Iesaki rakstu: 
Vakar vakarā, kad sāka iezīmēties patiesie Zolitūdes traģēdijas apmēri, par vienu no populārākajiem saukļiem sociālajos tīklos kļuva aicinājums - nav ko uzreiz meklēt vainīgos, labāk visi korī domāsim labas domas!
Atļaušos teikt skaidri - šāds aicinājums ir izdevīgs tikai un vienīgi tiem, kas tā vai citādi ir atbildīgi par notikušajiem.
Savukārt vienīgais veids, kā panākt, lai bojāgājušo veikala apmeklētāju un glābšanas dienesta cilvēku nāves nebūtu pilnīgi un totāli bezjēdzīgas, ir tieši pretējs.
Šis veids ir - iespējami ātri, efektīvi un precīzi noskaidrot vainīgos visos līmeņos un beidzot sodīt viņus kārtīgi un pa īstam, nevis aprobežoties ar pārdesmit darba grupu izveidošanu un dažādu prudentiju piesaistīšanu.
Mērķis - vienkāršs: beidzot sākt kaut ko pēc būtības darīt, lai šādas traģēdijas... nē, ne jau neatkārtotos (tādas diemžēl) ik pa laikam atkārtosies, jo vienmēr jau kaut kas var gadīties), bet - lai tādas nenotiktu aizvien biežāk un biežāk, turklāt viena pamatiemesla - visaptverošas un tikai pieaugošas nolaidības un bezatbildības dēļ.
Skaidri un gaiši - notikušais nav nekāda ekstraordināra traģēdija, kādas, kā mums apgalvo un apgalvos, taču "var atgadīties jebkur un jebkad".
Tieši pretēji - notikušais ir kārtējais posms ķēdītē, kurā gan ir visāda paskata un izmēra posmi, bet kuras pamatā ir viens un tas pats.
Tas ir - mūsu valstī pēdējos desmit gados pirmām kārtām valdošās "elites" interesēs nostabilizētais totālās bezatbildības princips visā, kas attiecas uz amatpersonu pienākumu pildīšanu.
Nosprāgst Parekss - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Nosprāgst Krājbanka - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pusnosprāgst airBaltic - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pa skuju taku aiziet Liepājas metalurgs - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pusnodeg Rīgas pils - visi valstiskie "saimnieki" paliek sēžam savās vietās.
Jūs teiksiet - nevar taču salīdzināt vienu iegruvušu veikala jumtu ar Latvijas lielāko uzņēmumu krahu? Tas tak pavisam kas cits?
Var gan - kā viena, tā otra pamatā ir "veiksmes stāstu arhitektu" iedibinātā totālā bezatbildība un nolaidība.
Šī totālā nolaidība no augstākajiem varas līmeņiem, pateicoties to rādītajam paraugam un morālei, ka nevienam jau nevajadzēs atbildēt, ja nu kas, vienkārši laižas "zemāk" - un nu ir tikusi arī līdz lielveikalu ēkām.
Protams, ar ārišķīgo reaģēšanu viss kārtībā. Ap sagruvušo veikala ēku zumošus mērus, premjerus un ministrus mēs jau esam apskatījuši, vai cik.
Nu tik tiks veiktas totālās pārbaudes, sasauktas sēdes, pieaicināti eksperti, nozīmētas ekspertīzes, izdarīti secinājumi konkrētajā - acīmredzot jau būvniecības darbu veikšanas - nozarē.
Varbūt pat izdomās, ka kaut kas nav kārtībā ar, kā mums stāsta, tik precīzi ievērotajiem būvnormatīviem, ja reiz tie pieļauj kaut ko būvēt uz cilvēkiem pārpilnas sabiedriskās celtnes jumta.
Taču mūsu dzīve, kā labi zināms, ir ļoti daudzšķautņaina. Veikali pārskatāmā nākotnē vairs nebruks, tāpat kā kopš Talsu gadījuma nav nogāzies neviens pacēlāja grozs ar bērniem.
Tā vietā - man ļoti, ļoti negribas, lai tā būtu, bet tā diemžēl būs - notiks kaut kas cits un citā jomā. Ļoti iespējams, vēl briesmīgāks mērogu un upuru skaita ziņā.
Tā notiks ne vienreiz vien. Tā notiks aizvien biežāk un biežāk - un tā līdz par brīdim, kad beidzot gan augstas, gan vidējas, gan zemas amatpersonas sāks pa īstam atbildēt par klaju nolaidību, ko mūsu kalnmeieru kantori vairs nebūs gatavi attaisnot ar pamatojumu - nu viņi, cilvēki, tak darīja, ko varēja...
Un te - daži tūlītēji jautājumi par Zolitūdes traģēdiju tieši primitīvas un kliedzošas nolaidības un bezatbildības sakarā.
Pirmais - par bojāgājušajiem glābējiem. Par ar pašiem bojāgājušajiem šaubu nav - cilvēki varonīgi pildīja savu pienākumu pēc labākās sirdsapziņas, un punkts.
Bet kā ar tiem, kas viņus sūtīja zem pussabrukušā jumta, un tiem, kas atbildēja par glābēju sagatavotību vai nesagatavotību šādiem darbiem?
Cik vakar vakarā esmu paspējis parunāt ar iekšlietu sistēmas darbiniekiem - lielākoties sistēmu pametušiem, -, ar precīzām atbildēm šai jautājumā vien pietiktu skarbiem lēmumiem par amatpersonu nolaidību un atbildību.
Praktiskās apmācības par rīcību nogruvumu situācijās - vai tādas pārskatāmā pagātnē ir bijušas? Normāls aprīkojums, ieskaitot pretputekļu maskas? Dienestu sadarbība un koordinācija?
Jeb arī varonīgie glābēji gāja bojā tāpēc, ka viņus nāvē aizsūtīja entuziasma pārpilni idioti ar lieliem uzplečiem, kuri nebija parūpējušies par apmācību un pārdomājuši darāmo?
Tad vēl - kam vēl jānodeg, jāuzsprāgst, jāsabrūk, lai valsts sāktu normāli finansēt vienu no tām lietām, ko tai pirmām kārtām vajadzētu nodrošināt visiem saviem iedzīvotājiem, - glābšanas dienestus?
Budžeta pieņemšanā koalīcijas deputāti dalīja desmitus un simtus tūkstošu, kuri bija speciāli iedalīti viņu katra sīkajām rebēm, bet tā arī neatradās 140 tūkstoši glābēju dzīvības apdrošināšanai.
Pusnodega Rīgas pils, ministrs Kozlovskis eksponējās uz nebēdu - tieši tāpat kā vakarvakarā. Bet kas kopš pils degšanas laika principiāli ir mainījies glābšanas dienestu finansējumā?
Atbilde īsa - nekas, un neviens arī nejūtas vainīgs, vismazāk jau Kozlovskis, par kuru jautājums būtu tikai viens - kāpēc šorīt viņš vēl ir ministra postenī? Lai varētu "turpināt strādāt" un paspēt iepirkt "pareizās" rācijas?
Ir svarīgi nevis domāt labas domas, bet šoreiz un turpmāk iespējami ātri, efektīvi un precīzi noskaidrot vainīgos visos līmeņos un beidzot sodīt viņus kārtīgi un pa īstam. Lai šī totālā bezatbildība un nolaidība beidzot sāktu iet mazumā.
Foto no nra.lv
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
