Iesaki rakstu: 
Aptuveni 9000 eiro mēnesī – Rail Baltica būvētāju pašreizējās vadītājas Baibas Rubesas iespaidīgās mēnešalgas apmērus aprēķināt nav pārāk grūti. Taču noskaidrot, par ko tieši tiek maksāta šāda alga, kas ir trīsreiz lielāka nekā valdības vadītāja atalgojums, izrādās faktiski neiespējami.
Caurspīdīgums ar defektu
Ja ir lieta, ko patīk pieminēt pirms gada amatā apstiprinātajai jaunās ātrgaitas dzelzceļa līnijas Rail Baltica būvētāja - triju Baltijas valstu kopuzņēmuma RB Rail, AS valdes priekšsēdētājai un izpilddirektorei Baibai Rubesai, tad tas ir caurspīdīgums, ko viņa nodrošināšot kopuzņēmuma vadībā un darbībā.
„RB Rail nodrošinās atbilstošu projekta vadību, kas garantēs caurspīdīgu un efektīvu projekta īstenošanu, kā arī labu un efektīvu biznesa praksi,” B. Rubesa paziņoja pagājušā gada septembrī, parakstot 442 miljonu eiro Eiropas Savienības līdzfinansējuma saņemšanu Rail Baltica projekta attīstības pirmajam posmam.
Taču ir tēmas, attiecībā uz kurām RB Rail valdes priekšsēdētājas apsolītais caurspīdīgums izbeidzas, un pirmām kārtām tas attiecas uz visu, kas saistīts ar uzņēmuma vadības atalgojumu, funkcijām un pienākumiem – it īpaši uz viņas pašas atalgojumu un atbildību.
Pat pēc atkārtotām norādēm uz bieži pieminēto caurspīdīgumu B. Rubesa Pietiek nevēlas atklāt ne to, kāds ir viņai noteiktais mēneša atalgojums, ne to, kas un pēc kādiem kritērijiem to ir noteicis un kas un cik bieži izvērtē tā pamatotību, - vienīgi telekanālam LNT viņa 13. septembrī pavēstījusi, ka tie esot „uz rokas apmēram 5000 eiro”. Klusē arī abi padomes locekļi no Latvijas puses.
Alga – aptuveni 9000 eiro mēnesī
Tomēr, lai gan normatīvie akti neuzliek par pienākumu B. Rubesai iesniegt amatpersonas deklarāciju, uzņēmuma gada pārskats kopā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publiskajā datu bāzē atrodamo informāciju sniedz daudz precīzāku atrisinājumu RB Rail „lielajam noslēpumam”.
VID datu bāzē ir atrodamas ziņas par nu jau bijušo RB Rail valdes locekli Edvīnu Bērziņu, kurš uzņēmumu vadīja no tā dibināšanas 2014. gada novembrī līdz pagājušā gada 30. oktobrim.
Kā rāda VID dati, 2014. gadā E. Bērziņš uzņēmumā RB Rail „u.c. ienākumos” ir saņēmis 10 869 eiro, bet pērn – 49 318 eiro, kas kopā ir 60 187 eiro pirms nodokļu nomaksas vai vidēji 5200 eiro mēnesī.
Savukārt B. Rubesa par valdes locekli kļuva 2015. gada 30. oktobrī, un viņas atalgojums „caurspīdīgajā” uzņēmumā tiek slēpts, taču RB Rail pārskats par laiku no 2014. gada 12. novembra līdz 2015.gada 31. decembrim rāda, ka šajā laikā kopējā atlīdzība valdes locekļiem ir bijusi 78 301 eiro.
No šīs summas atņemot E. Bērziņam izmaksāto (pirms nodokļiem) summu – 60 187 eiro, sanāk, ka B. Rubesas atalgojums 2015. gada divos mēnešos ir bijis 18 114 eiro – tātad nedaudz vairāk nekā 9000 eiro mēnesī jeb apmēram 6200 eiro pēc nodokļu nomaksas.
Noslēpumainais amata apraksts?
