Tautas glābšanas diletantisms jeb diletantiskais ceļš uz Saulaino tāli

Lai ātrāk sasniegtu Saulaino tāli, valstiskā suverenitāte ir laipni uzdāvināta eiroelites džina dzērāju un džina nedzērāju atkritumiem (sveiciens EK galvenajam runas vīram!). „Valsts” līdz pasaules galam gādīgi nodota Lielās Bandas pārziņā. Lielās Bandas vienīgais un efektīvākais valstiskās pārvaldes institūts ir regulāri triumfējošais Astoņkājis. Tam ir jauns un visādā ziņā uzticams palīgs VID ģenerāldirektora krēslā. Noskatīto palīgu sauc Inga Koļegova.

Viņa ir suģestīvi kompetenta fantastiski dīvainu valsts amatpersonas deklarāciju komponēšanā un pusmiljonu dāvināšanā. Latviešu sātīgākais cepiens noziegumu brīvība nepazīst nekādus ierobežojumus, un pašlaik tauta var priecāties par 200 000 neatklātajiem noziegumiem. Tos ir saskaitījis neaizstājamais ģenerālis Ints Ķuzis, izmantojot Lielās Bandas viņam atkal uzticētās Valsts policijas informācijas šķirbas.

Viņš krimināli apsviedīgajai vietējai hominīdu populācijai garantē noziegumu brīvības policejisko cieņu arī turpmāk, jo, lūk, Valsts policijas kadri nemaz neprotot noķert noziedzniekus. Valsts policijā kadru mainība ir tik sprigana, ka pirms atlūguma iesniegšanas neviens policists tā arī nav apguvis profesionālo ābeci. Taču ģenerālis ir smaidīgi vaļsirdīgs, jo latvieši viņu vienmēr atstās noziegumu brīvības sardzē un Astoņkāja mīzalu aromātiskajā spainī.

Bet tas nebūt nav viss latviešu tautas bruģētajā ceļā uz Saulaino tāli. No Tēvzemes ir veiksmīgi aizdzīti simtos tūkstošos mērāma šķiriskā taisnīguma mīloša un ražotnēs enerģiska strādniecība. No tās atgriezties Eiropas atpalicēju vērtīgākajā „valstī” kategoriski atsakās 62,7 procenti.

No „valstī” palikušo slinko, trulo, apātisko, indiferento, blēdīgo, zaglīgo tipu un pederastu, idiotu, dzīves baudītāju kārtas nav nekādas ziņas par 15 912 bērniem. Tāds burvīgs skaits no latviešu demogrāfiskās nākotnes 2015./2016. mācību gadā nav reģistrēts nevienā izglītības iestādē. Viņu meklēšanu nevar iezvanīt. Skaits ir par lielu. Tas nav mazais Rūdolfs, kura meklēšanā varēja iekustināt karavīrus.

Burvīgi ir vairāki svaigi bruģējumi. Tīkami izrādās, ka Valsts prezidenta kancelejas mantu pārvešana uz pili nopietni neražojošajai un nopietni nepelnošajai tautai izmaksās samērā solīdu summu - 9100 eiro. Jācer, ka paša laulības pārkāpēja aizstumšana uz pili izmaksās vēl solīdāku summu.

Savukārt Lielbritānijā nopirktās saudzīgi nolietotās bruņumašīnas cena arī ir samērā solīda - 871 000 eiro gabalā. Tomēr žēl – nav miljons gabalā! Tauta būtu ar mieru samaksāt miljonu. Nodokļu maksātāji pensionāri un algas palielinājuma nekaunīgie lūdzēji skolotāji ir gatavi atdot pēdējo eirocentu, lai Latviju no draudzīgajiem kaimiņiem sargātu pagaidām galīgi nesarūsējušas kara mašīnas.

Žēl ir arī tas, ka gardākajā politiskajā gardumā vienotajā vienotībā Sarkano Tumsonību tikai nesen nomainīja Putnu Biedēklis (LRTT šefa dāvinātā acīgā iesauka). Viņam ir daudz postošāks ieguldījums Latvijas labklājībā nekā ņirdzīgi slavenajai un jaudīgi izglītotajai priekšgājējai.

Putnu Biedēkļa ieguldījums īpaši svētīgs ir tautas izglītībā un banku labdabīgajās afērās. Vispār Putnu Biedēkli nevajadzēja tik ilgi turēt Briseles tvanā bez gāzmaskas. Viņš būs saindējis deģeneratīvo intelektu. Bet tas nekas! Vienotā vienotība nekad nezaudēs saprātīgās latviešu tautas atbalstu vēlēšanās.

Pēcpadomju Latvijas drausmīgā sociālā katastrofa ir fakts. Fakts ir kriminālās valsts nostiprināšanās. Process ir sengaidīti noslēdzies ar valsts krahu. Fakts ir masveida deģenerācija, latviešu tautas novecošana, izmiršana un aizklīšana svešumā.

Fakts ir arī tas, ka sastopami zināmi izņēmumi. Vēl ne pilnīgi visus latviešus apmierina tautas dzīves nenormālā trajektorija – zādzību, blēdību, idiotijas kopsumma. Latviešu morālais, sociālais, politiskais imūndeficīts vēl nav simtprocentīgs. Par nelaimi kāda tautas daļa vēlas apvaldīt, ierobežot, likvidēt drausmīgo sociālo katastrofu. Par to liecina atsevišķu personu priekšlikumi tautas glābšanā. Patētiski sakot, mums ir saglabājušies margināli cilvēki, kuri vēlas dzīvot zem sociālā godīguma karoga.

Īstajiem latviešiem (noziegumu brīvības faniem) pa kājām maisās neīsti latvieši. Viņi runā par kaut kādas godīgas Latvijas nepieciešamību. Viļa Plūdona slavētā tautas vērtīgākā daļa - „gājputni” vēl ir saglabājušies. Starp viņiem ir arī gājputnu līderi – Jaunie Gulbji. Poēmā Jaunais Gulbis, 1905.gada revolūcijas simbols, iet bojā. Toreiz revolūcija neizdevās. Tāpēc mums ir cerības. Tagad revolūcija vēl nav sākusies. Par Jauno Gulbju traģisko likteni pāragri bēdāties.

Lieta ir tā, ka laiku pa laikam medijos tiek publicēti jauna tipa projekti – tautas glābšanas projekti. Tajos ir konkrēti priekšlikumi LR suverenitātes atjaunošanā, patriotiskas un lietpratīgas politiskās darbības organizēšanā, gudru un godīgu tautas priekšstāvju izvēlē utt.

Respektīvi, projekti ir sava veida pretreakcija mūsu dzīves totālajam pagrimumam un totālajai nevērtībai. Projektu autori vēl visu labāko Latvijas valstij un latviešu tautai. Viņi vēlas panākt taisnīguma un tiesiskuma ieviešanu, kā arī noziedznieku sodīšanu. Viņi negaida atpestīšanu no ārpuses. Viņi aicina latviešus balstīties uz saviem spēkiem. Var noprast, ka projektu autoriem ir domubiedri.

Viss būtu labi, ja šie projekti nebūtu mūsu politiskās niecības, valstiskās negatavības, administratīvās mazspējas, neprofesionālisma, zinātniskās nekompetences kārtējā ilustrācija. Projektos formulētajiem priekšlikumiem nav nekādas saistības ar dzīves realitāti mūsdienu Latvijā un mūsdienu pasaulē. Projekti ir sagatavoti bez vajadzīgajām zināšanām. Vajadzīgās zināšanas aizstāj sentimentāls entuziasms, patriotiska jūsma un lepnums par savu līdzdalību valsts lietās. Tā vien šķiet, ka projekta autoriem galvenais ir prezentēt savu garabērnu, bet nevis tā reālā lietderība.

Atklāti sakot, labu gribošie projekti diemžēl ir šausmīgi diletantiski. Projekti sabiedriskajā domā faktiski kāpina bezcerīgumu, vienaldzību, interešu trūkumu. Tas ir visnepatīkamākais.

Ne velti sakām - cilvēki nav muļķi! Viņi saskata projektu diletantismu. Publikāciju komentāros projekti tiek dzēlīgi izsmieti un stimulē mūsu melnās ikdienas izsmiešanas melnos plūdus. Projekti padziļina sociālo agoniju sabiedriskajā apziņā. Pats par sevi ir saprotams, ka tāpēc vispārējā garīgā tumsa kļūst vēl tumšāka. Tautas glābšana ir pārvērsta diletantiskā farsā. Cilvēki pret tautas glābšanu sāk izturēties nevis kā pret nacionālo misiju, bet gan kā pret absurdu darbību. Bet tas ir ļoti slikti. Ja tā notiek, tad tauta praktiski zaudē pozitīvas garīgās evolūcijas pēdējo iespēju – radikāli un kardināli transformēt līdzšinējo cilvēciski necienīgo dzīves kārtību.

Saprotams, minētā transformācija nav realizējama bez noteiktas kompetences. Kompetences veidi ir dažādi. Taču vairāki kompetences veidi šodienas apstākļos ir obligāti. Šo veidu izpratnē nedrīkst būt diletantisma.

Pirmais obligātais kompetences veids attiecās uz cilvēcisko kvalitāti. To var saukt par antropoloģisko kompetenci. Tā palīdz analītiski atbildēt uz vairākiem ļoti būtiskiem jautājumiem. Atbildes norādīs, vai vispār ir vajadzīgs un vispār ir perspektīvi plānot un realizēt latviešu līdzšinējās dzīves radikālus un kardinālus pārkārtojumus. Kā zināms, latvieši sevi uzskata par laimīgiem cilvēkiem un pamatā ir apmierināti ar dzīvi. Latviešiem ir laba vieta pasaules laimīguma rangā (Ranking of Happiness). Latvija 157 valstu vidū atrodas 68.vietā. Vietējie socioloģiskie urbumi liecina, ka ar dzīvi ir apmierināti 97 un vairāk procenti no iedzīvotājiem.

Ja ne visai ticam sociologiem, tad, piemēram, varētu būt šādi jautājumi. Kas pašlaik savā cilvēciskajā kvalitātē ir latvieši? Cik dziļas rētas latviešu dvēselē ir atstājusi amorālā „perestroika” un smieklīgā saplūšana ar Eiropu? Cik liela ir latviešu imunitāte saskarsmē ar kapitālisma kairinošākajiem vilinājumiem – naudu un mantu? Cik patiesi dziļas ir latviešu valstiskās suverenitātes alkas? Kāda ir kapitālisma mentalitātes ietekme uz latviešu savstarpējo saticību? Kāda ir latviešu attieksme pret godīgiem un gudriem cilvēkiem? Ko latvieši latviešos vērtē visaugstāk – intelektu, talantu, pašcieņu, inteliģenci, izglītotību, taisnīguma apziņu, tikumiskumu jeb bagātību, varu, izveicību biznesā, izveicību karjerā?

Pēc tam obligāti nākas pievērsties tautas portretam. Tam ir nepieciešama etnoloģiskā kompetence. Bez tās nav iegūstams objektīvs priekšstats par tautas (etnosociālā kolektīva) kopējo vitalitāti. Tajā skaitā objektīvs priekšstats par tautas sociālo slāņu integrētību vienotā un saliedētā nacionālā formācijā, kā arī tautas konsolidācijas gribu, iemaņām, tradīcijām, potenciālu dažādu kolektīvo jautājumu risināšanā. Tautas valstsspējība nav iedomājama bez ideālas tautas sociālo slāņu integrētības un ideālas tautas konsolidācijas visniecīgākajās likstās, nemaz nerunājot par tādām kolosālām likstām kā noziegumu brīvība, Lielā Banda, Astoņkājis.

Tautas glābšanas projektu autori etnoloģiskajā jomā pieļauj diletantiskas kļūdas. Viņiem piemīt naivas etniskās redukcijas tieksme, it kā latviešu tauta eksistētu atsevišķi un latviešu nodevēji, nelieši, zagļi, pederasti, deģenerāti eksistētu atsevišķi. Projektu autoru diletantiskajā ieskatā valdošā kliķe, Lielā Banda, Astoņkājis nav saistīti ar latviešu tautu un  ir kaut kādi patstāvīgi smirdējumi Latvijas ārēs.

Tas ir pilnīgi aplams ieskats. Naivā etniskā redukcija tikai pasliktina jau tā riebīgo morālo atmosfēru. Latviešos irst atbildība par visu tautu. Latviešiem sāk likties, ka viņi nav atbildīgi par ciltsbrāļiem un īstenībā tādiem pašiem latviešiem, bet tikai ar sliktiem epitetiem. Latviešu paškritika kļūst divkosīga. Latvieši sāk izlikties, ka parlamenta vēlēšanās nav nadzīgi ievēlējuši savas tautas pārstāvjus, bet gan kaut kādus „oligarhus”, it kā „oligarhi” neietilptu latviešu tautā.

Latvijas un latviešu gaišo nākotni šodien nav iespējams projektēt bez ģeopolitiskās kompetences. Ģeopolitikas ignorēšana ietilpst tautas glābēju diletantiskajā klasikā.

Ģeopolitiskās realitātes nav marsiešu produkts. „Baltie” cilvēki ar savu vēsturiski neseno inovāciju ģeopolitiku paši sevi un citas rases ir iedzinuši strupceļā. Uz planētas vairs nevienam neļauj savās mājās dzīvot patstāvīgi un bez svešinieku iejaukšanās. Ideāli patstāvīgi nedzīvo pat lielas un spēcīgas tautas – krievi, ķīnieši, vācieši, franči, japāņi, turki.

Neapšaubāmi arī latviešu tautas liktenis XX gadsimtā vairākkārt tika izšķirts ģeopolitiskajās kombinācijās. Tā tas būs arī turpmāk. Nekas neliecina par pretējo. Lai cilvēciski sakārtotu dzīvi, latviešiem obligāti jāpiedalās ģeopolitiskajās pārrunās un jāsaņem atļauja dzīvot relatīvi patstāvīgi. Bet galvenais – jāsaņem atļauja likvidēt noziegumu brīvību, Lielo Bandu, Astoņkāji, kas viss pilnā mērā apmierina LR pašreizējos ģeopolitiskos saimniekus. Mūsu tautas glābēji to nesaprot vai izliekas nesaprotam. Tāpēc viņu projekti ir diletantiski, un tiem nav nekādas praktiskās vērtības.

Viens no jaunākajiem tautas glābšanas projektiem tika publicēts 2016.gada 27.jūlijā. Tā autors ir „Alfrēds”. Nav zināms, vai tas ir autora īstais vārds jeb pseidonīms. Uzvārds nav norādīts. Tātad autors pats ne visai ir drošs par sava garabērna lietderību. Tas nevar neatsaukties uz projekta reputāciju.

„Alfrēda” projekts ir notēmēts uz valsts pārvaldes aparāta nomaiņu. Viņš pareizi secina: „Pajautājiet paši sev! Kāpēc Latvijā valsts pārvaldē, deputātu krēslos utt. ir tik daudz negodīgu cilvēkveidīgu būtņu?! Tikai tāpēc, ka Latvijā cilvēki ir bailīgi, vienaldzīgi pret līdzcilvēku problēmām un nesaprot, ka Latvijā varu ar PSRS laikā izskoloto juristu palīdzību ir uzurpējuši bijušās PSRS nomenklatūras pakalpiņi/kolaboranti. Lai šo situāciju mainītu, ar Saeimas deputātu vēlēšanām nepietiek, jo Latvijā visas politiskās partijas ir pamatīgi apķēzījušās un kļuvušas par likumīgo zagļu (Vor v zakoņe) kabatas partijām”.

„Alfrēds” iesaka: „ Lai kaut ko Latvijā mainītu, ir jārīkojas pašai tautai. Vienīgais veids, kā pārtraukt Latvijas kangaru patvaļu un panākt taisnīguma atjaunošanu Latvijā, ir pilsoņu kongresa vai jaunas Satversmes sapulces sasaukšana, kura tiesiski var mainīt gan Satversmes pamatprincipus, gan valsts pārvaldes modeli, un izlemt citus svarīgus valstiskus jautājumus. Tas nozīmē, ka acīmredzot ir pienācis laiks atjaunot vai izveidot no jauna Latvijas Centrālo padomi un pieņemt jaunu Memorandu par pilsoņu kongresa vai jaunas Satversmes sapulces sasaukšanu.”

Tātad „Alfrēda” tautas glābšanas operācijā sākums ir Latvijas Centrālās padomes (LCP) izveidošana. „Alfrēds” balstās uz latviešu konkrētu vēsturisko pieredzi.

Atcerēsimies, kas bija LCP: „Latvijas Centrālā Padome (LCP) bija vienots politiskās vadības centrs Latvijas okupācijas laikā no 1943. līdz 1951. gadam, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības grupu darbību. LCP deklarēja, ka “Latvijas tautas politika jādibina uz neatkarības un demokrātijas principiem bez agrākās demokrātijas trūkumiem un kļūdām”. LCP uzskatīja ka Latvijā joprojām ir spēkā 1922. gada 15. februāra Satversme un saskaņā ar to pēdējais Saeimas priekšsēdētājs un LCP loceklis Pauls Kalniņš ir likumīgs Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs līdz jauna prezidenta ievēlēšanai un ka nākamo valsts iekārtu noteiks brīvi un demokrātiski vēlēta Saeima. 1944. gada 8. septembra LCP sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Pēc viņa nāves trimdā esošās LCP sesijas laikā 1947. gadā Valsts prezidenta funkcijas apstiprināja Saeimas priekšsēža biedram Jāzepam Rancānam, kas bija arī LCP priekšsēdis. Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas iestādes arestēja un notiesāja vairākus LCP locekļus un tās memoranda parakstītājus” (Wikipedia).

Vai „Alfrēda” priekšlikumam ir perspektīvas?

Protams, nav. Perspektīvas nogremdē vēsturisko apstākļu nesakritība. 1943.gadā Latvija bija okupēta. Pašlaik Latvija nav okupēta. Viens ir cīnīties pret okupantiem. Pavisam kaut kas cits ir cīnīties pret savējiem „okupantiem”, kurus turklāt atbalsta tautas lielākā daļa un „pasaules valdnieki”. „Alfrēds” diemžēl ir pilnīgi atsacījies no antropoloģiskās, etnoloģiskās un ģeopolitiskās kompetences obligātuma latviešu tautas glābšanas projektos.

2016.gada 9.jūlijā portālā „Pietiek” publicēja tautas glābšanas projektu (droši var teikt - megaprojektu) „Ko darīt latviešu konservatīvajiem spēkiem izvirtību uzspiešanas sakarā?”. Tā autors ir Ivars Prūsis. Viņa sabiedriskā darbība ir ļoti augstu vērtējama. Jau daudzus gadus Prūša kungs nenogurstoši vēršas pret latviešu tautas visriebīgāko daļu – bērnu tirgotājiem, pederastiem, tikumības grāvējiem valsts, pašvaldību, sabiedrisko organizāciju amatu krēslos. Kā zināms, latvieši ir vispusīgi talantīga tauta. Tāpēc pēcpadomju gados Latvijā radās un joprojām plaukst bērnu tirdzniecības bizness, izveidojot savdabīgu Juvenālo Astoņkāji no deputātiem, ierēdņiem, advokātiem, tiesnešiem un citiem divkājainajiem latviešu mēsliem. Viņi ir Ivara Prūša vislielākie „draugi” un „klienti”.

Ivars Prūsis projekta izveidi pamato sekojoši: „Gan pasaulē, gan Latvijā turpinās nesaudzīga cīņa starp neoliberālajiem un konservatīvajiem spēkiem. Neoliberāļi pakāpeniski, metodiski un pārliecinoši ievieš visdažādākos “jauninājumus”, virzot sabiedrību pretī savam ideālajam modelim, ko nekā savādāk kā par galēju ārprātu nosaukt nevar, bet konservatori izmisīgi un visbiežāk neveiksmīgi tam pretojas. Latvijā šīs cīņas kārtējais posms notiek ap Stambulas konvenciju, un tas jau kuro reizi parāda neoliberāļu pārākumu, to nospiedošu pārsvaru masu medijos un pārvaldes institūcijās, kā arī Latvijas konservatīvo spēku impotenci. Turklāt Latvijas neoliberāļi, sajutuši tik lielu konservatoru nespēku, kļūst īpaši nekaunīgi, gatavojoties pilnībā “izlīst no kastes” un turpināt savas destrukcijas pilnīgi atklāti un neslēpjoties. Šādos apstākļos cilvēkiem ar konservatīviem uzskatiem rodas ļeņiniskais jautājums: “Ko darīt?” To tad arī mēģināšu noformulēt.”

Vispirms ir jāsaka par projekta apjomu un struktūru. Savu atbildi uz sakramentālo jautājumu „Ko darīt?” Ivars Prūsis formulējis ļoti iespaidīgā apjomā un struktūrā. Šajā ziņā viņa projekts var cienīgi konkurēt ar trešo PSKP Programmu. To partijas kongresā pieņēma 1961.gada 31.oktobrī. Ivara kunga „programmā” ir 90 547 zīmes. Tāds zīmju skaits dotajam tekstam savā ziņā ir nāves spriedums laikmetā, kad sabiedrības prāva daļa jau ir intelektuāli adaptējusies 140 zīmju kontinuumos un lepojās ar alerģiju pret lielāku zīmju skaitu un lepojās nespēju tikt galā ar lielāku zīmju skaitu. Neapšaubāmi, šī lepošanās plaši atspoguļojās komentāros. Projektu lamāja bez tā izlasīšanas.

Ivara kunga projekta struktūra tāpat kā PSKP Programmas struktūra sastāv no divām daļām: 1) „Esošā situācija” un 2) „Ko darīt? (15 “aprīļa tēzes” latviešu konservatīvajiem spēkiem)”. Otrajā daļā plaši ir komentēta katra tēze.

15 „aprīļa tēzes” ir vērts citēt: „1. Jāatbrīvojas no neoliberāļu “slēptās aģentūras” konservatīvajās organizācijās. Latvijā šīs cīņas kārtējais posms notiek ap Stambulas konvenciju, un tas jau kuro reizi parāda neoliberāļu pārākumu, to nospiedošu pārsvaru masu medijos un pārvaldes institūcijās, kā arī Latvijas konservatīvo spēku impotenci. Turklāt Latvijas neoliberāļi, sajutuši tik lielu konservatoru nespēku, kļūst īpaši nekaunīgi, gatavojoties pilnībā “izlīst no kastes” un turpināt savas destrukcijas pilnīgi atklāti un neslēpjoties. Šādos apstākļos cilvēkiem ar konservatīviem uzskatiem rodas ļeņiniskais jautājums: “Ko darīt?” To tad arī mēģināšu noformulēt.

2. Jārada savi mediji un savi informācijas izplatības kanāli.

3. Kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem.

4. Jārada savas paralēlās organizācijas, papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām.

5. Jāizstrādā savs konceptuālais sabiedrības modelis.

6. Jānodala kultūra no antikultūras, māksla no antimākslas un jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu.

7. Jāatsakās no absolūta un beznosacījumu prorietumnieciskuma un orietēšanās uz Rietumiem.

8. Jāatsakās no antikrieviskuma un anti Krievijas retorikas.

9. Jāpārstāj nomelnot PSRS.

10. Jāpārstāj saistīt izvirtības ar marksismu.

11. Jāmobilizē krievi.

12. Jāizstrādā spēcīga konservatīvi – sociālistiskā ideoloģija kā nozīmīgākais cilvēku motivēšana un saliedēšanas elements.

13. Jāizstrādā tikumiskās cenzūras mehānismi.

14. Jānodefinē un jāparāda izvirtību pārņemtās valstis, jānorobežojas no tām un kategoriski jāatsakās no to jaunākās prakses pārņemšanas.

15. Jāveido un jāpublisko izvirtību atbalstītāju, bērnu tirgotāju un citu prominentu noziedznieku, kurus pagaidām tiesiski nav iespējams saukt pie atbildības, saraksti.”

Amizants ir 4.tēzes komentārs, kas sastāv no tādas kā preambulas un „4.1. Svarīgākās paralēlās struktūras” (4.2, 4.3. u.c. apakšpunktu nav).

Ivars Prūsis iesaka radīt šādas paralēlās organizācijas papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām: „Analītiskais centrs; Mediji (interneta portāls, vislatvijas avīze vai žurnāls, TV, Radio, izdevniecība, sociālie tīkli, tematiskie izdevumi, ziņu aģentūra, vienreizēji izdevumi); Apmācību organizācijas; Izglītošanas satura centrs;zejas popularizēšanas biedrība;Lasīšanas popularizēšanas biedrība;Juridiskais birojs;Operatīvās darbības centrs;Reģionālo pašaizsardzības vienību apvienība;Apsardzes centrs;Partija;Sabiedriskās izmeklēšanas centrs;Valsts iestāžu alternatīvo lēmumu un dokumentu izstrādes centrs;Pretenziju par valsts pārvaldi izskatīšanas centrs;Personālatlases un darbiekārtošanas centrs;Tautsaimniecības plānošanas centrs;Propagandas aģentūra;Tikumiskās cenzūras birojs;Labdarības fonds;Bāreņu nams;Bērnu aizsardzības centrs;Vecāku apvienība;Jaunatnes apvienība;Ģimenes atbalsta centrs;Pusaudžu krīzes pārvarēšanas konsultatīvais centrs;Darba patversme;Tikumīga un veselīga dzīvesveida biedrība;Pretalkoholisma un pretsmēķēšanas kustība;Tautas sportošanas kustība;Lauksaimniecības apvienība;Kolektīvā saimniecība;Smagās tehnikas centrs;Sēklu banka;Mežsaimniecības apvienība;Pārtikas pārstrādātāju apvienība;Mazumtirgotāju apvienība;Pedagogu apvienība;Automehāniķu apvienība;Rakstnieku apvienība;Mākslinieku apvienība;Muzikantu apvienība;Celtnieku apvienība;Enerģētikas apvienība;Zinātnieku apvienība;Žurnālistu apvienība;Santehniķu apvienība;Elektriķu apvienība;Ārstu apvienība;Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīvs;Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīva klīringa centrs;Tehnoloģiskais centrs;Inovāciju centrs;Projektēšanas birojs;Vairumtirdzniecības centrs;Komunikāciju centrs;Pētniecības centrs;Daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas centrs;Programmatūras izstrādes centrs;Elektroierīču izstrādes centrs;Tulkošanas centrs;Skenēšanas centrs;Bibliotēka;Kultūras centrs;Sporta centrs;Teātris;Kinostudija;Kompleksās veselības pārbaudes centrs;Ārvalstu informācijas apkopošanas un analīzes centrs”.

Megaprojekta lielākā vērtība ir Latvijas iedzīvotāju etnoloģiskais raksturojums. Ivars Prūsis gadiem ilgi nav baidījies ar savu vārdu un uzvārdu atklāti vērsties pret latviešu demoralizētajām padibenēm. Viņš nebaidās drosmīgi raksturot šodienas etnosociālo kolektīvu: „No vienas puses Latvijā konservatoru pusē pagaidām joprojām ir lielākā daļa sabiedrības, kura ir dziļi tradicionāla un nebūt negrib “mainīt orientāciju”. No otras puses konservatori ir sašķelti, inerti, apmāti un rīcībmazspējīgi. Konservatori ir sadalīti pēc tautības, pēc reliģiskās pārliecības, pēc attieksmes pret Padomju laikiem, pēc attieksmes pret Krieviju, pēc attieksmes pret “4.maija Latviju”, pēc politbiznesa grupējumu piederības un citām pazīmēm. Konservatoriem nav nozīmīga ārēja atbalsta (varbūt izņemot ASV Republikāņu partiju, kura sirgst ar tām pašām kaitēm, ar kurām slimo tās Latvijas un citu valstu kolēģi).

Konservatoriem ir minimāla ietekme pārvaldes institūcijās. Konservatoriem ir minimāla ietekme masu medijos. Ilgstošas propagandas ietekmē, kuru daļēji atbalstīja un joprojām atbalsta paši konservatori, to elektorātam ir pietiekami spēcīgi traumēta apziņa, kā rezultātā ir traucēta konservatīvi noskaņoto masu racionāla spriestspēja un apgrūtināta rīcībspēja, kas ļauj tos viegli vazāt aiz deguna un brīžiem pat klaji nerēķināties ar tiem. Pašu konservatoru struktūras ir pārpildītas ar slēptajiem neoliberāļiem, kuri aprobežotos konservatorus kā aitas dzen uz nokaušanu.

Ja saprotam, ka neoliberāļu kodolu veido homoseksuālisti – pedofili, kuri dēļ savām tieksmēm ir pieraduši pie dziļas konspirācijas un nepārtrauktas melošanas, un, ja saprotam, ka homoseksuāli sakari visa cita starpā ir arī labs filtrs un slēgtu sociālu grupu veidošanas paņēmiens, tad arī kļūst skaidrs, ka neoliberāļiem “iefiltrēties” konservatoru aprindās ir pietiekami vienkārši (tikai jāsaka, tas, ko no tevis sagaida, un jābūt uzmanīgam savu tieksmju apmierināšanā), bet konservatoriem nemanāmi iekļūt neoliberāļu grupā ir gandrīz vai neiespējami.

Visbeidzot, neoliberāļiem ir savs “sapnis”, sava vīzija, savs “projekts”, sava atbilde uz globālajām un vēsturiskajām cilvēces problēmām. Un lai gan šis “projekts” ir ļoti pretīgs, drausmīgs, necilvēcīgs, kļūdains un nepārprotami izraisīs katastrofu un civilizācijas pilnīgu sabrukumu (apokalipsi, ja gribat), tomēr viņš ir. Konservatoriem nekas tamlīdzīgs nav saskatāms. Vienīgais, ko viņi spēj, balstīties uz pašiem līdz galam nesaprotamām tradīcijām un ieradumiem, un bezspēcīgi vaimanāt par drausmīgajām izmaiņām.

Jā, izmaiņas tik tiešām ir drausmīgas, bet, lai tās nepieļautu, ir jārada pieņemama alternatīva, nevis tikai jāapelē pie izmaiņu nevajadzības. Lai kā tas varētu nepatikt konservatoriem, bet ir jākonstatē, ka ar tradicionālo sabiedrību tik tiešām ir problēmas, kuru sekas no vienas puses ir daudzu patoloģisku indivīdu rašanās, bet no otras puses pašas tradicionālās sabiedrības ievērojama novājināšanās. Jā, neoliberāļi savā būtībā ir pretīgi, tāpat kā viņu nākotnes vīzijas, bet viņi ir tradicionālās sabiedrības produkts.

Neoliberāļi ir tradicionālās sabiedrības nepilnību sekas, kuras, “brēcot pēc atmaksas”, mudina to pilnveidoties un novērst savus trūkumus. Tā kā tradicionālā sabiedrība pat negrasās pilnveidoties, tad neoliberāļi to pamazām vienkārši iznīcina. Diemžēl konservatori savā vairumā ir par slinku un par aprobežotu, lai domātu šādās kategorijās, kas ir galvenais to stratēģisko un nereti arī taktisko neveiksmju cēlonis.”

Novērtē šo rakstu: