Tiekamies Bē Bē brokastīs, jeb prezidentam tā kā piestāvētu mazliet lielāka kompetence par El Vē...

Dažas stundas vēlāk Edgars Nr.1 savā iknedēļas uzrunā žurnālistiem teiks, ka ministrijām laiks pārvērtēt viņu sabiedrisko attiecību speciālistu lietderību, jo no budžeta sarunām par nodokļiem, kas palaistas pa vējam – neko nevarot saprast. Bet ko īsti Rīgas pils pastaliņš nesaprot? Tas viss, kas tagad lobās, veidots ar partijas “Jaunā vienotība” rokām pēdējos piecpadsmit gados – sākot no budžeta tehniskās tamborēšanas un beidzot ar tautsaimniecības regulēšanu. Rinkēvičam kā ilggadējam šīs partijas biedram un motora siksnai jau nu vismazāk vajadzēja tēlot antiņu – ja vien viņš nedomā pievienoties Radio SWH jokdaru komandai…

Ja pie pils ir izveidota valsts konkurētspējas komisija un vēl ir padomniece ekonomikas jautājumos – kas tā par paralēlo pasauli, kurā šis viss atrodas? Tad jāvaicā pa tiešo – jūs speciāli tur augšgalā viens no otra kaut ko slēpjat, lai pēc tam publiski sadalītu labo un slikto policistu lomas? Tādā līmenī konstatēt faktus un rādīt lielas acis var jebkurš sēņu lasītājs. Prezidentam tā kā piestāvētu mazliet lielāka kompetence jeb, runājot medicīnas māsu slengā, – pastrādājiet ar kulaciņu… Nu, vismaz ar kulaciņu! Pumpējiet – ja ne savu, tad to apkārtējo asinsriti, citādi var padomāt, ka mēs atrodamies vēl vienā dotēta teātra dekorāciju noliktavā.

Un,kas tā par ekumēnisko atziņu, kas iezīmē Veselības ministrijas piedāvājumu onkoloģijas pacientiem – raug, velns slēpjoties detaļās… Saka tas pats Edgars, kas minēts iepriekšējā rindkopā. Kuram tas velns no tām detaļām ir jādabū ārā? Kas šo velnu tur iedzina? Kurš par to atbild? Ja valsts nevar atļauties, tad, kā saka kolēģis Kreipāns, – tā nevar atļauties… Nevis – “ir sākušās sarunas par finanšu taupību valsts pārvaldes daļā”, bet šīm sarunām šajā budžeta veidošanas posmā jau būtu jābūt finiša taisnē.

Un tad ir jāpasaka, ka nekāds algu pielikums Evikai, Edgaram, Arvilam, ministriem un deputātiem nākamajā gadā nebūs! Jāpasaka skaļi un artikulēti.

Tas pats attiecas uz ierēdniecību, kas jāsamazina. Ja Valsts kontrole norāda, ka valsts ieņēmumu dienestā joprojām nevar iegūt pārliecinošu informāciju, ka grāmatvedības kontu analītika vispār strādā un, ka šīs kļūdas nav novērstas kopš 2021. gada, – tad ir jāizsludina jauno lidotāju paātrinātie kursi un visiem atbildīgajiem ir jālido… Valdībai nevis ir jāatrod risinājums, “kā sabalansēt publiskā sektora atlagojumu ar privāto sektoru”, bet gan jāmeklē ļoti vienkāršots veids, kā publiskajam sektoram pateikt, ka uzņēmējs vairs šo banketu neapkalpos. Un, ja neapkalpos, tad nauda ir jāmeklē nevis nodokļu ailēs, bet gan uzblīdušajā valsts pārvaldes sektorā un tajās izmaksu daļās, kas bada laikos ir jāierobežo. Ieskaitot līdzekļus neparadzētiem gadījumiem, kas pie mums nezin kāpēc visi kā viens ir paredzami.

Tāpat vienreiz ir jāizbeidz locīt valsts ekonomikas pelēkās zonas pelēkos kārklus, jo tā vispār nav Latvijas tautsaimniecības problēma. Mūsu īstā pelēkā zona atrodas valsts birokrātijas darba galdu atvilktnēs. Tas ir mačs starp politiķiem un ierēdniecību, kur pēdējie vēl nav zaudējuši nevienu regulārās sezonas spēli.

