Iesaki rakstu: 
No praktiskā viedokļa raugoties, man vajadzētu būt pateicīgam noziedzniekiem - un tas ir precīzs apzīmējums, par ko uzņemos pilnu atbildību, - valsts akciju sabiedrības "Latvijas pasts" vadībā un viņu iedvesmotājiem augstos krēslos, kuri atrada veidu, kā pirms vēlēšanām apturēt avīzes "Vienotība, PIETIEK!" nogādāšanu pie vēlētājiem Kurzemē.
Esmu pilnīgi pārliecināts - un to apliecina arī objektīvi dati -, ka, tieši pateicoties šai viņu, maigi izsakoties, muļķīgajai rīcībai, "Vienotības" vēlētāju Kurzemē bija tik salīdzinoši maz, bet Solvitas Āboltiņas izsvītrotāju - pietiekami daudz, lai kundze paliktu "zem strīpas".
Kāpēc tā? Pavisam vienkārši. Lai kādas baisas lietas nebūtu sarakstītas avīzē, lai uz cik spīdīga papīra tā nebūtu nodrukāta, lai cik skaista vāka bilde nebūtu sanākusi Zemgum Zaharānam, tā vienalga bija un palika tikai viena no daudzajām pirms vēlēšanām izdotajām avīzēm.
Jā, protams, saturs būtiski atšķīrās gan pēc noskaņas, gan pēc kvalitātes, taču, ja godīgi, nekā jau jauna avīzē nebija: viss, kas pēdējā gada laikā par "Kurzemes hercogieni" publicēts portālā Pietiek. Protams, bagātīga viela pārdomām - bet ne vairāk.
Toties noziedzniekiem no "Latvijas pasta" un tādiem pašiem noziedzniekiem - viņu iedvesmotājiem, pašiem to vismazāk vēloties, izdevās parastu avīzi padarīt par kaut ko īpašu, par aizliegto un tāpēc īpaši vilinošo augli, par ko tādu, kas no kurzemniekiem tiek slēpts, kas viņiem ir ticis nozagts pēc rīkojuma no augšas - un taču skaidrs, pēc kā rīkojuma...
Rezultātā dati pa vēlēšanu iecirkņiem, cik nu ir sanācis laika tos papētīt un salīdzināt ar signāliem par apdzīvotajām vietām, kur pasta vadībai avīzi bija izdevies izņemt visā pilnībā un kur tomēr ne, uzskatāmi rāda: jo mazāks eksemplāru skaits nonāca konkrētā apdzīvotajā vietā, jo čaklāk "Vienotības" vēlētāji bija svītrojuši Solvitu Āboltiņu.
Ar vārdu sakot, vēl ņemot vērā arī portālā nedaudz vairāk kā 124 000 reižu lejuplādēto avīzes elektronisko versiju (pēc tam, kad ar radio sludinājumu palīdzību tika paziņots par avīzes nozagšanu, un tas ir vairāk nekā avīzes nodrukātā tirāža), man vajadzētu priecāties, teikt paldies tizlajiem noziedzniekiem un turpināt mulsi uzklausīt, kā pat nejauši sastapti cilvēki liftā man jau otro dienu sit uz pleca un dažādās formās saka vienu un to pašu - paldies, jums izdevās!
Tad kāpēc es gluži vienkārši nepriecājos, bet atgriežos pie šādām, tā sacīt, nu jau vecām, neaktuālām, neinteresantām lietām? Vēlēšanas tak sen aiz muguras, tagad jātiek galā ar Saeimā acīmredzami "pa zaķi" iekļuvušo Dzintaru Zaķi un citām, it kā svarīgākām lietām.
Paskaidrošu.
Tas, kas notika, daudziem varēja un var izskatīties pēc vienas netīras, derdzīgas, nomelnojošas priekšvēlēšanu lapeles pamatotas aizvākšanas - sak, nav ko te piedrazot cilvēku prātus ar savām samazgām, kas tiek uzdota par objektīvu informāciju.
Jebkuram ir tiesības uz šādu uzskatu.
Taču es atļaušos paskaidrot, ar ko tiesiska un demokrātiska valsts, par kādu bieži tiek iztēlota Latvija, atšķiras no totalitāras, mafiozas, postkomuņaku un viņu mantinieku, Putina idejisko līdzinieku pārvaldītas valsts, kāda Latvija dažādās "detaļās" izrādās aizvien biežāk.
Tiesiskā valstī, lūk, nav iedomājams un iespējams, ka kāda augsta vai varbūt arī neaugsta amatpersona var vienkārši tāpat vien izdomāt, ka tai nav vēlama kāda publikācija, sižets, raidījums, avīze, žurnāls vai interneta portāls, un ar viena e-pasta vai telefonzvana palīdzību to "pievērt". Tiesiskā valstī viss notiek pēc likuma.
Toties aprakstītajā veidā viss notika Padomju Savienībā, kur ar šī te - tā sauktā "ķeļefonnoje pravo" palīdzību bija iespējams izdarīt brīnumu lietas. Tieši tā aizvien biežāk pašlaik notiek Putina Krievijā.
Tieši tā ar "Vienotība, PIETIEK!" numuru ir noticis it kā tiesiskajā Latvijas valstī - un tas ir, maigi izsakoties, ārkārtīgi bīstams signāls, lai kā arī to mēģinātu noklusēt dažādas kažokas un līdzīgi "Vienotības" kabatas vaukšķi.
