Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana
Kaspars Timermanis*08.05.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs Atis Sausnītis (attēlā). Biedrība “Es par volejbolu!”, kas par savu galveno mērķi izvirzījusi ilgtermiņa attīstības plāna iedzīvināšanu Latvijas volejbola sabiedrībā, šajā laika posmā iepazīstoties un izvērtējot pieejamos Kopsapulces dokumentus, kā arī saņemot informāciju no citiem LVF juridiskajiem biedriem, secina, ka notikušās LVF prezidenta pārvēlēšanas gaitā konstatējama virkne būtisku pārkāpumu. Likumā noteiktajā kārtībā esam iesnieguši prasību tiesā, ar ko tiek apstrīdēts notikušās Kopsapulces sasaukšanas un prezidenta kandidāta izvirzīšanas process.
Saskaņā ar LVF Statūtiem LVF prezidenta kandidāti ir jāizvirza vismaz mēnesi pirms pārvēlēšanas Kopsapulces norises, bet par sapulces sasaukšanu LVF Valdei ir savlaicīgi jāinformē juridiskie biedri.
Mūsuprāt, pārkāpumi ir ne tikai juridiska rakstura (nav LVF Valdes lēmuma par Kopsapulces sasaukšanu, uzaicinājums uz Kopsapulci nosūtīts informatīvas e-pasta vēstules formā no LVF ģenerālsekretāra e-pasta, kuram saskaņā ar LVF statūtiem nav šādu tiesību), bet ir bijusi acīmredzama LVF vadības vēlme iespējami klusāk pārvēlēt iepriekšējo LVF prezidentu. Par to liecina gan lielā slepenība, jo informācija nebija pieejama nedz masu medijiem, nedz LVF mājaslapā, gan arī nosūtīšanai izvēlētais laika posms – tieši pirms Ziemassvētku un Jaungada brīvdienām (19. decembrī). Tas nozīmē, ka daļa juridisko biedru, kas ar šo e-pasta vēstuli iepazinās tikai pēc svētku brīvdienām, pat teorētiski nevarēja izvirzīt savu prezidenta kandidātu, jo pieteikšanās termiņš bija 3. janvāris.
Aprīļa vidū biedrība “Es par volejbolu!” par šiem konstatētajiem pārkāpumiem ir ziņojusi arī sporta veidu federācijas pārraugošajai organizācijai – Latvijas Sporta federāciju padomei. Ar detalizētu situācijas aprakstu varat iepazīties šeit – http://bit.ly/EPV_LSFP .
Tāpat biedrība atgādina, ka 2017. gada 3. februāra Kopsapulcē tika iesniegts 12 LVF juridisko biedru (teju 20% no visiem LVF biedriem) parakstīts oficiāls iesniegums par ārkārtas Kopsapulces sasaukšanu, kurā tiktu skatīts Latvijas volejbola attīstības plāns turpmākajiem četriem gadiem. Šis iesniegums trīs mēnešu laikā kopš iesniegšanas brīža tā arī nav izskatīts LVF Valdē un jautājums par Kopsapulces sasaukšanas tālāk nav virzīts.
Joprojām gaidām plašas diskusijas par to, kā volejbola saimniecībai būtu jāattīstās tuvākajā nākotnē, tādēļ prasība par stratēģiskā plāna izskatīšanu Kopsapulcē paliek mūsu galvenais mērķis.
Par to, ka nepieciešams arī nopietns šābrīža LVF darbības audits, šaubu nav – sacensību organizācijas ziņā LVF atpaliek no citiem volejbola sacensību organizatoriem, toties dalības maksas un citi maksājumi katru gadu pieaug. Joprojām nevienai LVF organizētajai līgai nav ģenerālsponsora vai cita veida atbalstītāja. Savukārt situācija ar LVF lēmumu valsts finansējuma novirzīšanai nevis pludmales volejbola komandu sagatavošanai Eiropas čempionāta finālturnīram, bet gan atsevišķu LVF sekretariāta darbinieku atalgojumam, parāda finanšu caurskatāmības un elementāras prioritāšu problēmas.
Saskaņā ar 2016. un 2017. gada LVF budžeta datiem šīs sabiedriskās organizācijas ieņēmumu struktūrā ir gandrīz tikai valsts un pašvaldību finansējums. Vienīgais sponsors ir apdrošināšanas sabiedrība ERGO, kas atbalsta Latvijas čempionātu pludmales volejbolā.
* Biedrības “Es par volejbolu!” valdes priekšsēdētājs
Foto no delfi.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
