Iesaki rakstu: 
Valsts prezidenta kampaņas iesākumā tika paziņots, ka "Latvijas iedzīvotāji pašreiz dzīvo tik labi kā vēl nekad". Kad varas aprindas pauž kārtējo aplamību, rodas iespēja izdarīt secinājumus.
Tie, kuri dzīvo labi, izveidojuši sev noslēgtu vidi, kurā pārējie vienkārši neeksistē. Kaut kas līdzīgs kastu sabiedrībai Latvijā attīstās nu jau 2 - 3 paaudzes.
Augstākā kasta aizsākās padomju laikos ar partijas, valsts, armijas, čekas, saimniecisko un kriminālo nomenklatūru. Viņu pēcnācēji ir mantojuši privilēģijas un atbrīvojušies no senču grēkiem.
Vidējo kastu varētu nosaukt par uzraugiem. Tie ir tiesību sargātāji, mediji, spēka struktūras, dažādi represīvie orgāni un nodokļu ievācēji. Pie uzraugiem pieder arī krimināli bandītiskās aprindas. Tā sakot, ja negribat pa labam, tad jums būs darīšana ar viņiem.
Par zemāko kastu, pie kuras pieder visi pārējie, runāt nav vērts. Tiem nav ne tiesību, ne balss. No augstākās kastas viedokļa tie ir apkalpotāji, vajadzību nodrošinātāji un iegribu izpildītāji. Tiem ir iespēja izvirzīties pakalpojot un izpildot.
Tāpēc nevar būt ne runas par viņu nokļūšanu vadošos amatos. Vadība pieder tiem, kuri dzīvo tik labi kā vēl nekad. Labi dzīvojot, tikai viņiem ir iespēja veltīt laiku un līdzekļus sevis attīstīšanai, un apaugt ar ārēju kvalitāti un šarmu.
Kā individuāls uzņēmējs un lietderīga darba darītājs viennozīmīgi tieku ierindots zemākajā kastā. Piedāvāju savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam, bet reakcijas uz to vispār nav.
Esmu publicējis savu programmu medijos ar pamatīgu izskaidrojumu gan rakstveidā, gan video materiālos. Esmu izsūtījis savu programmu visiem Saeimas deputātiem un pat saņēmis no Saeimas apstiprinājumu par to. Taču ne manis paša, ne mana piedāvājuma it kā nav, jo nepiederu kastai, no kuras šāds kandidāts var izvirzīties.
Man personiski ir gluži vienalga, kur tieku ierindots. Tomēr šī ir vēl viena no degradējošās sabiedriski politiskās iekārtas izpausmēm, kam jāpievērš uzmanība.
Vai Saeimas deputātiem ir savs viedoklis? Domāju, ka ir, bet rīcības iespēja saskaņā ar šo viedokli ir sasieta ar partiju un frakciju disciplīnām, citiem redzamiem un neredzamiem āķiem un saitēm.
Piemēram, saņēmu kādas deputātes atsauksmi par savu programmu. Manuprāt, tas ir personiskais viedoklis, kas radies pēc programmas izlasīšanas. Tomēr tālāka sarakste nesekoja, un tas mani nepārsteidz.
Vai šāda sabiedriski politiska partiju sistēma mums ir vajadzīga, domājiet paši, bet es turpinu iepazīstināt ar savu prezidenta programmu. Esmu ierakstījis video ar programmas 2. daļu https://youtu.be/wGrIJyJQOWk. Ir runa par pilsonības situāciju Latvijā saistībā ar esošo iedzīvotāju kopumu.
Šī situācija neapmierina ne latviešus, ne cittautiešus, tāpēc es piedāvāju savu risinājumu. Esam nodzīvojuši kopā pietiekoši ilgu laiku, un katram ir bijusi iespēja parādīt sevi kā draudzīgi vai naidīgi noskaņotu pret Latvijas valsti. Savukārt valstij būtu jāpieņem vai jānoraida attiecīgie iedzīvotāji saskaņā ar viņu pierādīto attieksmi.
Svarīgāka par formālo pilsonības problēmu ir situācija tiesību sargājošajās iestādēs un spēka struktūrās. Valstī ir (pus)militāras bruņotas organizācijas ar neskaidru motivāciju. Savukārt (organizētās) noziedzības ietekme uz tiesību sargājošajām iestādēm liek domāt par nepieciešamību organizēt sistēmu uz citiem pamatiem. Latvijas pilsoņiem ir jākļūst par spēku, pašiem veidojot aizsardzības spēkus un policiju.
Sabiedrības labklājības līmeni mēdz raksturot ar skaitliskiem lielumiem kā ienākumi uz vienu iedzīvotāju, naudas daudzums apritē, minimālā alga un līdzīgi. Raugoties no šī viedokļa, sabiedrībā nekad nebūs pietiekami līdzekļu, lai apmierinātu visas iedzīvotāju prasības. Sabiedrība nekad nespēs piedāvāt iedzīvotājiem visu, ko tie vēlas, ja vien tā nedos iespēju visu sasniegt pašiem.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