Mūžīgā aktuālās varas un tās nesēju apdziedātāja - lai neteiktu, ka aplaizītāja - Māra Zālīte nesen brīdināja, ka pēc vēlēšanām mēs varot pēkšņi attapties totalitārā valstī. Patiesībā notikums ar avīzi liecina, ka mēs tādā jau dzīvojam.
Latvijas normatīvajos aktos nav atrodams nekas par to, ka kādai pasta amatpersonai - vai vispār kādai valsts amatpersonai - būtu tiesības tāpat vien, tāpēc, ka ienācis prātā, tāpēc, ka to palūgusi kāda ruda dāma augstā amatā vai cilpas metošs valdošās partijas frakcijas priekšsēdētājs, ņemt un apturēt kāda oficiāli reģistrēta masu informācijas līdzekļa izplatīšanu vai pārraidīšanu.
Savukārt "Vienotība, PIETIEK!", lai tas patiktu kādam vai nepatiktu, bija un ir šāds te oficiāli reģistrēts masu informācijas līdzeklis - ar reģistrācijas apliecību un visu pārējo, kā pienākas. Kura "apturēšana" vai slēgšana ir precīzi aprakstīta normatīvajos aktos - un tajos nekas nav teikts par kādas personas tiesībām avīzi "apturēt" tāpēc, ka "man tā gribējās" vai "man tā palūdza".
Gatavojoties avīzes izdošanai, man ar visu manu dzīves pieredzi mūslaiku Latvijā prātā nebija ienācis, ka mūsu valstī ir iespējams kas tamlīdzīgs - viena politiķe "palūdz" otram, tas savukārt pasta vadībai, un jebkura avīze vienkārši tāpat var tikt "apturēta", kamēr tas politiķei ir izdevīgi un vajadzīgi.
Vēl vairāk, man jāatzīstas, ka šie notikumi ar avīzes "apturēšanu" man tiešām ir atvēruši acis, cik daudzās jomās attiecībā uz Latvijas valsti un tajā realitātē valdošajiem spēkiem un tikumiem es īstenībā esmu nekas cits kā naivs muļķis.
Nebūtu bijuši gudri cilvēki, kuri uzstājīgi daudzināja - Lato, ja izdosiet avīzi, noteikti uztaisiet atbalstošo kampaņu radio un TV, lai gadījumā, ja avīzi nozags, kurzemnieki par to uzzinātu! -, noziedznieku plāns būtu izdevies.
Avīze paklusām tiktu izņemta, kā tas arī notika, bet plašās tautas masas par to vienkārši neuzzinātu, un "Vienotības" angažēto vai primitīvi nopirkto valsts lielāko mediju klusēšanas ieskauts es varētu brēkt par runas brīvību un vēl visādu tur tiesību aizskārumu, cik vien vēlētos.
Taču, kā zināms, neizdevās. Sanāca tieši pretēji. Šoreiz. Un tagad, protams, sekos vēl daudz kas interesants.
Es varu apsolīt, ka panākšu, lai par šo cenzūras un vārda brīvības aizskārumu tiktu sākts kriminālprocess.
Es darīšu visu iespējamo, lai šī kriminālprocesa ietvaros tiktu noskaidroti ne tikai pretlikumīgo darbību tiešie organizētāji - vai tas būtu Latvijas pasta vadītājs Arnis Salnājs, pārdošanas vadītāja Ilze Kloka vai vēl kāds cits -, bet arī tie augstu politisku amatu ieņēmēji, kas viņiem to "palūdza".
Es tāpat darīšu arī visu iespējamo, lai atšķirībā no neskaitāmiem citiem kriminālprocesiem šis nebeigtos tāpēc, ka nekāds reāls nodarījums, lūk, neesot saskatāms vai kaut kā nemanāmi iestājies noilgums.
Es darīšu visu iespējamo, lai noziedznieki šajā gadījumā tiktu noskaidroti un saukti tiesas priekšā.
Tad vēl es darīšu arī visu iespējamo, lai tā nauda, ko Latvijas pasts samaksās avīzes izdevējiem kompensācijā par apmaksāto, bet nesniegto pakalpojumu, nepaliktu norakstīta no šī valsts uzņēmuma līdzekļiem, bet tiktu regresa kārtībā piedzīta no konkrētajiem noziedzniekiem.
Vēl es arī rūpīgi raudzīšos, lai nekas slikts nenotiktu ar to pasta nodaļu vadītājiem, kuri nenobijās un atklāja, ka no Rīgas tiešām ir saņemts nelikumīgais, atklāti noziedzīgais rīkojums par avīzes apturēšanu - lai kā pasta vadība ar jau minēto Arni Salnāju priekšgalā sākotnēji būtu melojusi, ka nekā tāda neesot.
Noslēgumā es varētu teikt: ja es to neizdarīšu, viņi un tādi kā viņi nākamreiz pārkāps jūsu likumīgās tiesības un darīs to ar katru reizi aizvien nekaunīgāk un nekaunīgāk. Akurāt tā, kā Krievijā to dara Putina rokaspuiši.
Bet neteikšu - jo patiesībā, ja jūs klusējat un novēršaties, redzot šādas lietas, tad jūs arī esat pelnījuši, lai ar jums tā notiktu. Un tā arī notiks. Savukārt es visu aprakstīto darīšu un izdarīšu tāpēc, lai tā nenotiktu konkrēti ar mani. Un lai visiem šiem salnājiem un viņiem līdzīgajiem būtu mācība - te jums nav nekāda putinlenda vai zaķantija.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
