Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktūru, kura tiecas pēc teritoriālas ekspansijas. Patiesībā tā nav. Bieži lielā mērā tā nav. Protams, eksistē valsts veidolā noformētas politekonomiskās sistēmas, kurām ekspansija ir ne tikai dzīvesveids, bet izdzīvošanas līdzeklis.

Tiesa gan, šādas struktūras (kuru uzskatāms piemērs ir daudzās nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaņā ar ekonomisko nepieciešamību) aplaupīt vājākos kaimiņus, nevis panākt kontroli pār tiem. Kontroli uzstāda tikai tad, kad kārtējais kaganāts noteiktā savas attīstības posmā rada pietiekamu resursu bāzi, lai organizētu pastāvīgu pakļauto aplaupīšanas sistēmu. Tas ir tad, kad pastāvīga laupīšana ir nodrošināta ar resursiem un tāpēc ir ekonomiski izdevīgāka par periodiskām laupīšanām.

Tomēr šāda sistēma ir nestabila un var tikt nodrošināta tikai uz palielināta militārā kontingenta turēšanas pakļautajās teritorijās rēķina. Tā rezultāta laupītājvalsts vai nu militāri politiski “pārpūlas” vai arī mēģina deleģēt vietējiem kadriem okupācijas spēku funkcijas. Tā tas, piemēram, bija Ivana I Kaļitas gadījumā. Tas savukārt noved pie kolabracionistisko valdnieku patstāvības pieauguma, kuri kļūst bagāti, pārdalot sev par labu impēriskajam centram paredzētās nodevas. Un turpmāk bijušie kolaboranti, kuri ir pieņēmušies spēkā uz centra rēķina, uzstājas kā galvenie separātisti.

Otrs sistēmas veids, kurš dzīvo nepārtrauktā ekspansijā, ir mesiāniski ideoloģiska sistēma. Un te nav svarīgi, vai šī sistēma stāda sev uzdevumu nodrošināt “dzīves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas līdzeklis radās vēl ilgi pirms Hitlera) vai arī viņi cenšas nodrošināt visas cilvēces saulaino nākotni. Padomju komunisti te arī nebija pirmie – jebkura reliģiska ekspansija, kaut kristietības krusta karu veidā, kaut musulmaņu preventīva svētā kara veidā, ir ideoloģiskās ekspansijas forma.

Starp citu, arī mūsdienās joprojām ir spēkā šie abi ekspansijas ideoloģiskie pamatojumi. Piemēram, ASV cenšas vardarbīgi izplatīt savus priekšstatus par “vērtībām”, “brīvību”, “demokrātiju” pat tajos gadījumos, kad viņiem tas nav izdevīgi no politiskās dienas kārtības skatu punkta. Savukārt reģionālie konflikti un cilšu sadursmes Āfrikā visbiežāk tiek pamatotas ar cīņu par dzīves telpu savai tautai.

Šiem ekspansijas veidiem arī ir savas vājās vietas. Papildus tam, ka nepieciešams būt pastāvīgā gatavībā augstas intensitātes konfliktam un iesaistīties permanentās zemas un vidējas intensitātes militārās akcijās, lai realizētu šo abu sistēmu deklarētos mērķus, nepieciešams veikt genocīdu. Cīņas par dzīves telpu gadījumā tas tiek darīts pēc nacionālās pazīmes, bet ideoloģiski mesiāniskas sistēmas gadījumā – pēc ideoloģiskas.

Un nav svarīgi, vai tiek izsludināts oficiāls citticībnieku slaktiņš un naidīgu šķiru likvidācija vai arī “tirgus ekonomikai nepiemērojušies” izmirst it kā paši no sevis. Jebkurā gadījumā runa ir par sistēmas radītiem apstākļiem ideoloģiski svešu iedzīvotāju slāņu masveida genocīdam. Bet tas savukārt liecina par sistēmas zemo efektivitāti, kura pārlieku izšķērdīgi rīkojas ar visvērtīgāko resursu – cilvēku resursu.

Zeme un tās dzīles, ūdeņi un meži paši par sevi nenes papildu dividendes. Pat vairāk, ja formāli jūsu teritorijas nav apdzīvotas un apgūtas, tad perspektīvā tās var neformāli kļūt ne jūsu, līdzīgi kā savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkārši nebija spēka noturēt un izrādījās izdevīgāk (politiski izdevīgāk) pārdot. Peļņu dod cilvēks, kurš tādā vai citādā veidā izmanto dabas resursus.

Mūsdienu efektīvās valstis ir iemācījušas pārdalīt sev par labu to pievienoto vērtību, kura tiek radīta ārpus to robežām un tādēļ var realizēt pilsonības iegūšanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinātu sociālā budžeta slodzi. Bet tas nozīmē, ka valsts izmantotie cilvēciskie resursi, kas tiek izmantoti, lai nodrošinātu savu labklājību, atrodas ārpus šīs valsts robežām un konkrētā valsts nenes nekādu politisko un sociālo atbildību šo cilvēku priekšā.

Starp citu, Krievijas iespēju un Maskavas iekšpolitikas un ārpolitikas materiālā nodrošinājuma straujais pieaugums nebūt nav saistīts ar to, ka Krievijas iedzīvotāji ir sākuši vairāk strādāt. Pat vairāk, absolūtos rādītājos strādā mazāk nekā 1940. gados un pat 1960. un 1970. gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. Vienkārši Krievija iemācījās pārdalīt sev par labu pasaules pievienotās vērtības produktu. Par to arī Krieviju cenšas sodīt ASV, kurai agrāk uz to bija monopoltiesības un kura vienpersoniski noteica, kam būs dzīvot “zelta miljardā”, bet kam vilkt dzīvību kā “trešās pasaules” valstīm. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta Krievija viņiem kaulu no mutes izrāva.

Tādējādi efektīvas valstis visos laikos ir tiekušās pēc miera. Tikai pēc tāda miera, kura ietvaros varētu maksimāli savā labā tikt pārdalīts pievienotās vērtības produkts, kurš ir koncentrēts gan pašu valstī, gan ārpus tās. Vājākās valstis aprobežojās tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tāpēc tādā vai citādā veidā apmaksāja ārējam spēkam savas drošības nodrošināšanu. Stiprākās valstis centās izplatīt savu ekonomisko kontroli ārpus savas valsts formālajām robežām.

Turklāt liela daļa nevienlīdzīgo ekonomisko līgumu nebūt netika slēgti, draudot ar ieročiem. Parasti vietējās elites pašas bija gatavas apmainīt zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecām musketēm vai arī kaņepājus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietām un apģērbu, kurš ir šūts saskaņā ar pēdējās Parīzes modes prasībām.

Koloniālā ekspansija ir tikai epizode cilvēces dzīvē. Protekcionisko politiku realizējušās Eiropas valstis centās nodrošināt savu rūpniecību ar maksimālu noieta tirgu. Kontrole pār koloniju, pirmkārt, nodrošināja tās tirgus aizvēršanu konkurentiem. Tiesa gan, ASV jau toreiz Latīņamerikā atstrādāja daudz efektīvākus formāli brīvas valsts tirgus sagrābšanas un kontroles paņēmienus, pēc tam uzspiežot “atvērto durvju” politiku visai pasaulei.

Pašas ASV teritoriālā ekspansija pārsvarā tika vērsta pret mazapdzīvotām (pēc Eiropas mērogiem) vai vispār neapdzīvotām indiāņu teritorijām. Šāda politika bija vairāk saistīta ar bažām, ka šajās zemēs tiešā ASV tuvumā varēs nostiprināties kāda liela Eiropas lielvalsts (kā arī dēļ nepieciešamības aizstāvēties no indiāņu klejotājcilšu sirojumiem), nevis dēļ reālas nepieciešamības nodrošināt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrāciju, kura līdz XX gadsimta sākumam pārsvarā “nosēdās” ASV austrumu piekrastes pilsētās.

No Spānijai atkarotajām Filipīnām un Klusā okeāna salām ASV aizgāja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tās iekļaut ASV sastāvā dēļ šādas rīcības ekonomiskās neefektivitātes. Līdzīgi Eiropas valstis XX gadsimta vidū pameta savas bijušās kolonijas, kad vecās to ekspluatācijas metodes, kuras paredzēja koloniju militāri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektīvas. Teritorijas, kuras varēja izmantot līdz pat mūsdienām, tika momentāni atdotas apmaiņā pret mieru un politekonomiskām preferencēm.

Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgu politiku cenšas realizēt arī Izraēlas valdība. Neatkarīgi no partejiskās piederības un formālajiem lozungiem viņi, atšķiroties ar savu prasību stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupētajām arābu teritorijām (kuras Izraēla jau sen ir pasludinājusi par anektētām) apmaiņā pret noturīga miera un Izraēlas valstiskuma (1949.gada robežās) drošības garantijām.

Turklāt ir jāsaprot, ka teritoriju sagrābšana, kas nodrošināja minimāli nepieciešamo teritoriālo dziļumu, bija saistīta ar Izraēlas valsts militāro drošību. Tomēr garantēts miers izrādās ir pietiekami vērtīgs, lai to pirktu pat par piekāpšanās stratēģiski svarīgu teritoriju jautājumā cenu.

Krievijai savukārt ir bagātīga pieredze atteikšanās no teritorijām ziņā apmaiņā pret izdevīgām politiskām un ekonomiskām savienībām, kuras nodrošina gan esošo valdījumu drošību, gan perspektīvas impērijas ekonomiskās un politiskās intereses. Par Aļasku jau tika minēts. Šī teritorija ne tikai tika pārdota ASV. Pašā Amerikā bija gan šī darījuma piekritēji, gan arī ietekmīgi pretinieki, tādēļ par maz bija sagribēt pārdot Aļasku, vajadzēja vēl arī, lai kāds vispār to gribētu nopirkt.

Aļaskas pārdošana notika drīz pēc Krimas kara, kad zaudējušo Krieviju turpināja terorizēt Lielbritānija. Londona vairākas reizes mēģināja izprovocēt jaunu konfliktu, lai papildus novājinātu un pasaules acīs pazemotu no zaudējuma vēl neatguvušos impēriju. Viena no Krievijas vājajām vietām bija Aļaska, uz kuru aktīvi pretendēja angļi. Formāli noteiktā robeža neapstādināja angļu migrantu ieplūdumu: krievu ieceļotāju bija pārāk maz, lai traucētu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudējusi Krimas karu, nevarēja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malā ar tā laika spēcīgāko pasaules jūras lielvalsti.

Izeja tika atrasta, pārdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzējās ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzīgu pozīciju ASV pilsoņu kara laikā. Amerikāņi bija vēl pārāk vāji, lai varētu sev atļauties konfliktēt ar to laiku globālo hegemonu. Tomēr viņi nāvīgi baidījās no angļu nostiprināšanās Klusā okeāna ziemeļos, kas neizbēgami būtu noticis, ja Londona iegūtu Aļasku. Tai pat laikā tolaik ASV bija lieliskas attiecības ar Krieviju (tai skaitā arī dēļ kopējas nepatikas pret Lielbritānijas agresivitāti). ASV atradās daudz tuvāk Aļaskai kā Krievija un tai bija daudz vairāk resursu tās aizsardzībai. Turklāt divi angloamerikāņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parādīja Kanādas vājumu uzbrukumā no dienvidiem.

Aļaskas pārdošanas rezultātā nostiprinājās neformāla antibritāniska savienība starp Krieviju un ASV un nodrošināja Krievijai drošas Tālo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadījumā. Aktīvā Krievijas ārpolitiskā pozīcija, kura noveda līdz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadā, Krimas kara seku pilnīga likvidācija, kā arī pret Lielbritānijas globālajām ambīcijām vērstā Krievijas ekspansija Vidusāzijā kļuva iespējama tai skaitā arī situāciju Tālajos Austrumos stabilizējošās Aļaskas pārdošanas dēļ.

Tomēr teritoriālās ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiņā pret ģeopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vēl kopš Pētera I laikiem. Gandrīz simt gadus, līdz Katrīnas Lielās valdīšanas beigām Krievija nodrošināja vājas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kā buferis no stiprākām un agresīvākām Eiropas impērijām. Tai pat laikā Krievija saimniekoja Rečpospolitā kā savā iebraucamā sētā. Polijas dalīšanu Katrīnai uzspieda Prūsija un Austrija impērijai grūtā brīdī, un lielie teritoriālie ieguvumi nekompensēja kontrolējamas buferzonas zaudēšanu. Tieši ar šo brīdi sākās Krievijas impērijas iesaistīšana tās interesēm neatbilstošos un tālos konfliktos starp Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kas noveda līdz XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma neveiksmēm (Krimas karš, krievu – japāņu karš, Pirmais pasaules karš) un pēc tam arī pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmā sabrukuma.

Analoģiski Krievija rīkojās arī attiecībā pret Centrāleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arī “Norvēģijas mantinieks, Šlēzvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs”. Šīs bija teritorijas, uz kurām Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesības. No tām, kā arī no mazākām hercogistēm Krievijas imperatori regulāri atteicās apmaiņā pret politiskām preferencēm un/vai finansiālām vai teritoriālām kompensācijām. Ja nebūtu realizēta tik līdzsvarota politika, tad iespēja izveidot lielu Krievijai piederošu Vācijas zemju masīvu un Krievijas imperatora iespējas iegūt Svētās Romas impērijas kūrfirsta tiesības (ar tiesībām tikt ievēlētam par Svētās Romas impērijas imperatoru) garantēti novestu līdz Krievijas konfrontācijai ar visu Eiropu vēl XVIII gadsimtā ar visnotaļ nepatīkamām sekām.

Ņemot vērā šādas atteikšanās no teritorijām prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojās arī šī principa realizācijas rezultātā], nav nekāds brīnums, ka pašreiz Maskava piedāvā Kijevai tādu pašu Ukrainas problēmu risinājumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespējams atdot, tādēļ no tās ir jāatsakās, bet apmaiņā pret to ir iespējams vienoties par Ukrainas kompāniju īpašu statusu pussalā, kas tām nodrošinātu tādas pašas tiesības un iespējas kā Krievijas kompānijām. Kijevai uzstājīgi iesaka noformēt attiecības ar DTR/LTR tiešu pārrunu formātā, konkrēti, pieņemot izmaiņas Konstitūcijā un nodrošinot valsts federalizāciju.

Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat ar šādiem nosacījumiem būs gatavs atgriezties Ukrainas sastāvā, kura četrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taču Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrādi, rekomendācijas veikt valsts federalizāciju no Maskavas puses izskanēja uzreiz pēc 2014.gada februāra apvērsuma vēl pirms sadursmēm Donbasā un Odesas traģēdijas.

Protams, Kijevai lielā mērā ir taisnība, kad tā apgalvo, ka federalizācija (ar teritoriju tiesībām uz savu kultūru, ārējās ekonomikas darbību un praktiski uz savām spēka struktūrām) pārvērtīs Ukrainu par visai vāju konfederāciju ar tieksmēm uz turpmāku sadalīšanos. Bet, pirmkārt, neviens nav vainīgs, ka Ukraina XXI gadsimta sākuma otrajā desmitgadē ienāca tieši šādā stāvoklī, otrkārt, vāja konfederācija iekšēja miera apstākļos ir labāka par vāju diktatūru pilsoņu kara apstākļos, treškārt, tādu pat vāju konfederatīvu Poliju Krievija gandrīz simts gadus spēja noturēt valstiskas vienotības stāvoklī līdz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalīšanu. Tāpēc izredzes ir.

Nav patīkami zaudēt teritorijas. Skaidrs, ka nespēja noturēt esošo ir noteikta vājuma pazīme. Bet arī nevaldāma ekspansijas tieksme arī nav spēka pazīme. Katras valsts primārais uzdevums pirmkārt ir sabiedrības konsolidācija, iekšējās stabilitātes nodrošināšana un ekonomiskā attīstība. Ja šie uzdevumi tiek izpildīti, tad teritorijas sāk pievienoties (un iespējas arī) pašas no sevis un dažreiz pat nākas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kārojošajiem.

Savukārt, ja valsts upurē sabiedrības konsolidāciju, stabilitāti un ekonomisko attīstību par labu teritoriālās vienotības saglabāšanai, kuru tāpat vairs nevar noturēt (vēl jo vairāk dēļ teritoriālās ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošināt), tad rezultātā valsts zaudē ne tikai problēmteritorijas, bet arī visu, kas tai ir, līdz pat pilnīgai pazušanai no politiskās kartes.

* ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts

Avots: https://cont.ws/@ishchenko/969319

Novērtē šo rakstu:

35
25

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

FotoLikumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu” anotācija.
Lasīt visu...

21

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

Foto1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi." Viņi vēlas godīgu, nekorumpētu pilsētas pārvaldi.
Lasīt visu...

12

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

FotoLatvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir salīdzināma ar netiešu līdzatbildību.
Lasīt visu...

21

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

FotoTie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa - garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgā bojāeja tiešā veidā neattiecas uz visu tautu, bet attiecas tikai uz tautas zināmu (visticamākais – nelielu) daļu.
Lasīt visu...

21

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

FotoCentieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes locekļiem un piedāvājot “zelta izpletņus”, ne tikai veido draudīgu precedentu FKTK darbībā, bet norāda uz likumdevēja uzdrīkstēšanos steigā mainīt patstāvīgo iestāžu darbības nosacījumus, kas var skart jebkuru no patstāvīgajām iestādēm.
Lasīt visu...

21

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

FotoFinanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina domāt, ka situācija Latvijas finanšu sektorā pēc FKTK veiktās pārmaiņu vadības kopš 2016. gada, kā arī Latvijā līdz šim finanšu pakalpojumu sniedzēju īstenotā uzraudzības pieeja un tās tiesiskais ietvars it kā būtu šķērslis labam valsts novērtējumam Moneyval procesā.  
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 3. Sociālā šizofrenizācija

Zinātnē tiek analizēta parādība vārdā sociālā šizofrenizācija jeb sabiedriskās apziņas šizofrenizācija. Šo parādību izraisa sabiedrības dzīves apstākļi. Tādā gadījumā sabiedrībā...

Foto

Kāpēc LRA ar 5,01% derīgu vēlēšanu zīmju palika zem 5% barjeras, un kāpēc ZZS ar vairāk nekā 5,3% balsu nedabūja vietu

Esmu jau skaidrojis, tak savilkšu...

Foto

Ļaunuma banalitāte

Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli...

Foto

Šīs nav pirmās nopietnās aizdomas saistībā ar Latvijas valsts augstākajiem apbalvojumiem

Saistībā ar pēdējās dienās aktualizēto jautājumu par valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanu un „noklīšanu neceļos”, kā...

Foto

Es kā ignorētā Valsts prezidenta amata kandidāta izvirzītājs esmu vērsies tiesā pret LR Saeimu

28. maijā esmu iesniedzis Augstākajā tiesā pieteikumu, vēršoties pret Latvijas Republikas (LR)...

Foto

Zakatistova un Tamuža stāsts nav unikāls. Par ko klusē Tamužs?

Klaji meli, nepatiesi apgalvojumi, safabricēti fakti un intrigas jau vēsturiski ir bijuši iecienīti instrumenti cīņā par...

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 2. daļa

Turpinājums sarunai ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 1. daļa

Saruna ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Vīzija glamūra inteliģencei

2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā...

Foto

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas...

Foto

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no...

Foto

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

Velmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām,...

Foto

Ir puslīdz skaidrs, kurp dodas NEPLP un LTV. Bet... kur tad tas ir?

Atbilde uz Jāņa Rušenieka 17.05.2019. rakstu «Kurp dodies, LTV un NEPLP?» — šis...

Foto

Brīva vieta Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma interpretācijai

Šī gada 13. maijā atbilstoši Valsts prezidenta ievēlēšanas likumam iesniedzu pieteikumu ar prezidenta amata kandidatūru prezidenta vēlēšanām Saeimas Prezidijam,...

Foto

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi...

Foto

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

Pietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas...

Foto

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

Vai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs...

Foto

Latvija gaida nākamo vadoni

Esošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu,...

Foto

Koncertzāle uz AB dambja: kārtējais "otkats" vai spļāviens sejā Rīgas "plebejiem"?

Rīgas akustiskās koncertzāles priekšvēsture ir pietiekami sena - pirmo reizi ideja par  jaunu republikas līmeņa...

Foto

Nacionālā ideja un identitāte

Šo nerakstīju un nepublicēju pirms devītā maija un devītajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektīvāks redzējums un iespējams skats ne tikai...

Foto

Londonas tiesa: "Latvijas dzelzceļa" šefs Bērziņš iepriekšējā darbavietā izkrāpis 5 miljonus

Edvīns Bērziņš caur “Latvijas kuģniecību” ir izkrāpis piecus miljonus dolāru no uzņēmuma “Latmar”. Šāds Londonas...