Šī RB Rail vadītājas mēnešalga ir vairāk nekā trīs reizes lielāka nekā Latvijas Ministru prezidenta vidējie mēneša ienākumi (piemēram, Laimdota Straujuma mēnesī saņēma 2900 eiro pirms nodokļu nomaksas) un vairāk nekā dubulti pārsniedz Valsts prezidenta ikmēneša ienākumus.
Šāds atalgojums būtu attaisnojams un pamatots, ja it kā caurspīdīgi vadītā uzņēmumā tam pretī stāvētu skaidrs un detalizēts amata apraksts – kādas funkcijas veic un kādu atbildību uzņemas šīs 9000 eiro mēnešalgas saņēmēja.
Taču realitāte ir cita - no uzņēmuma vadības reakcijas rodas iespaids, ka B. Rubesas amatam vispār nav ne noteikti konkrēti pienākumi un atbildība, ne arī sastādīts un apstiprināts oficiāls amata apraksts.
Tādu nespēj uzrādīt pats uzņēmums, un uz jautājumiem par amata apraksta eksistēšanu klusē ne tikai pati B. Rubesa, bet arī uzņēmuma padomes loceklis Kaspars Briškens, kurš turklāt šajā amatā ir bijis arī laikā, kad B. Rubesa tika pieņemta darbā.
Līdz ar to vienīgais publiskais dokuments šajā jomā ir RB Rail statūti, taču tajos ir vienīgi norāde, ka „valdes locekļiem ir jābūt tādai izglītībai un zināšanām, kādas ir nepieciešamas viņu pienākumu pildīšanai un nevainojamas biznesa reputācijas nodrošināšanai”.
Stratēģija – pašiem darīt iespējami mazāk
Tikmēr Iepirkumu uzraudzības biroja datu bāze rāda, ka kopš B. Rubesas kļūšanas par RB Rail valdes priekšsēdētāju uzņēmuma vadība aizvien intensīvāk cenšas iespējami daudz darba nodot ārpakalpojumu sniedzējiem, liekot uzdot jautājumu – ko tad darīs paši uzņēmuma vadītāji.
Kaut gan uzņēmumam ir sava labi atalgota „komunikācijas un sadarbības ar valsts iestādēm vadītāja” Ilze Rassa, nule ir noslēdzies iepirkums, kurš apliecina – stratēģiju uzņēmuma komunikācijai ar sabiedrību RB Rail vadība nav vēlējusies izstrādāt un attīstīt pati, bet nodod to ārpakalpojuma sniedzējiem. Līdzīgi ir arī ar dizaina pamatlīniju izstrādi un juridiskajiem pakalpojumiem, kuru sniegšanai par kopumā 120 000 eiro piesaistīti veseli pieci advokātu biroji.
Tāpat ir izrādījies, ka labi atalgotā valdes priekšsēdētāja un izpilddirektore ar „ilggadējo pieredzi nozīmīgu starptautisku projektu vadīšanā” pati nevēlas nopūlēties arī ar uzņēmuma biznesa plāna un stratēģijas izstrādi: tā vietā RB Rail vadība ir gatava atvēlēt aptuveni 300 000 eiro (plus PVN), lai šo biznesa plānu tās vietā izstrādātu kāds ārpakalpojuma sniedzējs.
Vai varētu būt, ka arī RB Rail vadītājas iepriekšējās darba vietas (piemēram, Statoil) sava biznesa plāna – viena no vissvarīgākajiem kompānijas darbības dokumentiem - izstrādi uzdeva veikt trešajām personām, bet, ja ne, kāpēc tā nolemts rīkoties attiecībā uz RB Rail? Sniegt skaidri atbildi uz šo jautājumu nevēlas ne B. Rubesa, ne arī I. Rassa. Savukārt LNT B. Rubesa ir skaidrojusi, ka runa esot par dažādiem biznesa plāniem.
Tikmēr pazīstamais uzņēmējs Normunds Bergs šo situāciju Pietiek komentē šādi: „Gan lielos uzņēmumos, gan valsts iestādēs, lai nebūtu jāuzņemas atbildība, labāk ir samaksāt konsultantam. Patiesībā, ja uzņēmuma vadība nav spējīga izstrādāt uzņēmuma stratēģiju vai plānu, tad tā nav kompetenta.”
Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
