Tiesībsargājošo iestāžu rīcībā nonācis iespaidīgs dokumentu apjoms par Meroni shēmām
PIETIEK08.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Cilpa ap Aivara Lemberga ģimenes arestētās mantas „apsaimniekotāju”, Šveices advokātu Rūdolfu Meroni turpina savilkties, - kā liecina Pietiek rīcībā nonācis iesniegums Ģenerālprokuratūrai, pēc kura saņemšanas šovasar ir sākts kriminālprocess, tiesībsargājošajām iestādēm ir nodots iespaidīgs dokumentu daudzums par Meroni shēmām un pēdējos gados veiktajiem aizdomīgajiem darījumiem.
Pietiek šodien publisko šī iesnieguma lielāko daļu, dzēšot tikai detaļas, kas ļautu Meroni un viņa kompanjoniem precīzi uzzināt, kādi tieši dokumenti ir nodoti prokuratūrai un par ko tieši viņiem uztraukties visvairāk. Savukārt jau rīt publicēsim lielu daļu no dosjē, kas ir ticis sagatavots par vienu no R. Meroni uzticības personām, kas tāpat dāsni barojusies no „apsaimniekotās” mantas un naudas līdzekļiem, - Šveices advokātam arī personiski tuvo gados jauno ukrainieti Lidiju Hitričenko.
Kā zināms, saņemot šo un vēl citus iesniegumus, Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde jūlija vidū ir sākusi kriminālprocesu par piesavināšanos un naudas atmazgāšanu. Kriminālprocess ir uzsākts šā gada 16.jūlijā pēc Krimināllikuma 179.panta trešās daļas un 195.panta trešās daļas.
Krimināllikuma 179. pants par piesavināšanos, ja tā izdarīta lielā apmērā, paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, savukārt 195. pants – tas pats, kas piemērots arī Aivaram Lembergam, - par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, ja tā veikta lielā apmērā vai to veikusi organizēta grupa, paredz brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
Ar ko izskaidrojama tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvju ilggadēji pastāvīgi labvēlīgās nostājas maiņa pret „arestētās mantas glabātāju”? Avoti Ģenerālprokuratūrā ir izteikušies, ka tas vismaz daļēji saistīts ar R. Meroni „politiskās mēra sajūtas zudumu”.
Kamēr ar Šveices advokātu saistītas personas slēpti finansējušas A. Lemberga politiskos pretiniekus, tas uztverts labvēlīgi, taču pirms šīm vēlēšanām Šveices advokāts sācis apjomīgi atbalstīt arī politiskos spēkus, kas vairs nevar tikt uzskatīti par nacionālajām interesēm atbilstošiem. To beidzot „pamanījušas” arī valsts drošības iestādes.
Šajā situācijā daudz labvēlīgāk uztverta ar R. Meroni iepriekš saistītu personu sniegtā informācija, kurā cita starpā arī skaidri iezīmētas varbūtējās „mantas glabātāja” darījumu finansiālās sekas Latvijas valstij neatkarīgi no tā, vai A. Lemberga lietā būs vai nebūs konfiscējošs spriedums.
„Ja R. Meroni rīcības rezultātā tiks samazināta arestētā manta un izsaimniekoti viņa kontrolē esošie, Latvijas tautsaimniecībai stratēģiski svarīgie tranzīta uzņēmumi, tad Latvijas valsts var sagaidīt tiesvedības, kur kompensējamās summas ir mērāmas vairākos simtos miljonu eiro.
Šāds rezultāts gaidāms neatkarīgi no tā, kā beigsies tiesvedība augstāk minētajā krimināllietā. Ļoti iespējams, ka šādu tiesvedību rezultāts būs smagi jūtams Latvijas valstij un katram tās nodokļu maksātājam,” teikts iesniegumā. Spriežot pēc notikumu gaitas, nu tas ir atskārsts arī augstākajā līmenī.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
