Iesaki rakstu: 
No praktiskā viedokļa raugoties, man vajadzētu būt pateicīgam noziedzniekiem - un tas ir precīzs apzīmējums, par ko uzņemos pilnu atbildību, - valsts akciju sabiedrības "Latvijas pasts" vadībā un viņu iedvesmotājiem augstos krēslos, kuri atrada veidu, kā pirms vēlēšanām apturēt avīzes "Vienotība, PIETIEK!" nogādāšanu pie vēlētājiem Kurzemē.
Esmu pilnīgi pārliecināts - un to apliecina arī objektīvi dati -, ka, tieši pateicoties šai viņu, maigi izsakoties, muļķīgajai rīcībai, "Vienotības" vēlētāju Kurzemē bija tik salīdzinoši maz, bet Solvitas Āboltiņas izsvītrotāju - pietiekami daudz, lai kundze paliktu "zem strīpas".
Kāpēc tā? Pavisam vienkārši. Lai kādas baisas lietas nebūtu sarakstītas avīzē, lai uz cik spīdīga papīra tā nebūtu nodrukāta, lai cik skaista vāka bilde nebūtu sanākusi Zemgum Zaharānam, tā vienalga bija un palika tikai viena no daudzajām pirms vēlēšanām izdotajām avīzēm.
Jā, protams, saturs būtiski atšķīrās gan pēc noskaņas, gan pēc kvalitātes, taču, ja godīgi, nekā jau jauna avīzē nebija: viss, kas pēdējā gada laikā par "Kurzemes hercogieni" publicēts portālā Pietiek. Protams, bagātīga viela pārdomām - bet ne vairāk.
Toties noziedzniekiem no "Latvijas pasta" un tādiem pašiem noziedzniekiem - viņu iedvesmotājiem, pašiem to vismazāk vēloties, izdevās parastu avīzi padarīt par kaut ko īpašu, par aizliegto un tāpēc īpaši vilinošo augli, par ko tādu, kas no kurzemniekiem tiek slēpts, kas viņiem ir ticis nozagts pēc rīkojuma no augšas - un taču skaidrs, pēc kā rīkojuma...
Rezultātā dati pa vēlēšanu iecirkņiem, cik nu ir sanācis laika tos papētīt un salīdzināt ar signāliem par apdzīvotajām vietām, kur pasta vadībai avīzi bija izdevies izņemt visā pilnībā un kur tomēr ne, uzskatāmi rāda: jo mazāks eksemplāru skaits nonāca konkrētā apdzīvotajā vietā, jo čaklāk "Vienotības" vēlētāji bija svītrojuši Solvitu Āboltiņu.
Ar vārdu sakot, vēl ņemot vērā arī portālā nedaudz vairāk kā 124 000 reižu lejuplādēto avīzes elektronisko versiju (pēc tam, kad ar radio sludinājumu palīdzību tika paziņots par avīzes nozagšanu, un tas ir vairāk nekā avīzes nodrukātā tirāža), man vajadzētu priecāties, teikt paldies tizlajiem noziedzniekiem un turpināt mulsi uzklausīt, kā pat nejauši sastapti cilvēki liftā man jau otro dienu sit uz pleca un dažādās formās saka vienu un to pašu - paldies, jums izdevās!
Tad kāpēc es gluži vienkārši nepriecājos, bet atgriežos pie šādām, tā sacīt, nu jau vecām, neaktuālām, neinteresantām lietām? Vēlēšanas tak sen aiz muguras, tagad jātiek galā ar Saeimā acīmredzami "pa zaķi" iekļuvušo Dzintaru Zaķi un citām, it kā svarīgākām lietām.
Paskaidrošu.
Tas, kas notika, daudziem varēja un var izskatīties pēc vienas netīras, derdzīgas, nomelnojošas priekšvēlēšanu lapeles pamatotas aizvākšanas - sak, nav ko te piedrazot cilvēku prātus ar savām samazgām, kas tiek uzdota par objektīvu informāciju.
Jebkuram ir tiesības uz šādu uzskatu.
Taču es atļaušos paskaidrot, ar ko tiesiska un demokrātiska valsts, par kādu bieži tiek iztēlota Latvija, atšķiras no totalitāras, mafiozas, postkomuņaku un viņu mantinieku, Putina idejisko līdzinieku pārvaldītas valsts, kāda Latvija dažādās "detaļās" izrādās aizvien biežāk.
Tiesiskā valstī, lūk, nav iedomājams un iespējams, ka kāda augsta vai varbūt arī neaugsta amatpersona var vienkārši tāpat vien izdomāt, ka tai nav vēlama kāda publikācija, sižets, raidījums, avīze, žurnāls vai interneta portāls, un ar viena e-pasta vai telefonzvana palīdzību to "pievērt". Tiesiskā valstī viss notiek pēc likuma.
Toties aprakstītajā veidā viss notika Padomju Savienībā, kur ar šī te - tā sauktā "ķeļefonnoje pravo" palīdzību bija iespējams izdarīt brīnumu lietas. Tieši tā aizvien biežāk pašlaik notiek Putina Krievijā.
Tieši tā ar "Vienotība, PIETIEK!" numuru ir noticis it kā tiesiskajā Latvijas valstī - un tas ir, maigi izsakoties, ārkārtīgi bīstams signāls, lai kā arī to mēģinātu noklusēt dažādas kažokas un līdzīgi "Vienotības" kabatas vaukšķi.
Mūžīgā aktuālās varas un tās nesēju apdziedātāja - lai neteiktu, ka aplaizītāja - Māra Zālīte nesen brīdināja, ka pēc vēlēšanām mēs varot pēkšņi attapties totalitārā valstī. Patiesībā notikums ar avīzi liecina, ka mēs tādā jau dzīvojam.
Latvijas normatīvajos aktos nav atrodams nekas par to, ka kādai pasta amatpersonai - vai vispār kādai valsts amatpersonai - būtu tiesības tāpat vien, tāpēc, ka ienācis prātā, tāpēc, ka to palūgusi kāda ruda dāma augstā amatā vai cilpas metošs valdošās partijas frakcijas priekšsēdētājs, ņemt un apturēt kāda oficiāli reģistrēta masu informācijas līdzekļa izplatīšanu vai pārraidīšanu.
Savukārt "Vienotība, PIETIEK!", lai tas patiktu kādam vai nepatiktu, bija un ir šāds te oficiāli reģistrēts masu informācijas līdzeklis - ar reģistrācijas apliecību un visu pārējo, kā pienākas. Kura "apturēšana" vai slēgšana ir precīzi aprakstīta normatīvajos aktos - un tajos nekas nav teikts par kādas personas tiesībām avīzi "apturēt" tāpēc, ka "man tā gribējās" vai "man tā palūdza".
Gatavojoties avīzes izdošanai, man ar visu manu dzīves pieredzi mūslaiku Latvijā prātā nebija ienācis, ka mūsu valstī ir iespējams kas tamlīdzīgs - viena politiķe "palūdz" otram, tas savukārt pasta vadībai, un jebkura avīze vienkārši tāpat var tikt "apturēta", kamēr tas politiķei ir izdevīgi un vajadzīgi.
Vēl vairāk, man jāatzīstas, ka šie notikumi ar avīzes "apturēšanu" man tiešām ir atvēruši acis, cik daudzās jomās attiecībā uz Latvijas valsti un tajā realitātē valdošajiem spēkiem un tikumiem es īstenībā esmu nekas cits kā naivs muļķis.
Nebūtu bijuši gudri cilvēki, kuri uzstājīgi daudzināja - Lato, ja izdosiet avīzi, noteikti uztaisiet atbalstošo kampaņu radio un TV, lai gadījumā, ja avīzi nozags, kurzemnieki par to uzzinātu! -, noziedznieku plāns būtu izdevies.
Avīze paklusām tiktu izņemta, kā tas arī notika, bet plašās tautas masas par to vienkārši neuzzinātu, un "Vienotības" angažēto vai primitīvi nopirkto valsts lielāko mediju klusēšanas ieskauts es varētu brēkt par runas brīvību un vēl visādu tur tiesību aizskārumu, cik vien vēlētos.
Taču, kā zināms, neizdevās. Sanāca tieši pretēji. Šoreiz. Un tagad, protams, sekos vēl daudz kas interesants.
Es varu apsolīt, ka panākšu, lai par šo cenzūras un vārda brīvības aizskārumu tiktu sākts kriminālprocess.
Es darīšu visu iespējamo, lai šī kriminālprocesa ietvaros tiktu noskaidroti ne tikai pretlikumīgo darbību tiešie organizētāji - vai tas būtu Latvijas pasta vadītājs Arnis Salnājs, pārdošanas vadītāja Ilze Kloka vai vēl kāds cits -, bet arī tie augstu politisku amatu ieņēmēji, kas viņiem to "palūdza".
Es tāpat darīšu arī visu iespējamo, lai atšķirībā no neskaitāmiem citiem kriminālprocesiem šis nebeigtos tāpēc, ka nekāds reāls nodarījums, lūk, neesot saskatāms vai kaut kā nemanāmi iestājies noilgums.
Es darīšu visu iespējamo, lai noziedznieki šajā gadījumā tiktu noskaidroti un saukti tiesas priekšā.
Tad vēl es darīšu arī visu iespējamo, lai tā nauda, ko Latvijas pasts samaksās avīzes izdevējiem kompensācijā par apmaksāto, bet nesniegto pakalpojumu, nepaliktu norakstīta no šī valsts uzņēmuma līdzekļiem, bet tiktu regresa kārtībā piedzīta no konkrētajiem noziedzniekiem.
Vēl es arī rūpīgi raudzīšos, lai nekas slikts nenotiktu ar to pasta nodaļu vadītājiem, kuri nenobijās un atklāja, ka no Rīgas tiešām ir saņemts nelikumīgais, atklāti noziedzīgais rīkojums par avīzes apturēšanu - lai kā pasta vadība ar jau minēto Arni Salnāju priekšgalā sākotnēji būtu melojusi, ka nekā tāda neesot.
Noslēgumā es varētu teikt: ja es to neizdarīšu, viņi un tādi kā viņi nākamreiz pārkāps jūsu likumīgās tiesības un darīs to ar katru reizi aizvien nekaunīgāk un nekaunīgāk. Akurāt tā, kā Krievijā to dara Putina rokaspuiši.
Bet neteikšu - jo patiesībā, ja jūs klusējat un novēršaties, redzot šādas lietas, tad jūs arī esat pelnījuši, lai ar jums tā notiktu. Un tā arī notiks. Savukārt es visu aprakstīto darīšu un izdarīšu tāpēc, lai tā nenotiktu konkrēti ar mani. Un lai visiem šiem salnājiem un viņiem līdzīgajiem būtu mācība - te jums nav nekāda putinlenda vai zaķantija.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
