Trīs mēnešus no vietas Ventspils brīvostas pārvalde slēpj informāciju par “semināru”: aizdomas, ka paši neatceras, ko tur sarunājuši
Imants Liepiņš10.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kārtējais atbildes izstrādājums, kas saņemts no Ventspils brīvostas pārvaldes, rada aizdomas, ka nu jau bēdīgi slavenais slepenais seminārs bijis saturiski tik “šķidrs”, ka paši tā dalībnieki vispār neatceras, kas tieši tur ticis runāts — nekas nav palicis atmiņā.
Mediji jau vairākkārt aprakstīja, kā 7. jūlijā Ventspilī privātās telpās blakus kafejnīcai tika noturēts slepens seminārs “par ostu pārvaldību”, un vēlāk izrādījās, ka tas ticis rīkots valsts iestāžu uzdevumā un par to naudu. Pats fakts, ka šāda “slēgta sanāksme” 7. jūlijā tika noturēta, todien atklājās pavisam nejauši: tūristi pēkšņi nevarēja nopirkt biļetes uz kuģīti ''Hercogs Jēkabs'', jo uz reisiem pulksten 14 vai 18 varot ierasties ''augstie viesi'' un pieprasīt izbraucienu, tāpēc biļetes tūristiem pārdot neesot atļauts — ierasties varot pats satiksmes ministrs Tālis Linkaits.
Meklējot tālāk, no brīvostas pārvaldē strādājošajiem vietējiem iedzīvotājiem tika noskaidrots, ka Ventspils brīvostas pārvaldē tiešām notiekot seminārs, taču tas esot tik konfidenciāls, ka tā norisei esot izīrētas privātas telpas, kam blakus atrodoties kafejnīca. Taču iedzīvotāji nezināja teikt, tieši kura kafejnīca tā esot, un apskraidīt vairākus desmitus kafejnīcu, kādas vasaras sezonā darbojas Ventspilī, nav iespējams.
Ventspils domē savukārt paskaidroja, ka pašvaldības darbinieki zina par šāda semināra norisi, taču pašvaldības pārstāvji nav tikuši tur pielaisti, neraugoties uz faktu, ka puse no Brīvostas pārvaldes lietotajiem nekustamajiem īpašumiem pieder pašvaldībai un to kopējā vērtība patlaban tuvojas 170 miljoniem eiro, pie kam daudzi no tiem ieķīlāti ostas modernizācijas kredītu saņemšanai.
Drīz vien noskaidrojās arī iemesls, kāpēc semināru nevarēja noturēt Ventspils brīvostas pārvaldes ēkā: izrādījās, ka arī brīvostas pārvaldes ēka jau kopš 1994. gada pieder pašvaldībai, kas to pēc neatkarības atjaunošanas savulaik konfiscējusi aizejošajai padomju armijai — tātad, ja seminārs būtu noritējis tur, pašvaldības darbinieki vai domes deputāti jebkurā brīdī būtu varējuši iekļūt domes nekustamajā īpašumā, pat ja tajā noritošais seminārs ticis organizēts kā slepens, un pateikt visu, ko viņi domā par šādu rīcību. Līdz ar to organizatori īrējuši privātas telpas, kas neskaitās pašvaldības objekts un līdz ar ko tur varētu nelaist iekšā “nevēlamus” apmeklētājus, ja tādi tomēr sadomātu apmeklēt semināru. Savukārt ministrs no kafejnīcas vēlāk aizbraucis atpakaļ uz Rīgu, tomēr neizbraucot ar “Hercogu Jēkabu” pa ostu, jo pie atpūtnieku kuģīša trapa “pilnīgi nejauši” uzradies un sācis dežūrēt Ventas Balss fotogrāfs.
Brīvostas pārvalde vēlāk rakstiskā atbildē apliecināja, ka organizatore slepenajam semināram bijusi tieši Ventspils brīvostas pārvalde, līdz ar to tai pirms mēneša tika nosūtīti šādi jautājumi:
1. Kura iestāde (Jūsu vai kāda cita) izdomāja šādu sanāksmi?
2. No kurām personām nāca sākotnējā iniciatīva, ka tāds seminārs vajadzīgs? Lūdzu, nosauciet visus uzvārdus, amatus.
3. Kas un kad pieņēma lēmumu, ka šāds seminārs tiešām tiks rīkots? Lūdzu, nosūtiet visus dokumentus (valdes lēmumus vai tml.) saistībā ar šī pasākuma rīkošanu.
4. Kas un kad pieņēma lēmumu, ka šī sapulce būs slepena? Lūdzu, uzrādiet šī lēmuma pieņēmēju uzvārdus un amatus. Kā arī likumisko pamatojumu, kāpēc šī sapulce bijusi noslepenota.
5. Kādas personas tajā piedalījās? Nosūtiet pilnu sarakstu ar vārdiem, uzvārdiem, ieņemamajiem amatiem un visām sapulcē klāt bijušajām organizācijām/uzņēmumiem/iestādēm.
6. Kāda bija dienaskārtība, kādi jautājumi tika apspriesti?
7. Kādi lektori bija uzaicināti no tādu dalībnieku vidus, kas paši nav valsts iestāžu pārstāvji?
8. Lūdzu, nosūtiet kopijas no pilnām sanāksmes stenogrammām vai arī pilnus audio/videoierakstus, kā arī sanāksmes protokolus, kuri tikuši sastādīti rakstveidā.
Tā kā sapulces rīkotāja bija publiska valsts iestāde, tajā piedalījās valsts amatpersonas un valsts iestāžu pārstāvji, turklāt sapulces mērķis bijis — saskaņā ar valsts iestāžu pašu publiski sniegto informāciju — “lai klātienē pārrunātu aktuālos jautājumus saistībā ar grozījumiem Ostu likumā, kas šobrīd nodoti sabiedriskajai apspriešanai, kā arī diskutētu par aktuālo nozarē”, tad likums neļauj augstākminēto informāciju noslepenot.
Taču tagad no Ventspils brīvostas pārvaldes saņemtā kārtējā atrakstīšanās vēstule liek domāt, ka seminārs bijis tik “šķidrs” un bezsaturīgs, ka tā dalībnieki un klausītāji nemaz vairs neatceras, kas tur ticis runāts, — brīvostas pārvalde savā atbildē nespēj nosaukt ne konkrētus semināra lektorus un debatētājus, ne kaut aptuveni to, ko viņi teikuši.
Iepriekš nosūtītajā iesniegumā tāpat bija rakstīts: “Jo īpaši vēršu uzmanību uz to, ka pilnībā neinteresē, cik šis slepenais seminārs izmaksājis, cik pīrādziņus noēduši viesi un cik — pašu darbinieki, jo kopš tranzītnozares nokļūšanas Jaunās konservatīvās partijas kontrolē tranzītkravu apjoms ostās un uz dzelzceļa nokrities tik katastrofāli, ka lasītājiem nebūs svarīgi, cik uz galda konkrētajā sanāksmē bijušas desumaizes. Lasītājus šoreiz interesē seminārā runātais un pārspriestais, ņemot vērā pēdējā gada laikā jau veikto “ostu pārvaldības reformu” katastrofālo iznākumu.”
Mediji jau daudzkārt rakstījuši, ka ''ostu pārvaldības reformas'' rezultātā no Rīgas un Ventspils brīvostu pārvaldēm izslēgti visi vietējo pašvaldību pārstāvji, izjauktas daudzas ilggadējas iniciatīvas un samazināti modernizācijas plāni (tajā skaitā Eiropas līdzekļu piesaiste), kas novedis pie ceturtdaļas kravu apjoma zuduma Rīgā, bet Ventspilī kravu kritums bijis vismaz 41% šī gada pirmajā pusē.
Neraugoties uz katastrofālajiem rezultātiem, kādi fiksēti pašreizējā satiksmes ministra Tāļa Linkaita darbības laikā (kravu trūkums ostām novedis pie tā, ka dzelzceļa transports Latvijā pazaudējis jau 50% no visām tranzītkravām salīdzinājumā ar laiku pirms T. Linkaita nākšanas pirms varas), ministrs daudzkārt paudis ciešu apņēmību savu uzsākto ''reformu virzienu'' turpināt un pat pastiprināt.
Pēc tam, kad Pietiek publicēja ziņas par šo dīvaino semināru, satiksmes ministra birojs izplatīja paziņojumu, kurā cita starpā rakstīja: “Satiksmes ministrijas izstrādātie grozījumi likumā par ostām un Liepājas SEZ likumā pašlaik ir nodoti sabiedriskajai apspriešanai [...]. Pēc apstiprināšanas Ministru kabinetā tie tiks virzīti izskatīšanai Saeimā. Lielo ostu pārveide par kapitālsabiedrībām varētu notikt 2021. gada otrajā pusē,” nepaskaidrojot, kā slēgtas apspriedes noturēšana varētu saskanēt ar patlaban notiekošās sabiedriskās apspriešanas jēgu.
Savukārt Ventspils brīvostas pārvalde pēc tam rakstīja, ka seminārs neesot vis bijis “slepens”, bet gan “slēgts”: “Ventspilī ieradās LR satiksmes ministrs un ministrijas pārstāvji, kā arī trīs lielo ostu, SIA Rīgas brīvostas flote un VAS Latvijas dzelzceļš pārstāvji. Organizēt sapulci Ventspilī bija Ventspils brīvostas pārvaldes iniciatīva, bet tā bija nevis slepena, bet slēgta darba sanāksme, lai klātienē pārrunātu aktuālos jautājumus saistībā ar grozījumiem Ostu likumā, kas šobrīd nodoti sabiedriskajai apspriešanai, kā arī diskutētu par aktuālo nozarē.”
Jau nākamajā dienā pēc semināra brīvostas ierindas darbinieki ieradās pie brīvostas pārvaldnieka Andra Purmaļa, lai spriestu par neuzticības izteikšanu tam:
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
