Iesaki rakstu: 
Pavisam nesen Latvijas TV raidījumā “Izvēle Nr.1” iztirzāja Vili Janumu. Vai varonis, vai gļēvulis? Augsti novērtēju ekspertus, kuri piedalījās - Jānis Slaidiņš, Vilis Daudzinš, Valdis Kuzmins. Bet nejutu ne no vadītāja puses, ne arī Kvadrifona teātra puses pietāti pret mūsu brīvības cīnītāju pulkvedi Vili Janumu.
Viļa Januma skulptūru esam uzstādījuši Ogres centrā Neatkarības laukumā. Tāpēc, ka viņš visu savu mūžu ir ziedojis Latvijai. Izsakot dažādus nievājošus apzīmējumus, piemēram, ka viņš glābis savu ādu, tādā veidā tiek mēģināts pazemot vai pazemināt pulkveža Januma sniegumu.
Mums ir īsti varoņi. Mums viņus nevajag izdomāt. Tautu, kurai noņem varoņus, viegli ir pakļaut. Balsojums, vai pulkvedis Janums ir varonis vai gļēvulis, parādīja, ka 96% Latvijas tautas saprot, ka pulkvedis Janums ir varonis.
Protams, mīkstos dīvānos ir viegli spriedelēt, kādu lēmumu būtu jāpieņem pulkvedim Janumam, atrodoties Berlīnes aplenkumā, kur pāris stundās var izšķirties viņa un vēl 800 vīru liktenis. Es ieteiktu jaunajiem cilvēkiem – labāk domājiet, ko jūs paši darīsiet x stundā un kādus lēmumus jūs pieņemsiet. Janums un viņa vīri savu dzīvi nodzīvoja godam. Ja sabiedrotais nebija īstais, tad vismaz pretinieks bija īstais.
Labāk domājiet, ko par jums vēlāk rakstīs, - vai nobijāties un ielīdāt patvērumā, paslēpāties, vai tomēr ar ieroci rokās būsiet gatavs aizstāvēt Latviju pret orku biomasas vairākumu. Drosme ir tā rīkoties, nevis runāt par citu drosmi.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
