brīvībā dzīvojam! Nav ticams, ka spēsim pašu spēkiem atgriezties cilvēciskā dzīvē. Jau ir vismaz divas paaudzes, kurās darba vietā ir blēdības, noziegumi, organizētā noziedzība.
Varbūt līdzēt var tikai tas, ko XX gs. otrajā pusē sāka dēvēt par "humanitāro palīdzību", kad, piemēram, Āfrikas zemēs ieradās ANO karaspēks, lai vietējos iedzīvotājus vestu pie prāta. Viņiem bija uzdāvināta brīvība, bet viņi sāka aplaupīt un slepkavot viens otru. Bet kurš tagad gribēs ar mums smērēties! Domāju, Rietumu elitē jau sen visu ir sapratuši par mums, atmetuši ar roku un izmanto tikai melnajos darbos (starptautiskajā finansu organizētajā noziedzībā). Citās jomās no mums nav nekāda labuma.
Kā zināms, Rīgā tiek atmazgāta visietekmīgāko ASV politiķu nauda. Augstāks līmenis vairs nevar būt. Tas ir Baltā nama līmenis. Rīga ir ļoti slavena. Un amerikāņi zina, ka no Rīgas nav jābaidās. Rīgā valda cilvēciskās padibenes, kurām valsts gods, tautas gods jau sen ir izžuvis pat šo padibeņu pamperos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
