“Tīrīgas” pasakai bija iecerētas laimīgas beigas. Nesanāca

Proti, diez vai kāds ar saprātu apveltīts rīdzinieks pašlaik domā, ka konkursa organizēšana par tiesībām divdesmit gadus saimniekot Rīgas atkritumu biznesā ir mērķtiecīga Rīgas Domes darbība ar vēlmi izdarīt visu iespējami labāko Rīgas iedzīvotājiem, bez jebkādas savtīgas ieinteresētības.

Par to, kurš un kā ir iecerējis un realizē visu šo shēmu, vajadzētu interesēties gan Rīgas Domi pārraugošajai ministrijai, gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Pašlaik gan liekas, ka abas šīs institūcijas ar visiem spēkiem cenšas neredzēt acīmredzamo.

Centienos monopolizēt Rīgas atkritumu saimniecību var izdalīt vairākus cēlienus.

Pirmais bija sagatavošanās darbs, pēc aptuvena vērtējuma tas ilga ne mazāk par četriem gadiem un noslēdzās ar kopuzņēmuma “CREB” “uzvaru” tā saucamajā konkursā par Rīgas atkritumu apsaimniekošanu.

Otrais cēliens bija iecerēts ļoti neuzkrītošs, proti, visi rīdzinieki un Rīgā strādājošie uzņēmumi labprātīgi noslēgtu līgumus ar jaunizveidoto monopolistu “Tīrīga”, un tad šos līgumus varētu nostiprināt ar atbilstošiem Rīgas saistošajiem noteikumiem.

Trešā cēliena sākumā bija iecerēts, ka atkritumu shēmas patiesā labuma guvēji sāktu iekasēt nesamērīgi lielu naudu no Rīgas atkritumu radītājiem, norēķinātos ar tiem, kuru lēmumi bija palīdzējuši iecerei realizēties, un tad tālākais plāns atbilstu latviešu tautas pasaku nobeigumam “pēc tam viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”.

Tomēr otrā cēliena laikā ieceres realizētājiem kaut kas nogāja greizi, un pašlaik izskatās, ka trešais cēliens, ja arī iestāsies, nebūs gluži tāds, kā sākotnēji iecerēts.

Kādi varētu būt iespējamie scenāriji Rīgas atkritumu apsaimniekošanā pēc 15. septembra, kad it kā visā Rīgā vajadzētu sākt strādāt AS “Tīrīga” ar jaunajiem līgumiem un jaunajiem tarifiem?

Pirmais scenārijs ir tāds, ka „Tīrīgas” PR profesionāļiem tomēr izdodas pavērst rīdzinieku satrauktos prātus pretējā virzienā, pārliecināt visus, ka „Tīrīgas” piedāvājums ir labākais iespējamais, un visi rīdzinieki vairāk vai mazāk labprātīgi noslēgs tiem piesūtītos jaunos līgumus.

Šāds scenārijs tomēr ar katru dienu liekas mazvarbūtīgāks, īpaši pēc tam, kad kaut kas acīmredzami “nogāja greizi” Rīgas Domes sēdē, kurā vajadzēja pieņemt jaunus saistošos noteikumus. Vēl jau arī savu gala vārdu nav teikusi Konkurences padome, bet vismaz pirmsšķietami liekas, ka arī šai institūcijai ir ļoti lielas šaubas par iecerētā plāna atbilstību labai uzņēmējdarbības praksei un Eiropas Savienības nostājai par monopolu regulējumiem.

Otrs scenārijs būtu tāds, ka esošā atkritumu apsaimniekošanas sistēma Rīgā, kurā piedalās četri operatori, turpina darboties vēl kādu laiku, kamēr Konkurences Padome veic savu ekspertīzi par „Tīrīgas” ieceri, iespējams, savu ekspertīzi veic arī KNAB. Ja pēc šīm izvērtēšanām izrādās, ka Rīgas atkritumu konkursā viss ir noticis atbilstoši rīdzinieku interesēm, tā organizēšanā nav saskatāmas nekādas personīgas ieinteresētības pazīmes, un monopols uz divdesmit gadiem ir visādā ziņā labākais veids kā apsaimniekot Rīgas atkritumus, „Tīrīgas” konkursa noteikumi stātos spēkā pēc gada vai diviem. Tikmēr Rīgā darbotos jau iedibinātā atkritumu apsaimniekošanas sistēma, kura, starp citu, savu darbu veic labi un efektīvi.

Tomēr pastāv vēl trešais attīstības scenārijs. Šonedēļ vai nākamās nedēļas sākumā Rīgas Dome, saņemot Konkurences padomes ziņojumu, kas tai aizliedz slēgt līgumu ar “Tīrīgu”, izsludina sarunu procedūru. Saprotams, ka tik īsā laikā (viena nedēļa vai pat mazāk) pretendentu, kuri varētu piedalīties šādā sarunu procedūrā nav pārāk daudz, konkrētāk, tas ir tikai viens – jaunizveidotā akciju sabiedrība “Tīrīga”.

Tādējādi “Tīrīgas” darboņi Rīgas monopolizāciju realizētu, nevis ienākot pa durvīm, bet ielienot pa logu.

Virspusēji raugoties visi argumenti ir par labu šādam scenārijam: nav noliedzams, ka atkritumi Rīgā ir jāizved katru dienu, tātad jautājums par operatoru jārisina ārkārtīgi steidzīgi, tāpat ir skaidrs, ka tik lielu pakalpojumu apjomu dažu dienu laikā spēj nodrošināt tikai tāds operators, kuram ir visa nepieciešamā infrastruktūra.

Ar ļoti lielu varbūtību Rīgas Domes ieskatā šis operators varētu būt tikai “Tīrīga” ar saviem apakšuzņēmējiem “CleanR” un “Eco Baltia vide”.

Situācijā, kad pilsētas vadība ir izmisuma stāvoklī, jebkuri potenciālā atkritumu operatora piedāvājumi tiks uzskatīti par labiem, tādējādi ļoti iespējams, ka “Tīrīga” 15.septembrī sāks savu monopolista darbību Rīgā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi jau ir lasāmi tās izsūtītajos līgumos.

Vai tiešām šāda sarunu procedūra ar gluži labi prognozējamu rezultātu ir nepieciešama? Kāpēc nav iespējams turpināt attiecības ar esošajiem operatoriem, esošo Rīgas saistošo noteikumu veidā?

Faktiski vienīgais arguments, kas līdz šim ir izskanējis, ir Rīgas Domes apgalvojums, ka esošie atkritumu savākšanas līgumi zaudē spēku, tātad līdzšinējie operatori vairs nevarēs veikt savus pienākumus sākot ar 15.septembri. Šis it kā juridiskais jautājums par to, ka kaut kādi līgumi it kā zaudē spēku, tagad ir kļuvis par vienīgo argumentu tam vai atkritumu apsaimniekošanas sistēma Rīgā mainīsies vai ne.

Rīgas Domes vadībai vajadzētu papūlēties rīdziniekiem saprotamā veidā izskaidrot, kas šie ir par līgumiem, kāpēc tie zaudē spēku, kā tas attiecās uz rīdziniekiem, kuri taču ir noslēguši līgumus ar atkritumu izvedējiem, nevis Rīgas Domi, kādi būtu iespējamie risinājumi, lai šie līgumi “nezaudētu spēku”.

Pēdējo nedēļu laikā ir izveidojies organizēts pretspēks Rīgas Domes un Tīrīgas darboņu mēģinājumiem iedzīt rīdziniekus atkritumu monopolā, tas ir, sabiedrisks veidojums “Rīgas apkaimju alianse”.

Iespējams, ka šīs organizācijas pārstāvjiem vajadzētu nolīgt kādus juristus, kuri varētu veikt neatkarīgu juridisku ekspertīzi par minētajiem jautājumiem, un pie viena izveidot īsu rekomendāciju rīdziniekiem kā viņiem rīkoties, ja tie nevēlas atbalstīt monopola izveidi (parakstīt “Tīrīgas” līgumus), bet ar Rīgas Domes administratīvā resursa spēku tiek spiesti to darīt.

* “Eco Baltia” padomes priekšsēdētājs

Novērtē šo rakstu: