Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā vienmēr ir rosījušies cilvēki, kuriem patīk nodarboties ar nākotnes paredzēšanu. Tie ir stratēģiski domājoši cilvēki, kuriem patīk tagadnes norisēs intuitīvi uztaustīt tādus momentus, kuriem var būt spīdoša loma nākotnē.

Nākotnes paredzēšanas cilvēcisko kaislību interesanti skaidro lieliskais austriešu beletrists un esejists Roberts Muzils. Viņš saka, ka nākotnes parādību izvēle var sagādāt daudz lielāku emocionālo gandarījumu nekā tagadnē sastopamās parādības, jo nākotnes iespējas ir daudz vilinošākas nekā tagadnes iespējas. Tāda kaislība nevar būt katram cilvēkam. Nākotnes paredzēšana ir harismātisku cilvēku prioritāte.

Ļaudis ļoti labi zina, ka bez skaidra priekšstata par nākotni nav iespējama sociālo procesu vadība – sociāli politiskais menedžments. Valsts nav normāla valsts, ja tai nav nākotnes vīzija. Bez skaidra priekšstata par nākotni nav iespējama ne sociālo kolektīvu (tautu, nāciju, civilizāciju) vadība, ne indivīdu iespējas dzīvot saskaņā ar noteiktu dzīves mērķi. Ja nav nākotnes vīzija, tad valsts vai indivīds ir nožēlojams un nīkuļojošs subjekts.

Ar nākotnes paredzēšanu nodarbojas arī mūsmājās. Internetā ir pieejami trīs svaigi risinājumi.

Fragments no pirmā risinājuma ir šāds: „Sekojot līdzi norisēm Latvijas sabiedrībā, vērojamas vairākas satraucošas pazīmes, kas apliecina nepieciešamību aktualizēt un rosināt diskusiju par būtiskiem, bet novārtā pamestiem identitātes jautājumiem. Pamati un vērtības, kas valsti un nāciju veido par vienu veselu, ir jautājumi, par kuriem pilnvērtīgi var diskutēt tikai tad, ja par tiem ikdienā domā ne vien daži intelektuāļi, bet visa sabiedrība. Tieši intelektuāļu pienākums ir sarunu aizsākt, mediju – izvērst un turpināt. Strāvojumos, kas pārņem tagadnes pasauli, ir nepieciešama tālredzība, gudra vēstures atmiņa un skaidrs, pārliecināts skats nākotnē, lai dažādos vējos mēs nepazaudētu savu valsti. Saruna un diskusija par nacionālisma saturu ir sarežģīta, tomēr svarīgi būtu vienoties par galvenajiem pieturpunktiem, vērtībām un idejām laikā, kad sabiedrību pārņēmušas šaubas un apjukums.

Dažādas manipulācijas un centieni iedvest pārliecību par latviskumu kā iluzoru un neeksistējošu parādību nebūtu iespējamas, ja latvieši atgūto brīvību būtu lietpratīgāk un ar nešaubīgāku pārliecību izmantojuši valsts veidošanai un attīstīšanai, ko savukārt nevar izdarīt bez nacionālās pašapziņas, latviskās kultūras un valodas prestiža nostiprināšanas. Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību.

Kas un kāds mūsdienu realitātē ir latviskums un ar kādu saturu mēs piepildām latviskas Latvijas ideju, ir jautājumi, par kuriem mums jādomā un jārunā. Ar šo rakstu aicinām ikvienu interesentu iesaistīties sarunā, kuras sākumpunktam piedāvājam liberālnacionālisma ideju. Mūsuprāt, ir jāatjauno izpratne par nacionālismu kā valstiskuma sastāvdaļu, skaidri izprotot to kā latviskās pašapziņas ideoloģiju.” (Publicēts 2013.gada 7.augustā.)

Otrais risinājums (un tā citētais fragments) velk uz citu, pretējo pusi: „Viena no pa īstam fundamentālajām Latvijas problēmām ir adekvāta kreisā piedāvājuma trūkums. Demokrātiskas, kvalitatīvas un, pats galvenais, vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde un likšana galdā vēlētājiem pavisam noteikti neatgriezeniski mainītu mūsu politisko vidi un radītu ideju konkurenci. Jo, būsim godīgi, Saskaņas centram, kas sevi pozicionē kā sociāldemokrātisku spēku, ar patiesu kreisumu sakara ir visai maz, bet citas vērā ņemamas alternatīvas mūsu valstī nav. Jā, protams, ik pa laikam kaut ko kreisu nostrādā gan Nacionālā apvienība, gan Vienotība, gan visi pārējie, tomēr tie vairāk ir mirkļa vājumi, nevis plānveidīga rīcība. Turklāt, pareizi iesaiņotām, šāda veida idejām Latvijā būtu arī pieprasījums - SKDS aptauja rāda, ka par kreisajiem uzskatāmi aptuveni 55% vēlētāju (tiesa, šizofrēniskā kārtā sevi par tādiem atzīst tikai 15%).” (Publicēts 2013.gada 7.oktobrī.)

Trešais risinājums aicina sākt visu no gala. Lūk, fragments no tā: „Gaidītās un sasniegtās brīvības īstenais līdzsvars ir atbildība. Atbildība par to, kas jau paveikts. Par to, kāda būs šī zeme, tauta un valsts, par saviem līdzcilvēkiem, bet galvenais – atbildība katram par saviem dzīves lēmumiem. Tieši tādēļ atbildības veidotājs, tātad – izglītība un apgaismība, ir Latvijas nākotnes atslēga.” (Publicēts 2013.gada 5.oktobrī.)

Pirmos divus risinājumus piedāvā harismātiski jaunieši. Trešo risinājumu, „nākotnes atslēgu” piedāvā cilvēks nopietnā vecumā. Par viņa harismu nekas nav zināms. Trešā risinājuma autors ir Valsts prezidents Bērziņa kungs. Par „nākotnes atslēgu” viņš izsacījās savā spīčā.

Priecājos, ka Valsts prezidentam spīčus raksta pagasta skolotāja Krustiņa Petaka (ar iesauku Pietuka Krustiņš) līmeņa „spīčraiters”. Pietuka Krustiņš ir latviešu inteliģences visburvīgākais simbols. Viņš burvīgi iemieso pseidointelektuālismu kā latviešu inteliģences tipisku un konstantu īpašību.

„Spīčraiteram” ir jāizjūt bosa intelekta kapacitāte. Viņam ir jāzina, kādas idejas un kādi vārdi piestāv bosam. Tas ietilpst viņa profesionālajā kompetencē. Informācija medijos liecina, ka Valsts prezidentam ir ļoti kompetenti un tāpēc dāsni apmaksāti darbinieki. Tātad kompetentais „spīčraiters” zina par Valsts prezidenta dzīves uztveres un izpratnes atbilstību Pietuka Krustiņa dzīves uztverei un izpratnei. „Spīčraiters” zina, ka Valsts prezidents domā tāpat kā Pietuka Krustiņš un abiem ir identisks viedoklis par latviešu sabiedrību jeb kā tagad pie mums ir idiotiski jāsaka – kopīga „domāšanas platforma” (kopīgas smadzenes!?).

Pietuka Krustiņš jau XIX gs. vidū apsviedīgi konstatēja: „Lai arī cik karsti nebūtu šie mūsu sviedri priekš savas tautas apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trūkums ik dienas sāpīgi sajūtams." Patīkami, ka Valsts prezidents tāpat kā Pietuka Krustiņš spīčo par „izglītības un apgaismības” nepieciešamību mūsu labākai nākotnei. No minētajiem trim risinājumiem Valsts prezidenta risinājums noteikti ir visprātīgākais un visaktuālākais. Valsts prezidenta „nākotnes atslēga” var atmūķēt durvis uz latviešu saulaino tāli un palīdzēt uzjāt Stikla kalnā.

Bez izglītības un apgaismības ir grūti dzīvot jebkurai tautai. Latviešiem neklātos kāri cerēt, ka viņi būs izņēmums. Petaka kungs un Bērziņa kungs to lieliski apzinās, aicinot tautu pievērsties izglītībai un apgaismībai. Pirms apmēram 150 gadiem Petaka kunga saskatītais „attīstītas publikas trūkums” joprojām ir milzīgs trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad šodien viņa virtuālais draugs Valsts prezidents par to nerunātu. Tas ir loģiski.

Savukārt mūsu domājošās jaunatnes risinājumi ir tipiski lokālā mēroga priekšlikumi. Tie pilnā mērā atbilst caurmēra latvieša pasaules redzējumam, izglītotībai, ierastajiem retoriskajiem štampiem. Abi risinājumi atbilst situācijai, kad var konstatēt „satraucošas pazīmes” etniskajā pašapziņā. Tautai nav skaidri priekšstati par savu identitāti.

Cita lieta, kā minētie risinājumi sasaucās ar pārējo „balto” cilvēku futuroloģiskajiem risinājumiem nacionālisma, liberālisma, sociālisma un bēdīgi slavenās identitātes meklēšanas kontekstā. Nav ticama latviešu iespēja nākotnē ideoloģiski norobežoties no pārējās civilizācijas. Patoloģiskā mānija redzēt visu no sava kaktiņa pozīcijām jau tagad ir viens no ieganstiem, kāpēc Bērziņa kungam vajadzēja spīčot par izglītības un apgaismības „nākotnes atslēgu”.

Labi, ka jauniešus neapmierina latviešu garīgās veselības pakāpe, kas var atspoguļoties pat „šizofrēniskā kārtā”. Taču jaunieši vēl nesaprot, ka bez labas garīgās veselības nav iespējama ne nacionālisma, ne „vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde”. Vispirms ir vajadzīga laba garīgā veselība, jo pretējā gadījumā tūlīt izgāzīsies ikviena piedāvātā intelektuālā konstrukcija. Tāds liktenis paredzams arī harismātisko jauniešu piedāvājumiem. ”Šizofrēniskā kārta” tūlīt visu sacūkos.

Jaunieši aicina latviešos atdzīvināt nacionālismu. Ja mums būtu laba garīgā veselība un nebūtu „šizofrēniskā kārta”, tad tāds aicinājums būtu apsveicams. Nacionālisms ir ļoti laba un vajadzīga izpausme. Nacionālisms ir katras tautas pašapziņas ideoloģija. Naivi un smieklīgi ir nacionālismu attiecināt tikai uz vienu tautu. Šajā ziņā jaunieši ir pieļāvuši baigo misēkli. Viņi uzskata, ka Dievs nacionālismu ir atvēlējis tikai mums kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”.

Nacionālisms ir domāts savas tautas aizstāvēšanai, un tāpēc nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme. Taču nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja valda paškritiskums, aizstāvot savu tautu. Tas nozīmē, ka tauta visās savās likstās vaino pati sevi, bet nevis citas tautas. Tauta ir tik lielā mērā pašapzinīga, ka spēj uz sevi palūkoties paškritiski, bet nevis meklēt vainīgos svešā sētā. Nacionālisma vērtības kritērijs ir paškritiskums. Tautai nacionālisms var būt laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja tautai piemīt paškritiskums. Respektīvi, tauta jau ir apguvusi „nākotnes atslēgas” piedāvātos garīgos labumus – izglītības un apgaismības programmas.

Nacionālisma starptautiskā pieredze liecina, ka ne vienmēr tautas un tajā skaitā latviešu tauta ir spējusi paškritiski izturēties. Ne reti paškritikas vietā mēs savās likstās vainojam citus. Bet tad beidzās konstruktīvais nacionālisms un sākās destruktīvais nacionālisms jeb šovinisms.

Šovinisms ir nelaba izpausme. Ar šovinismu neko prātīgu dzīvē nevar panākt. Var tikai visu sabojāt. Šovinisms ir galējais nacionālisms – slims nacionālisms. Šovinisms liecina par šovinistu cilvēciskās kvalitātes ļoti zemo pakāpi – garīgās veselības problēmām.

Vārds „šovinists” ir ļoti nepatīkams lamu vārds. To var attiecināt gan uz tautu, gan uz indivīdiem. Pašlaik šajā tekstā nevēlos ne uzdot jautājumu, ne atbildēt uz jautājumu, vai latviešu tautai ir šovinistiskas tautas reputācija. Taču uzdrošinos dot patētisku padomu. Proti, ieteicams katram pašam godīgi atbildēt uz šo jautājumu, šovinisma aspektā izvērtējot savu etnopolitisko diskursu ar ģimenes locekļiem, draugiem, darba biedriem, visu tautu un latviešu valodu saprotošo cilvēces daļu aizvadītajos gadu desmitos un savā mūžā vispār. Vispirms šovinisma aspektā nākas atcerēties, ko mēs katrs esam runājuši mājās, ofisā, uz ielas vai rakstījuši medijos. Tāda godīga izvērtējuma individuālo rezultātu summa tad arī būs atbilde uz jautājumu par mūsu kolektīvo šovinismu.

Valsts prezidenta vārdus par izglītības un apgaismības nepieciešamību, kā arī nacionālismu kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”, dažas dienas vēlāk (2013.gada 8.oktobrī) tipoloģiski veiksmīgi apstiprināja vietējā cilvēkbērna ieraksts Internetā kāda raksta komentāros. Citāts (tas ir saglabāts bez kļūdu labojuma) ļoti labi atsedz mūsu izglītotības un apgaismības līmeni, priekšstatus par nacionālismu, kā arī „kreisā piedāvājuma” perspektīvas: „Barbaros mus parverta PSRS ideologija, kas bija balstita uz meliem - melo un zodz un labi dzivosi. 50 gadu ik dienas meli ir veidojusi barbarismu. Tapat kaa, ja bernu tur sunubudaa kopaa ar suni, vins arii uzvedisies kaa suns. Visa vara 23 gadu garumaa Latvijaa bija komunistu nomenklatura, kas turpina valdit ar barbarisma metodem. Latviesi, kas nostajas pret latviesu valodu, kaa tas tikko notika ar Vienotibu, kura pat bernudarzos nedomaa ieviest latviesu valodu, tad kur vairs talak?! Sii vara ir pelnijusi iznicinasanu, jo vini ir atnemusi musu berniem nakotni dzivot savaa zemee un valstii runajot latviski. Pat tikko lasu begli atsakas macities latviesu valodu! Vara, ir paradijusi, ka latviesu valodai var uzsplaut jebkurs, taa arii jebkurs splauj."

Minētais citāts ir tipisks piemērs mūsu garīgās veselības stāvoklim. Tādi piemēri ir „miljoniem”. Tautas paškritiskums ir noslīdējis zem nulles. Ar to mēs esam starptautiski slaveni. Tāpēc kreatīvajiem jauniešiem faktiski vajadzēja rūpēties nevis par nacionālisma atdzīvināšanu un turklāt to nedarīt latviski sentimentālā formā, bet vajadzēja rūpēties par latviešu sabiedrības garīgās veselības uzlabošanu. Nacionālisma ideoloģijas vietā vajadzēja ieteikt izstrādāt izglītības un apgaismības ideoloģiju, par ko netieši izsakās Valsts prezidents. Tātad sākt visu no gala tautas veidošanā par „kultūras tautu”, lietojot Raiņa iemīļoto epitetu tautas raksturojumā. Tāpēc Valsts prezidenta spīčā teiktais ir visprātīgākais un visaktuālākais risinājums. Mums vispirms un galvenokārt pašlaik ir vajadzīga „nākotnes atslēga”.

Atkārtoju: nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme, jo domāta tautas aizstāvēšanai. Taču tā vēl nav visa patiesība par nacionālisma būtību. Pie tam tā nav galvenā patiesība par nacionālisma būtību.

Galvenais ir tas, ka nacionālisms ir nacionālās valsts veidošanas ideoloģija. Nacionālisms kalpo nacionālās valsts izveidei. Kalpo tam visam, kas var tautu mobilizēt savas valsts izveidošanai. Pateicoties nacionālisma ideoloģijai, tiek nodibināta valsts, atbrīvojoties no koloniālās metropoles vai apvienojot vienā lielā valstī mazas valstiņas.

Galvenais ir izveidot savu valsti. Nacionālisma ideoloģija ir virzošais garīgais spēks valsts izveidošanā. Taču, kad valsts ir izveidota, nacionālisms zaudē aktualitāti un var pat traucēt valsts turpmākajā dzīvē. Pēc valsts izveidošanas nacionālisms ir izpildījis savu misiju un atkāpjās trešajā, ceturtajā, piektajā plānā.

Kad ir izveidota valsts, tās nācija („titulnācija” + citttautieši) ir jāmobilizē valsts celtniecībai. Nacionālisms nav valsts celtniecības ideoloģija. Valsts celtniecības ideoloģijas galvenais uzdevums ir mobilizēt cilvēkus darbam – reālam un konkrētam garīgajam un fiziskajam darbam. Nacionālisms nemobilizē tautu tādam darbam. Nacionālisms mobilizē tautu cīņai. Visbiežāk cīņai ar ārējiem spēkiem, kuri pretojās valsts izveidošanai. Kad ārējie spēki cīņā ir uzvarēti un nacionālā valsts ir izveidota, cīņa ir beigusies un sākās darbs. Nacionālisms nav darba ideoloģija. Darba ideoloģija ir citādāka nekā nacionālisma ideoloģija. Darba ideoloģijas misija radikāli atšķiras no valsts izveidošanas ideoloģijas misijas. Arī tas ir loģiski tāpat kā Pietuka Krustiņa teiktais par „attīstītas publikas trūkumu” un Valsts prezidenta teiktais par „nākotnes atslēgu”.

Latvijā vēsturiski pēdējo reizi tipiska darba ideoloģija bija „perestroikas” ideoloģija. Šajā gadījumā nav svarīgi, kāds patiesībā bija tās mērķis un rezultāts. Svarīgi ir tas, ka „perestroika” publiskajā versijā bija tipiska darba ideoloģija, vēloties mobilizēt padomju tautu kardināliem darba uzlabojumiem. Krievija nesen centās ieviest modernizācijas ideoloģiju. Arī tā ir darba ideoloģija. Pie mums pēcpadomju laikā nekāda darba ideoloģija nav manīta. Pie mums visu laiku bija zagšanas un blēdību ideoloģija, kā arī tumsonības ideoloģija, „elitei” sagraujot zinātni un augstāko izglītību, bet Rozentāla, Purvīša, Valtera, Matveja, Kluča, Drēviņa iedibināto ģeniālo mākslu pārvēršot par postmodernisma smirdoņu, ko var baudīt tikai etniskais cūkmaisījums.

Kāpēc pie mums sociāli garīgajos procesos saglabājās  nacionālisms un kreatīvie jaunieši pat aicina to nostiprināt un pārvērst par nākotnes ideoloģiju? Kāpēc viņi nepiedāvā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju? Kāpēc viņi nolaižas līdz nacionālisma ābeces pirmajam burtam – tautas identitātes noskaidrošanai? Kāpēc šodien pie mums ir aktuāli nacionālisma viselementārākie jautājumi?

Iemesli ir divi. Vismaz divi iemesli izšķir ļoti daudz.

Pirmkārt, pie mums ar politiku un tātad automātiski arī ideoloģiju nodarbojās inteliģences visaprobežotākā daļa – masu jeb vidusmēra cilvēki. No viņiem liela daļa ir postcilvēki. Izņēmumu vairs nemēdz būt. Šajā ziņā mēs esam tik zemu krituši, ka izņēmumu vairs nemēdz būt. Neaprobežotam cilvēkam mūsu politikā nav vietas.

Inteliģences visaprobežotākā daļa nav spējīga ģenerēt ne politiskās idejas, ne konstruktīvu ideoloģiju. Mūsu gadījumā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju. Ne velti mūsu politikā nav sastopamas politiskās idejas, bet ir tikai politiskā reakcija uz visdažādākajiem notikumiem.

Mūsu politikā kreativitātes vietā ir interpretācija. Jaunu ideju izdomāšanas vietā ir notikumu komentēšana. Mūsu „politiķu” politiskās aktivitātes ir komentētāju aktivitātes. Nekas vairāk. Atšķirība ir grandioza. Viens ir izdomāt jaunas politiskās idejas. Pavisam kaut kas cits ir komentēt citu cilvēku izdomātās idejas un to izraisītos notikumus ekonomikā, finansu sfērā, izglītībā, biznesā, valsts un pašvaldību administratīvajā darbībā, sociālajā aizsardzībā, medicīnā u.c.

Aprobežots cilvēks nav spējīgs neko jaunu radīt. Viņš ir spējīgs vienīgi cita cilvēka kreatīvos panākumus pasludināt par saviem panākumiem vai vispār neļaut pilnvērtīgi dzīvot radošajiem cilvēkiem, kas pēcpadomju Latvijā ir  kultūras norma.

Otrkārt un acīmredzot galvenokārt, mums nav izveidota sava neatkarīga un suverēna valsts. Mums ir tikai valsts fikcija. Tāpēc mēs turpinām mocīties. Mūsu mocībās ietilpst gan identitātes nemitīgie meklējumi, gan nacionālismam tipiskie aicinājumi uz cīņu, pilsonības, uzturēšanās atļauju problemātika utt.

Mēs turpinām mocīties, un tāpēc pie mums nacionālisma ideoloģija principā var būt aktuāla. Ja mums būtu izveidota neatkarīga un suverēna valsts, tad mēs pārstātu mocīties ar nacionālisma tēmu. Mums tai neatliktu laika, jo mūsu enerģija būtu pievērsta galvenajam mērķim – valsts celtniecībai. Mūsu prātu un dvēseli aizņemtu tikai viena tēma – garīgā un fiziskā darba tēma. Turpretī tagad mēs saprotam, ka mūsu cīņa par savu valsti nebūt nav beigusies un mēs mokāmies. Mēs mokāmies  tādēļ, ka jūtamies apkrāpti. Mums melo par mūsu valstiskumu, mūsu „politiķi” mūs apzog un par mums ciniski ņirgājās.

Arī kreatīvie jaunieši mokās. Tāpēc izstrādāja savu risinājumu nacionālisma nostiprināšanai. Protams, viņi nesaprot vai baidās teikt svarīgāko. Viņi nerunā par nepieciešamību izveidot īstu neatkarīgo un suverēno valsti. Jauniešu proponētais nacionālisms tāpēc pārvēršas latviski sentimentālu frāžu kolekcijā, atgādinot jaunlatviešu publicistiku.

Ja nav sava valsts, tad nacionālisma ideoloģijas pastāvēšana attaisnojās. No vienas puses jauniešiem ir taisnība – mums ir nepieciešama konstruktīvā nacionālisma ideoloģija. Taču no otras puses bēdīgi ir tas, ka tautas garīgās veselības stāvoklis ir ļoti slikts. Tas var manāmi traucēt konstruktīvā nacionālisma realizāciju, jo nav adekvāta sabiedriskā apziņa. Sabiedriskās apziņas pakāpei ir jābūt tik augstai, lai nepieļautu šovinismu. Ja sabiedriskā apziņa ir neadekvāta konstruktīvajam nacionālismam, tad tūlīt sākās šovinisma murgi. Mūsu situācijā primārā varētu būt „izglītība un apgaismība” un tikai pēc tam nacionālisms, ja tauta tomēr nolems cīnīties par īstas valsts izveidošanu.

Par nacionālismu vairs nevar runāt XIX gadsimta līmenī. Tagad labi ir zināms, ka nacionālismam ir divi varianti – etniskais nacionālisms un pilsoniskais nacionālisms. XX-XXI gs. mijā radās citi relatīvi nosacīti varianti – planetāra nacionālisma varianti.

Nacionālisma liktenis vienmēr ir bijis atkarīgs no pilsonības teorijas jeb, citiem vārdiem sakot, attieksmes pret attiecīgās valsts iedzīvotāju politisko statusu. Tātad no tā, kas tiek uzskatīti par pilsoņiem un kas netiek uzskatīti par pilsoņiem.

Nacionālisms var aizstāvēt tikai „savējos” un tikai „savējiem” piešķirt pilsonības statusu. Nacionālisms var patoloģiski kaismīgi sekot, lai pilsonību neiegūtu „svešie”. Tādējādi pilsonības jautājums nacionālismam var būt vissvarīgākais jautājums, aizēnojot citus jautājumus. Piemēram, jautājumu par savas tautas morālo un intelektuālo kvalitāti, reputāciju un tiesībām izlemt citu etnisko minoritāšu likteni vispār. Nacionālisms var tā aizrauties, ka aizmirst apstāties un padomāt, vai „titulnācija” vispār ir cienīga izlemt citu tautu pārstāvju politisko statusu.

Kā zināms, pilsonības teorija ir vēsturiski mainīgs fenomens. XIX gs. dominēja uzskats, ka naturalizācija un denaturalizācija ir valsts prerogatīva, un valsts var piešķirt vai atņemt pilsonību bez saskaņošanas ar attiecīgo indivīdu. XX gs. sāka dominēt liberālistiskā izpratne; proti, nostiprinājās viedoklis, ka bez attiecīgā cilvēka gribas nedrīkst izlemt jautājumu par viņa pilsonību. Turklāt populāra kļuva tēze, ka katrs cilvēks ir tiesīgs saņemt pilsonību.

XX gs. uz pilsonības teoriju un tātad arī uz nacionālismu lielu ietekmi sāka atstāt migrācija – nepieciešamība izlemt jautājumu par migrantu politisko statusu. Pie tam migrācijas rezultātā valstis kļuva etniski arvien neviendabīgākas, un tas kļuva zināms pārbaudījums ne tikai nacionālismam, bet tautas kultūrai vispār. Tas kļuva pārbaudījums tautas kultūras formētajai mentalitātei, tolerancei, t.s. politiskajai kultūrai, racionālisma un saprātīguma līmenim.

Nākas atcerēties, katra kultūra izstrādā savu pozīciju saskarsmē ar „svešajiem”. Katrai kultūrai ir sava nostāja jautājumā par „svešo” iespējām dzīvot līdzās un integrēties „mūsu” dzīves telpā.

Šajā ziņā var būt paradoksi. Tā, piemēram, Zviedrija, Norvēģija, Somija mūsdienās neizceļas ar iedzīvotāju polietnisko raibumu. Skandināvijas valstīs (tām nosacīti pieskaitīsim arī Somiju) iedzīvotāju kontingents ir etniski samērā viendabīgs, teiksim, salīdzinot ar Ķīnu, kura ir izteikti polietniska valsts. Taču Skandināvijas valstīs interese par multikulturālismu, interkulturālo izglītību, interkulturālo menedžmentu un interkulturālo komunikāciju ir daudz plašāka nekā Ķīnā. Skandināvijas universitātes ar neviltotu entuziasmu pievēršās multikulturālisma, interkulturālās izglītības, menedžmenta un komunikācijas problemātikai.

Izrādās, ka arī mūsu universitātes pievēršas minētajai problemātikai. Ja speciāli parakņājas Internetā, tad izrādās, ka arī latvieši pašlaik ir dedzīgi multikulturālisma un interkulturālās izglītības pētnieki. „Eiropa” un dažādi fondi minētās problemātikas pētniecībai atvēl milzīgas summas. Kāda daļa no tām tiek sadalīta arī pie mums. Tikai sabiedrībai par mūsu pētnieku tēmām nekas nav jāzina. Tiek uzskatīts, ka minētā tematika latviešiem ir kaitīga un nepatīk mūsu ļaudīm. Iespējams, tā nepatīk arī mūsu augstskolu kadriem, un neviltots entuziasms pie mums nepastāv. Mēs neesam skandināvi. Austrumeiropā multikulturālisma pētniecībai veltīto pirmo un vienīgo zinātnisko iestādi „Multikulturālisma centrs” (Latvijā darbojās no 1993.gada 1.aprīļa) latvieši veiksmīgi sagrāva 2003.gadā. Mēs neesam skandināvi, un mūsu kultūras telpā multikulturālisma pētniecība nav vajadzīga. Mums vienīgi ir vajadzīgs prātīgi izmantot saldo iespēju ar saviem slepenajiem multikulturālisma un interkulturālās izglītības projektiem tikt pie „Eiropas” un fondu naudiņas un naudiņu klusu sadalīt savā starpā. Augstskolu dāmas (projektos vīriešus neesmu sastapis) ir iemanījušās lieliski piepelnīties.

Mūsu nacionālisma projektos ir jāņem vērā, ka globalizācijas apstākļos notiek nacionālās valsts erozija. Nacionālā valsts zaudē suverenitāti, kļūst atklāta telpa starptautiskajai tirdzniecībai un ražošanai, kā arī darbaspēka tirgus globālajām transformācijām. Turklāt nacionālo valstu elites ir materiāli ieinteresētas globalizācijas attīstībā. Nacionālo valstu elites vairs netiecās sociāli un politiski saliedēt savu zemju iedzīvotājus un veicināt savu valstu labklājības pieaugumu. Mēs zinām, kā tas praktiski notiek Latvijā.

XX gs. radās jauna tipa nacionālisms – ģeopolitiskais fundamentālisms. To izstrādāja valstis, kuras vēlās kļūt par noteiktu spēka polu uz planētas. Mūsu šodienas saimnieku ASV nacionālisms ir tipisks ģeopolitiskais fundamentālisms.

XX gs. aizsākās saruna par ekonomisko nacionālismu, intelektuālo nacionālismu, transnacionālo nacionālismu, ģeopolitisko nacionālismu. Tajā pašā laikā nav precīzi zināms, vai nacionālisms ir ideoloģiska doktrīna, politiska programma jeb emocionālo pārdzīvojumu izpausme. Zinātnē par to turpinās diskusijas.

Nacionalisma izpratne ir vienota ar etniskuma izpratni. Arī par etniskumu nav precīzi zināms, vai tas ir politiskās manipulācijas veids, iedzimta piederības apziņa par saistību ar noteiktu cilvēku grupu jeb psiholoģiski komforta identitāte. Francijā nācija ir brīvu indivīdu sabiedrisks kopums, Vācijā – asinsradniecisks kopums, Latvijā – latviešu (asinsradniecisks) kopums.

Latvijā daudzi latvieši uzskata, ka vārds „nācija” attiecas tikai uz latviešiem, un nav viegli visus pieradināt, ka tas ir aplams viedoklis. Ja būtu sava īsta valsts, tad latviešus būtu vieglāk pieradināt pareizi vērtēt daudzas nostādnes. Ja būtu sava īsta valsts, tad, prasti sakot, neatliktu laika visādām muļķībām. Visiem būtu jāstrādā. Kā zināms, darbs sagādā prieku. Ja būtu sava īsta valsts, tad darbs mums sagādātu prieku, nevis prieku sagādātu visādas muļķības – šovinistiskā apsaukāšanās un nepaškritiskā vājība visās likstās vainot „krievus” un Krieviju (PSRS).

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Reklāmas, kas nepatīk kustībai „Par!”, ir jāaizvāc!

Foto2022. gada maijā Liepājas ielās ir konstatēti AS “Liepājas autobusu parks” piederoši autobusi, uz kuriem izvietota politiska un neviennozīmīgi vērtējama reklāma, par kuru esam saņēmuši iedzīvotāju pretenzijas. Uz vienas no autobusu reklāmām ir attēloti pieci dažāda vecuma bērni, sieviete un vīrietis, kā arī uzraksti “Latvija pirmā! Par dabisku ģimeni!”. Bet otra veida reklāma uz autobusiem ievietotā reklāma ietver politiskās partijas “Latvija pirmā” biedru kopbildi, kā arī uzrakstus “Latvija pirmā! Par dabisku ģimeni! Apvienosim Latvijas tautu!”.
Lasīt visu...

21

Mazliet par situāciju Ukrainā

Foto1. Krievu spēkiem ir vietēja mēroga panākumi, pārraujot frontes līniju Donbasa frontē pie Popasnas pilsētas. Tas ir izdevies, sakoncentrējot spējīgākās vienības, tajā skaitā “Vāgnera” grupu. Ir arī citi nelieli izrāvieni.
Lasīt visu...

21

Valdības varonīgie “mikrorestarti” nevairo cerību, ka ziemā cilvēki būs siltumā un par to spēs norēķināties

FotoAizvadītājā nedēļā valdība lielākoties bija aizņemta ar savu kārtējo krīzīti. Tomēr arī par tautu domāja. Vismaz tā varētu likties, pārlūkojot mediju publikāciju virsrakstus
Lasīt visu...

21

Jauna NATO stratēģija un “aizvainota aknu desa”

FotoVācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka atklāj, ka līdzšinējā NATO stratēģija paredz agresijas gadījumā vispirms pamest Baltijas valstis un pēc tam tās atkal atkarot. Bērboka uzskata, ka nepieciešama jauna NATO stratēģija, kas ļautu nekavējoties un vispusīgi atvairīt Krievijas uzbrukumu. Baltijas valstu aizsardzība tad vairāk gultos uz Vāciju. Tā ka, iespējams, drīzumā Dievzemītē atkal būs pa pilnam vācu puišu, meiču un, velns viņu zin’, kas tur vēl dienē.
Lasīt visu...

21

Tā kā tieslietās viss kārtībā, vēršu savas rūpes enerģētikas nozares virzienā

FotoEnerģētiskā atkarība ir viens no iedarbīgākajiem Krievijas ieročiem, kas tiek lietots neminstinoties, ja rodas vajadzība. To mēs redzam gan Ukrainā, gan nu jau arī pavisam blakus Somijā un citviet Eiropā. Nebūsim naivi, tas nenotiek bez vietējo enerģētikas jomas pārstāvju iesaistes, – viņi ir kļuvuši par daļu no Krievijas energosistēmas. Daži neapzināti, jo viņi vienkārši dara profesionāli savu darbu, daži arī ļoti apzināti, pārstāvot Krievijas intereses Latvijā.
Lasīt visu...

21

Krievu identitāte ir organizēta ap impēriski politiskiem simboliem

FotoAttiecībā uz padomju pieminekļiem ir viens aspekts, par ko jābūt skaidram priekšstatam - visā Eiropā šie pieminekļi ir vietējo krievvalodīgo identitātes konsolidācijas punkti. Un sociologiem ir daudzmaz skaidrs, kāpēc tas tā. Tie nav gluži piederības atraktori. Par tiem kalpo tā pati māju izjūta, un par to cits stāsts (cik plaši ietver mājas, sēta vai reģions Pribaltika).
Lasīt visu...

21

No Tamuža un Zakatistova lietas KNAB izkalis kārtējo čiku

FotoTagad jau piemirsies, bet 2018. gadā bija briesmīgs skandāls – KNAB darbinieki aizturēja Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu Saeimas telpās. Nākamajā rītā deputāts tika palaists brīvībā. Kaimiņam kā aktierim izdevās izcila performance – samulsums, bailes, pēc tam varonīga apņēmība, kas atspoguļojās viņa sejā dažādos veidos. Tolaik Kaimiņam un viņa partijai vēl bija daudz fanu, kuri gaidīja elka iznākšanu no cietuma. Tā gan tagad ir tāla pagātne.
Lasīt visu...

6

Būtu tikai godīgi mums un visai Rietumu pasaulei atzīt beidzot faktu: Krievija ir fašistiska valsts

FotoKopš kara sākuma paralēli turpinu lasīt viedokļus gan no Krievijas, gan Rietumu (angļu, vācu, franču valodās) puses. Tas ir mega krahs, ko patlaban Rietumi piedzīvo ar savām ilūzijām un pārpratumiem par Krieviju.
Lasīt visu...

21

Kad deputāte atzīstas, ka deputāti pārstāv kādas grupas intereses...

FotoPriekšstats, ka deputāts pārstāv tikai sava vēlētāja “viedokli, uzskatus un vēlmes”, rodas:
Lasīt visu...

21

Dalītais īpašums: ko darīt tālāk?

FotoLatvijā 90. gados notika revolūcija mājokļu sektorā. Pārmaiņas bija saistītas gan ar ēku īpašumu atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, gan ar māju privatizāciju, gan ar visu mājokļu uzturēšanas sistēmu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Politisko attiecību līmenis, kurš kādreiz šķistu neiedomājams cinisms, tiek uzdots kā pašsaprotama norma

Šonedēļ Latvijas politikā notika sava veida fāzes pāreja. Nokāpšana vēl vienu līmeni zemāk....

Foto

Līdzšinējā ekonomikas ministra muļļāšanās un tās cena

Krievijas karš Ukrainā tiek finansēts no gāzes un naftas eksporta ieņēmumiem, un no šī kara pirmās dienas Latvijas valdības...

Foto

Uzņēmēju organizācijas aicina ekonomikas ministra amatu saglabāt Jānim Vitenbergam

Šobrīd, kad Latvija saskaras ar būtiskiem ģeopolitiskiem, sociāliem un ekonomiskiem izaicinājumiem, mēs, uzņēmējus pārstāvošās organizācijas un nozares,...

Foto

Krišjānis Kariņš ir uzsācis bērnišķīgu, bet vienlaikus bīstamu spēli

Vakar iekšlietu ministre Marija Golubeva paziņoja par savu demisiju šādiem vārdiem: “Ministru prezidents Kariņš, pakļaujoties nacionāļu ultimatīvajam...

Foto

Šobrīd mainīt ekonomikas ministru ir bezatbildīgi

Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) norāda, ka pieaugošās ekonomiskās krīzes un kara radīto sarežģījumu...

Foto

Atgādinām, ka vairāk nekā trīsdesmit procentiem Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir krievu valoda

Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” valde pašreizējo situāciju Latvijā uzlūko ar nopietnām bažām. Atbildīgo institūciju...

Foto

Daži jautājumi par pieminekļa nojaukšanu

Vai ir iespējams, ka padomju vadība, plānojot parku un pieminekli Rīgā, ņēma vērā arī to, ko Krievijā sauc par sadarbību ar...

Foto

Daudzkrāsainās ļaunuma puķes

“Aiz ideālu daudzināšanas politiķi bieži vien meistarīgi slēpj savu neprasmi, melus un nevēlēšanos kalpot valsts interesēm.” Pjērs Buasts....

Foto

Pārējo būs apēdusi inflācija...

Ikdienā neaizstājamu pārtikas produktu cenas jau tagad ir pieaugušas par 30-50%. Un tas ir tikai sākums – energoresursu cenu lēciens un kara...

Foto

Pavļuts pauž necieņu pret Ministru kabineta apstiprinātajām darba samaksas garantijām veselības nozares darbiniekiem

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) pauž nožēlu par Veselības ministrijas...

Foto

Jūs taču neiedomājāties, ka es jutīšos vainīga vai atbildīga par kaut jel ko?

Policijai, tai skaitā speciālo uzdevumu bataljonam, ir uzdots īstenot nulles tolerances politiku pret...

Foto

Vismaz nākamos desmit gadus valstij ar krievvalodīgajiem jākomunicē krieviski

Par politisku nāciju. Krievvalodīgie dalās trīs grupās: 20% jau ir daļa no politiskās nācijas, 30% ar savu...

Foto

Vispār jau 10. maijā viss bija diezgan labi, vienīgi Satversme mums ir tāda, kāda ir

Es nosodu tos cilvēkus, kas svin Krievijas agresiju. Tai pat laikā...

Foto

Laiki dāsniem pabalstiem un atbalstiem ir beigušies

959 miljoni eiro uz budžeta deficīta rēķina 2020. gadā, 2 miljardi 104 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2021. gadā...

Foto

Ticiet vai ne, bet patieso apdraudējumu es saskatu virtuālajā vidē

Ik gadu 9. maijā visā Eiropas Savienībā mēs atzīmējam Eiropas dienu. Šodien tās fonā norit karš Ukrainā,...

Foto

Zaļās partijas Tavara dīvainības

Šī gada 27. martā Jaunmoku pilī, tiekoties Latvijas Zaļās partijas (LZP), Latvijas Zemnieku savienības, Liepājas partijas un partijas Latvijai un Ventspilij vadītājiem, LZP priekšsēdētājs...

Foto

Cik slikti, ka Latvija uzņem daudz bēgļu, bet nez kāpēc negrib viņus integrēt

Ukrainas bēgļu uzņemšana iezīmē pagriezienu daudzu Eiropas Savienības dalībvalstu, it sevišķi Ukrainas kaimiņvalstu,...

Foto

Ministre Golubeva uzskata, ka "konstatētie nodarījumi nav masveidīgi". Vajag vairāk?

„Vērtējot šos gadījumus kopējā likumpārkāpumu kontekstā, viennozīmīgi var apgalvot, ka konstatētie nodarījumi nav masveidīgi,” pēc iekšlietu...

Foto

Ja ne mēs, tad kurš vēl aizsargās ģimenes vērtības?

Ģimene, laulība, bērni – tās ir augstākās garīgās vērtības. Šobrīd ir nepieciešams, lai mēs tās aizsargātu. Piesedzoties...

Foto

Nebakstiet bijušo čekas ziņotāju – pareizticīgo metropolītu Aleksandru!

Populāra Latvijas ārste ar Ukrainas saknēm LTV intervijā precīzi raksturoja mūsu sabiedrības attieksmi pret krieviem. Pat, ja viņi...

Foto

Rietumos esam tikuši, tomēr padomju lausku lasītājus neesam lāga pieskatījuši

Tik daudz laimīgu cilvēku seju kā 1990. gada 4. maija pievakarē pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes balsojuma...

Foto

4. maija ideālus daudzi ir nodevuši gluži nemanot

Laikziņi šogad sola 4. maija aukstuma rekordus. Acīmredzot vēl nav pienācis mirklis noņemt šalles un novilkt cimdus, kas...

Foto

Okupācijas stabs. Mani un citu līkloči

Tā jautājumu un komentāru gūzma, ko pēdējo nedēļu laikā esmu saņēmis saistībā ar bēdīgi slaveno Pārdaugavas stabu, sāk radīt aizdomas,...

Foto

Jurašs Nr. 2 tēmē uz Saeimu?

Ja piedzīvojām situāciju, ka bija divi Juraši - viens fiziskais ar miesu un asinīm, kas staigāja pa ielu un sniedza...

Foto

Orda ir jāsagrauj

Lielākajai daļai no mums jau sen ir skaidrs no ikdienas pieredzēm, ka PSRS koloniālā minoritāte Latvijā pārstāv svešu pasauli, uz kuru mūsu kultūras...

Foto

Reirs melo

Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) vērš uzmanību, ka finanšu ministrs Jānis Reirs 28. aprīlī LTV raidījumā “Šodienas jautājums” sniedza...

Foto

Es dodos atpakaļ uz Latviju, kur visi mani apskauž un ienīst, jo man ir jauns funktieris

Esmu ceļā uz Madridi, lai dotos uz Latviju. Šis ir...

Foto

Aicinu valdību uz nekavējošu rīcību pārtikas cenu dramatiska kāpuma apstākļos: Latvijai draud bada gads

Izvērtējot situāciju lauksaimniecībā, jāsecina, ka atsevišķiem produktiem prognozēto 50% pieaugumu vietā, cena...

Foto

Domājam ar savu galvu!

Latvijas pilsoņiem! Krievijas iebrukums Ukrainā liek domāt arī par nenodrošināto un neskaidro Latvijas tautas stāvokli. Sabrūkot PSRS, kādi slepeni protokoli un, iespējams,...

Foto

Latvijai tuvojas vēl nepieredzēta krīze

Kurināmā, degvielas, elektrības, izejvielu un rezultātā pārtikas cenu kāpums jau ietekmē un ietekmēs vēl vairāk katru Latvijas iedzīvotāju. Viennozīmīgi visvairāk cietīs...

Foto

Kāpēc Ukraina uzvar?

Kāpēc Ukraina uzvar, lai gan frontes līnijā var būt zaudējumi, ir teritoriju okupācija, kritušie un civiliedzīvotāju deportācijas? Uzvar – morāli! Ukraiņu tautu, armiju...

Foto

Par pareizticības žandarmu Kudoru

Lai kā Andris Kudors necenstos zem Ukrainas karoga paslēpt, ka viņš ir patoloģisks melis, sektants un manipulators, padodas tas viņam ne pārāk...

Foto

“Bēgļi” no Krievijas nav jāuzņem, nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas!

“Latvijas Avīze” 20. aprīlī publicēja interviju ar Saeimas deputātu Ainaru Latkovski, kurā politiķim...

Foto

Ja sanāk verbāla saķeršanās ar putinistu

Daži praksē balstīti padomi domas konstrukcijai, ja sanāk verbāla saķeršanās ar putinistu....

Foto

Mūs aizmirsa!

Atsaucoties uz Ķīles Pasaules ekonomikas institūta publicēto informāciju par valstu sniegto atbalstu Ukrainai, kurā norādīta nepatiesa informācija par Latvijas sniegto atbalstu Ukrainas bruņotajiem spēkiem,...

Foto

Mēs esam atraduši jaunu veidu, kā paspēlēties ar pilsonību, tagad kā piesegu izmantosim Ukrainas bēgļus

Šobrīd Saeima skata grozījumus Pilsonības likumā, kuros nav noteikts, pie kādiem...

Foto

Sarkanā "profesūra" stingri stāv okupekļa sardzē

Viens no pazīstamākajiem sarkanās profesūras ideologiem Mārtiņš Kaprāns sociālajā vietnē “Twitter” ierakstījis: “Rodas iespaids, ka Kompartijas propagandas orgāna “Cīņa” tiešie...

Foto

Nomest līķautu atjaunotā dzīvē

“Vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu...

Foto

Mamuška

Ukrainas austrumos notiek karaspēka koncentrēšana izšķirošai milzu kaujai. Nav skaidrs, kāpēc tāda kauja būtu vajadzīga, tomēr abas puses apbrīnojamā vienprātībā savelk spēkus, apšauda viens otru,...

Foto

Spriežam par „kolektīvo Putinu”. „Zombie, what’s in your head?”*

Pēc ziņām, foto un video no Bučas šķiet, ka vārdi ir sekli un nespēj ietvert visu, kas...

Foto

Sankcijas – trīs piedāvājumi

Līdz ar sankciju paplašināšanu pret Krieviju un atbalsta (militārā, humānā, ekonomiskā, visa iespējamā) palielināšanu Ukrainai, ir vērts arī, tēlaini izsakoties, iztīrīt un...

Foto

Ienīst necilvēcību ir normāli

Krievijas karš un genocīds pret ukraiņiem daudziem ir radījis iekšēju cīņu pret arvien pieaugošām naida un dusmu jūtām pret okupantu necilvēkiem. Mēs...

Foto

Par karu Ukrainā un medicīnas konsekvencēm

Karš nozīmē agresiju pret cilvēku dzīvību un veselību. Ukrainas kara tuvākās un ilgtermiņa sekas veselībai kļūst katastrofālas. Televīzijas kanālos un internetā...

Foto

Ministri Golubevu netraucēt ar zagļiem: viņai jāizdomā jauns joku video

Jūrmalā atkal siro zagļi – melnīgsnēji vīreļi, kuri šoreiz uzdodas par „ukraiņiem” un meklē „darbu”. Tagad...

Foto

Nils rekomendē svecītes

Jāatzīst, ka, kamēr Rīgas “gauleiters” bija Nils Ušakovs, galvaspilsēta zēla tīri labi. Bija, par ko mēru sunīt, un par savu kabatu politiķis neaizmirsa,...

Foto

Okupācijas muzeja brīvdabas ekspozīciju vajag apmūrēt ar mūri

Ir skaidrs, ka okupantu pieminekli līdz 9.maijam mēs nepagūsim nojaukt. Ja vien krievi paši neuzmetīs atombumbu, tas stāvēs....

Foto

Mūsu policisti ir ļoti, ļoti, ļoti lojāli, nemaz nedomājiet to apšaubīt!

Valsts policija ir iepazinusies ar bijušā iekšlietu ministra M. Gulbja intervijas izteikumiem kādā raidījumā, kurā...

Foto

Man ir daudz domu par visu ko, bet visvairāk par lielisko mani pašu

Es citkārt domāju, kas tad ir mans noziegums pret valsti ar nosaukumu Latvija....