Tiesvedības nelikumīgā apturēšana mantas konfiskācijas lietā: tiesa pamanījusies pārkāpt jau pašu pirmo Krimināllikuma pantu
N. Andersons04.03.2024.
Komentāri (26)
Iesaki rakstu: 
Lēmums par tiesvedības apturēšanu krimināllietā, “pēc analoģijas” kriminālprocesam piemērojot Administratīvā procesa likuma pantu (!), ir tiešā pretrunā ar Krimināllikuma 1. pantu.
Pietiek jau vēstīja, ka vienā no daudzajām lietām, kas ierosinātas par it kā noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, Rīgas apgabaltiesa nolēmusi attiecīgās lietas izskatīšanu atlikt, kamēr Satversmes tiesā tikšot izskatīts jautājums par dažu Kriminālprocesa likuma normu interpretāciju administratīvā procesa ietvaros. Satversmes tiesai prasīts izvērtēt tieši tās likuma normas, uz kuru pamata jālemj par arestētās naudas konfiskāciju.
Tomēr Kriminālprocesa likums (kam nepiemīt nekāda saistība ar Administratīvā procesa likumu, jo adminstratīvais un kriminālprocess ir pilnīgi dažādas lietas) paredz, ka lietas izskatīšanu var apturēt tikai gadījumos, ja tiesa pati, pie kam tieši konkrētās krimināllietas ietvaros, saskata bažas, ka likums varētu neatbilst Satversmei, un pati izlemj vērsties Satversmes tiesā ar attiecīgu pieteikumu.
Praksē tas nozīmētu, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijai vajadzētu apskatīties, kādu pieteikumu Satversmes tiesā iesnieguši administratīvā procesa dalībnieki, un sastādīt papildu pieteikumu arī no savas puses. To nosaka Kriminālprocesa 478. pants: tiesības apturēt tiesvedību ir tikai tādā gadījumā, ja pati tiesa vēršas konkrētajā lietā ar pieteikumu Satversmes tiesā.
Taču šīs elementārās darbības vietā Rīgas apgabaltiesa nolēmusi veikt nelikumīgu darbību: pamatojusi savu lēmumu ar analoģiju. “Tiesas kolēģija uzskata, ka… pēc analoģijas piemērojama Administratīvā procesa likumā paredzētā kārtība.”
Administratīvā procesa likums krimināllietām piemērojams nav. Krimināllikuma pats pirmais pants “Kriminālatbildības pamats” ar savu ceturto daļu nosaka: “(4) Nodarījumu nevar atzīt par noziedzīgu, likumu piemērojot pēc analoģijas.”
Līdz ar to tiesa šajā konkrētajā mantas konfiskācijas procesā ir pārkāpusi Krimināllikumu, pieņemot nepārsūdzamu nolēmumu pēc analoģijas ar administratīvā procesa normām, tātad veikusi darbību, ko likums tieši un konkrēti aizliedz.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