Laiks izslēgšanas spēlēm. Tās prasa atbildīgos, visu pārvaldes procesu vienkāršošanu un konkurētspējīgus darba spēka nodokļus. Uz Igauniju nav jāskatās, jo viņi nav aizņēmušies starptautiskajos tirgos pat desmito daļu no tā, ko mēs esam pagrābuši. Mums pagaidām ir jāskatās tikai spogulī… Un, vēl – uz pirkstiem. Un, ja kāds nav izrēķinājis, cik izmaksās “Rail Baltica” aklās zarnas cilpa Rīgas virzienā, tad šis kāds par to maksā no savas kabatas – bet cilpu taisīsim, kad būs nauda…

Tāpat pietiks vingrot ar tā sauktajām tiesiskuma lentēm un vālītēm. Pagājušajā nedēļā tika izbeigts kāds skaļš kriminālprocess par liela mēroga izspiešanu grupā, kas tika atvērts pirms sešiem gadiem un septiņiem mēnešiem. Ja šī lieta nenonāk tiesā – kā tas tagad ir noticis – un tiek secināts, ka “nav atrasti vajadzīgie pierādījumi”, tad visa izmeklētāju grupa, kas šo lietu apdejoja, pagarina savu nonākšanu izdienas pensijā tieši par tādu laiku, kāds ir ticis patērēts, neko beigās neatrodot. Varētu saprast, ka līdz tam viņi nonāktu vienā vai divos gados – jo tas ir vēl nosacīti saprātīgs termiņš.

Bet, ja viņi zina, ka var atļauties laiku izvarot, pie viena morāli izvarojot arī aizdomās turamos, – tā nedrīkst būt, ka neviens par šo neatbild. Jo kriminālprocesu tāpat vien likums neļauj uzsākt – tātad, sanāk, ka nebija izdarīts darbs. Bet, ja darbu neizdara, tad nespējnieks atbild. Padomājiet, kā jūtas tie, kurus teju vai septiņus gadus vazāja pa visām aktritumu urnām, viņos noslaucīja kājas, bet tagad – piedodiet, tā sanāca? Te ģenerālprokuroram būtu nevis jāmeklē vārdi, lai cilvēkiem atvainotos, bet – konkrētajiem izmeklētājiem jāatstrādā savs brāķis sabiedrības labā, kaut vai tīrot zooloģiskajā dārzā būrus. Protams, šo visu atspoguļotu sabiedriskais medijs… Tas, ka šādi novilkts kriminālprocess bez rezultāta drīzāk velk uz korupciju pašu tiesību sargātāju dārziņā – nav nemaz tik nevainīga versija.

Viņi, valdība, nav spējuši sagatavoties budžeta apspriešanai, bet Finanšu ministrija reklamē, ka vajagot ieguldīties krājobligācijās un droši nopelnīt.

Kur sākas un beidzas kroņa drošība? Vai “airBaltic”, ko stutē valsts, ir droša ar pusgada zaudējumiem 88,8 miljonu eiro apmērā? Vai tas, ka mēs desmit reizes atpaliekam no Lietuvas vēja parku izbūvē – tas liecina, ka mēs esam drošāki un stabilāki? Ja valsts ir aizņēmusies nepieklājīgi lielā apjomā un tajā pašā laikā neko nedara, lai sekmētu valsts tautsaimniecības attīstību – tas būtu tas garants drošībai, ko paģērēs tā sauktā fiskālā telpa? Līdz nākamajam aizņēmumam?

Pagaidām valsts nav pieņēmusi nevienu lēmumu, kas vairotu uzņēmējdarbības iespējas, attīstību, veicinātu iekšzemes kopprodukta pieaugumu – kā mistiskās krājobligācijas te vēl var palīdzēt? Starp citu, ja būs lielie mēsli lielajā bildē, šie vērtspapīri tāpat atradīsies rindā aiz starptautiskajiem aizdevējiem. Spriediet paši, ko valsts ar šo piedāvājumu var garantēt.

Kad parādījās fotogrāfijas, ka valsts prezidents savā darba vietā tiekas ar diviem radio joku plēsējiem, sākumā domāju, ka tas ir kaut kāds pārpratums – ka nevar būt, ka tam cilvēkam ir tik daudz laika, lai saspēlētu šāda veida tikšanos. Tomēr, saliekot plauktā visu, ko šobrīd politiķi piedāvā, runā un kā uzvedas, var tā patiešām būt, ka viņi savā praktiskajā pielietojumā ir tuvāk Bē un Bē brokastīm nekā El un Vē darbiem…

Novērtē šo rakstu: