Tuvojoties grāmatai „Valstsgribis”, Levits atsāk veco dziesmu: nenopietni izdomājumi, ļaunprātīgas interpretācijas un muļķības, kam saprātīgi cilvēki nepievērš uzmanību

Fragmentu no TV3 ziņu raidījuma, kurā Egils Levits 14. martā nāca klajā ar šiem apgalvojumiem, iespējams noskatīties Lato Lapsas YouTube kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=i1eW4LJNSxg.

Kamēr jaunā grāmata „Valstsgribis” tiek drukāta, grāmatnīcās jau iegādājams grāmatas „Viltvārdis” otrais, papildinātais izdevums, un pietiek.com šodien pārpublicē tās fragmentu, kas atgādina, kā Egils Levits mēģināja (ne)reaģēt uz šo grāmatu 2020.gada vasarā:

„Pēc “Viltvārža” iznākšanas 2020. gada jūnija beigās paiet viena diena, otra, tad pāris, izlasījušo kļūst aizvien vairāk, viņu balsis aizvien skaļākas – bet grāmatas varonis klusē, klusē un klusē. Jau daudz vēlāk kļūst zināms, ka “Rīgas pils saimnieks” izmisīgi turējies pie cerības, ka šīs galvassāpes vienkārši izbeigsies pašas no sevis.

Tikai pēc nedēļas, kad prezidentam preses konferencē jau tiek uzdots tiešs un skaidrs jautājums, kļūst skaidrs, ka Egils Levits par sevi un saviem minhauzeniskajiem stāstiem ir pietiekami augstās domās, lai nebūtu pat mēģinājis sagatavoties nepatīkamai un nevēlamai interesei.

Pavadot savu skaidrojumu ar airēšanās žestiem, “Viltvārža” galvenais varonis preses konferencē liek noprast, ka centīsies panākt, lai grāmata tiktu uztverta kā tādi paši “sacerējumi” par plakano Zemi un lidojošiem šķīvīšiem – attiecībā uz tādiem viņš stingri ievērojot “informatīvo higiēnu”.

Taču no šīs apņemšanās un pašas higiēnas nekas labs nesanāk, un dažas dienas vēlāk intervijā kanālam “Rīga TV24” Egils Levits ir spiests nākt klajā ar jaunu versiju: izvairoties pieminēt grāmatā minētos faktus un dokumentus, viņš tagad norāda uz savu visaugstākā līmeņa pielaidi valsts noslēpumiem, kas izslēdzot jebkādas šaubas vai aizdomas, savukārt pašu grāmatu taču vispār “neviens neņem nopietni”.

“– Jautājums par to, ka jūs, sagaidot savu gada darba pārskata perioda ieiešanu nākamajā periodā, saņemat arī Lato Lapsas grāmatu par valsts prezidenta dzīvi. Kā jūs to vērtējat?

– Attiecībā uz mani man jāsaka, ka man ir visaugstākā līmeņa pielaide, kāda valstī ir, un mēs visi zinām, ka tur ir ļoti augsti kritēriji un ne visi tos arī iztur. Šī pielaide ir, un tas lielā mērā ir arī atbilde uz jautājumiem, teiksim, faktuāliem jautājumiem.

Otrs, es gribētu teikt tā, es esmu savā dzīvē ļoti, ļoti pateicīgs vispirms, protams, savai dzimtai, kura ir pārdzīvojusi 20. gadsimta sarežģītos likteņus un savā veidā ir devusi šos gēnus, šos pieredzes gēnus arī man. Un es ieteiktu visiem pētīt labāk savu dzimtu, es varbūt to darīšu tad, kad beigšu savu prezidentūru, jo tas rada labāku izpratni gan par vēsturi, gan arī par savu tuvāko apkārtni.

To darot, ir ļoti svarīgi neiekrist padomju propagandas slazdos, vērtējot tā laika notikumus, vērtējot tā laika dokumentus, kas ir pilnīgi citādākā sistēmā radīti un lietoti, kā tas šodien mūsu demokrātiskajā valstī ir. Tā kā es domāju, ka tas ir…

Es katrā ziņā esmu ļoti pateicīgs saviem vecākiem, kuri ir ļoti daudz, teiksim, ziedojušies manā labā ļoti grūtos apstākļos. Ļoti grūtos apstākļos. Un es esmu pateicīgs arī visiem draugiem un maniem domu biedriem, ar ko mēs kopā esam ļoti daudz paveikuši gan trimdā, gan arī Latvijā.

Es esmu pateicīgs arī visiem kritiķiem, apmelotājiem un visiem tiem, kuri, teiksim vēlas novirzīt mani no tiem mērķiem, ko es esmu uzstādījis gan kā persona personīgi dzīvē, gan kā valsts prezidents, jo tas man ir papildu stimuls uzskatīt, ka mans ceļš un mana virzība ir pareiza, pareiza virzība uz modernu un tiesisku valsti, kas nozīmē pretoties tam, tiem un tām virzībām, kas būtu pret, kas vēlētos to bremzēt.

Tā ka es esmu visiem pateicīgs par visu, kā es tieku vērtēts – pozitīvi un negatīvi. Būtu jāņem vērā tas, ka mēs esam demokrātiskā valstī un katram ir iespēja izteikt savu viedokli. Un tas, protams, ir liels, liels pluss. Un to, protams, es arī respektēju.

– Vai kādā tiesvedības ceļā tur risināt kādus jautājumus? Vai jūs saskatāt, ka tur ir kaut kas vērts?

– Tādā gadījumā man būtu jāiedziļinās tajā grāmatā, bet, cik es zinu no tā, man jāsaka, ka visi šie vērtējumi un šī mērce ir tāda, ka es domāju, to neviens neņem nopietni…”

Īsi sakot, Egils Levits acīmredzot joprojām cer, ka izdosies iztikt bez nopietnākiem skaidrojumiem. Ko tur šiem plebejiem un nomelnotājiem vispār skaidrot – man ir valsts noslēpuma pielaide, savukārt padomju laika dokumentiem, arī ar manis paša roku rakstītiem, nevar ticēt, jo tā var “iekrist padomju propagandas slazdos”, un vispār neviens “Viltvārdī” atklāto taču neņem nopietni!

Šo pašu iedomāto brīnumnūjiņu – atsauci uz pielaidi valsts noslēpumam – Egils Levits izmēģina vēlreiz, nu jau TV3 ziņu raidījumā, vēl piemetinot pašizdomātu “tiesiskas valsts principu”, kas viņam ļaujot komunicēt tikai ar “godprātīgiem” cilvēkiem, ne tādiem, kas mēģina atmaskot viņa melu pinumus:

“Saņemot visaugstāko pielaidi, ir ļoti rūpīgi pārbaudīta attiecīgā persona visos aspektos, zinām, ka kritēriji ir ļoti augsti, virkne politiķu nav izturējuši šo pārbaudi. Man ir visaugstākā pielaide, tā ir atbilde pēc būtības. Katrs cilvēks var izteikt savu viedokli, ja ir specifiski jautājumi, varam kādā sarunā to pārrunāt, visus šos jautājumus, ar godprātīgiem dalībniekiem. Ar godprātīgiem! Jo tiesiskas valsts princips neļauj amatpersonām un privātpersonām uzturēt kontaktus ar cilvēkiem, kuriem ir tiesas spriedums, ka tie rīkojas negodprātīgi!”

Pie tā, kādā veidā Egilam Levitam ir izdevies saņemt valsts noslēpuma pielaidi un cik vērīgi valsts drošības dienesti ir vērtējuši viņa dzīvesgājumu, mēs vēl atgriezīsimies. Pašlaik turpināsim dienu pa dienai izsekot tam, kā viltvārdis pamazām un sāpīgi nonāk pie secinājuma – “brīnumnūjiņa” nefunkcionē, un mēģinājumi visu vienkārši negodprātīgi noklusēt nav tā labākā stratēģija cilvēkam, kas nav atmetis uzmācīgo cerību būt “nācijas tēva” lomā.

Pēc pirmajiem trim “skaidrojumiem” portāls pietiek.com publicē šādas anonīma lasītāja iesūtītas pārdomas – pirmās no daudzajām, jo pretēji viltvārža iedomai grāmatā atklātie fakti plašām lasītāju masām kļūst ar katru dienu aizvien intriģējošāki:

“Līdz šim man šķita, ka mums pašlaik ir valsts vadītājs, kurš jebkurā dzīves situācijā spēj izkulties, aizrunājot klausītājiem ausis ar “valstsgribām”, “likteņkopībām” un citiem līdzīgiem daiļvārdiem. Nu izrādījies, ka Lato Lapsa ar savu grāmatu “Viltvārdis” ir padarījis Egilu Levitu klusiņu un bikliņu.

Kas, manuprāt, skaidri izlasāms Egila Levita pietiekami putrainajos paziņojumos.

1. Vispirms Egils Levits saka, ka grāmata ir pilnīgas blēņas, bet pēc tam sāk taisnoties, nevis atspēkojot konkrētus faktus, bet piesedzoties ar valsts noslēpuma pielaidi.

2. Vispirms Egils Levits saka, ka grāmatu lasīt ij nedomājot, bet trešajā sižetā jau izrādās, ka ir pietiekami labi informēts par tās saturu.

3. Vēl no Egila Levita krāšņākajiem “argumentiem” var pieminēt:

– ieteikumu katram pētīt pašam savu dzimtu un nebāzt degunu svešās lietās (kas precīzi saskan ar viņa kancelejas vadītāja vēstulē izteiktajiem draudiem grāmatas autoram);

– mēģinājumu “Viltvārdī” minētos faktus un arhīvu dokumentus uzdot par “viedokli”;

– skaidru paziņojumu, ka viņš vis netaisoties sniegt skaidrojumus negodprātīgiem ļaudīm (kuri atšķirībā no “Viltvārdī” uzskaitītajiem “galma žurnālistiem” nepublicē visus viņa melus, kas viens pēc otra izpreparēti grāmatā);

– jau pavisam komisku apgalvojumu, ka padomju laika dokumentus vajagot vērtēt “pareizi” (un laikam neņemt vērā visus tos faktus, ko atklāj Levitu ģimenes pārstāvju rakstu darbi okupācijas varas iestāžu pārstāvjiem);

– un pavisam klasisku krieviski putinisku paziņojumu, ka “apmelošana” (nepatīkami fakti) tikai apliecinot viņa kursa pareizumu.

Ar vārdu sakot, ir skaidrs, ka prezidents acīmredzot ir nelielā izmisumā un panikā, jo vienkārši nesaprot, ko viņam iesākt, bet visi tūkstošus saņemošie padomnieki ir izrādījušies nekam nederīgi. Jā, tad laikam tiešām labāk turpmāk paklusēt…”

Šajā brīdī – ap 2020. gada 10. jūliju – vai nu Egils Levits, vai arī viņa padomdevēji ir sapratuši, ka ar izvairīšanos, noklusēšanu, atsaucēm uz valsts noslēpuma pielaidēm un negodprātīgu cilvēku piesaukšanu nepietiks. Tā kā variants viltvārdim godīgi atzīt, ka šo un to savā un senču biogrāfijā ir sanācis piemelot un piefantazēt, netiek izskatīts, tiek nolemts, ka pienācis laiks “nomelnojošo grāmatu” vienkārši iznīcināt ar graujošiem (prezidenta un padomnieku ieskatā) argumentiem.

Tiek iedarbinātas Valsts prezidenta kancelejas rīcībā esošās sviras attiecībā uz ietekmējamiem un vienkārši pērkamiem medijiem un to pārstāvjiem. Vieni atsakās, otri izvairās, daudz variantu neatliek, tā ka beidzot nākas palikt pie kādreiz ļoti cienījamā nacionālkonservatīvā izdevuma “Latvijas Avīze”, kas pēc sava dibinātāja Voldemāra Krustiņa padzīšanas ir nonācis oligarha Olafa Berķa, primitīvu naudas pelnītāju Guntara Kļavinska un Aigara Stankēviča, kā arī jebkuras īpašnieku pavēles un norādījumus izpildīt gatavās galvenās redaktores Lindas Rasas rokās.

Visas atbilstošās sviras tiek iedarbinātas, jautājumi tiek saskaņoti, atbildes pārbaudītas, un 2020. gada 16. jūlijā “Latvijas Avīze” publicē Māras Libekas un Māra Antoneviča interviju ar Egilu Levitu, kam dots virsraksts “Patiesība par Valsts prezidenta ģimeni, pilsonību un izglītību”. Lai gan intervijas ievadā apgalvots, ka vispār jau pirmais mērķis esot bijis “izvaicāt par aizvadīto gadu valsts augstākajā amatā”, par patieso intervijas mērķi nav ne mazāko šaubu…”

Novērtē šo rakstu: