Iesaki rakstu: 
Piedodiet, bet tracina klaja ņirgāšanās par mazturīgiem cilvēkiem. It īpaši, ja to piesedz ar it kā cēliem mērķiem. Šajā gadījumā būs stāsts par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadībā organizētu kampaņu “Ļauj vecajam azbesta jumtam aizbraukt!”, kas paredz atbalstu trūcīgām un maznodrošinātām personām azbestu saturošā šīfera krājumu nodošanai apglabāšanā.
Vai jumta seguma maiņa ir starp pirmajām desmit prioritātēm, ja cilvēkiem trūkst naudas iztikai un tāpēc nākas pazemojošā kārtā atzīt savu nabadzību, lūgt piešķirt trūcīgas vai mazturīgas personas statusu, lai tiktu pie izdzīvošanai būtiskiem pabalstiem? Proti, ar to vien, ka, ja ļaus “vecajam azbesta jumtam aizbraukt”, viss vēl nebeidzas – māju taču nevarēs atstāt bez jumta, tātad būs jāatvēl paprāvi līdzekļi jaunā jumta uzklāšanai, bet vai trūcīgas vai maznodrošinātas personas to var atļauties? Ja jumts tek, tad skaidrs, ka kaut kā ar minimālām izmaksām pielāpa, bet vispirms naudu atvēl pārtikai, apkurei ziemā, medikamentiem, ja tādi nepieciešami, bērnu izglītībai utt.
Kāds teiks, ka azbestu saturošais šīferis var būt palicis sabrukušā šķūnīša vietā, to gan varētu un vajadzētu droši savākt un pareizi utilizēt. Vai varbūt, ja jumts jau labākos laikos nomainīts, bet azbesta segums sakrauts žogmalē, tad to arī varētu izvest. Tātad, ja vētrā noplēsts segums pusei mājas jumta, caurumi pielāpīti ar kādu modernāku materiālu, tad zemē nokritušo palīdzēs bez maksas savākt un nogādāt poligonā, bet to, kas vēl turas uz jumta, atstās līdz nākamai kampaņai pēc nākamās vētras? Vai tā būtu saprātīga, kompleksa pieeja?
Ja valsts patiesi ir norūpējusies par to apdraudējumu cilvēku veselībai un videi kopumā, kas rodas no azbestu saturoša jumta seguma, tad, pirmkārt, būtu nevis jāiekasē prāva samaksa par šī atkritumu veida nodošanu poligonos, bet gan jāpiemaksā tiem, kas to pareizi savāktu un iepakotu nogādā savākšanas vietās. Tas noteikti veicinātu to, ka tie, kuri nomaina jumtu, veco – videi bīstamo – nogādā poligonā, nevis nokrauj sētmalē. Un šajā gadījumā nav jāšķiro mazturīgajos vai turīgajos – tāpat kā bija ar taras depozītu, jāveido konkrētā atkritumu veida nodošanu motivējoša sistēma. Vēl jo vairāk, ja atvēlēt līdzekļus azbesta seguma nogādei nodošanai poligonā ir grūtības ļoti lielai daļai sabiedrības, kas gan neskaitās trūcīgi vai maznodrošīnāti, bet tāpat skaita katru centu pirms izdod.
Otrkārt, ja tiešām gribas palīdzēt trūcīgajām un mazturīgajām personām atbrīvoties no azbesta jumta seguma, būtu tikai loģiski un korekti segt izmaksas jauna, videi droša jumta uzklāšanai bīstamā vietā. Proti, ne tikai palīdzēt “vecajam azbesta jumtam aizbraukt”, bet arī “jaunajam jumtam atbraukt”. Jā, tādā veidā varbūt palīdzētu mazākam cilvēku skaitam nekā tagad, taču tad palīdzība būtu jēgpilnāka, korektāka pret cilvēkiem. Un tad arī neveidotos tāda situācija kā tagad, kad klientu iztrūkuma dēļ jāmeklē pēc vēl kādām īpaši atbalstāmo personu grupām, kam piešķirt atbalstu, jo atvēlētie līdzekļi paliek neapgūti.
Ar moralizēšanu par to, cik kaitīgs ir azbestu saturošais jumta segums, vien nepietiek. Un arī ar “ubagu dāvanu” pamešanu vidi no azbesta glābt neizdosies. Ir nepieciešama kompleksa pieeja ar vispārējiem atbalsta mehānismiem.
Seko mums 
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
