Tas ir lielākais riska faktors - briškenstilā pārvērst „Rail Baltica” projektu par desmit Dienvidu tiltiem
Guntars Vītols21.05.2024.
Komentāri (23)
Iesaki rakstu: 
Kāda būtu mana pieeja Rail Baltica realizācijai? Pirmkārt, jāsaprot tas, ka tas būs izdevumu postenis. Dārgs infrastruktūras elements, kurš neatmaksāsies.
Dzelzceļa pelnītspēja ir pakārtota kravu pārvadājumiem, kuru mums nav un neplānojas. Jau esošais dzelzceļš šī iemesla dēļ slīgst zaudējumos (~50 miljoni gadā?), ostas konvulsē (tāpēc tā ņemtne ap nesmukajām kravām uz Krieviju).
Otrs, kas jāsaprot, - būvēt nāksies tāpat. Torpedēt ziemeļvalstu koridoru un ES projektu nav prāta darbs un politiski nereāli. Tad, kā rīkoties, jo „naudas nav”?
Pirmkārt, modulāra pieeja. Izbūvēt minimumu. Dažādas pieturas, pieslēgumus var ieprojektēt, bet realizēt ne pirmajā solī (šāda pieeja ir Igaunijā), sākotnēji viens sliežu ceļš, racionālākais maršruts.
Otrkārt, pirmajā solī nevajag ne lidostas, ne Rīgas centra elementus. Ieplāno, izprojektē, bet nerealizē pirmajā piegājienā. Nekādas briškenstila kājiņu spārdīšanas „gribu savu lidmašīnu, jo gribu, un viss”. Gribēt nav kaitīgi, bet jāpaaugas, lai nebūtu tikai jākaitina mammas maciņš.
Treškārt, Rail Baltica loma kā militārās infrastruktūras elements ir politiski jāpaceļ augstākā pakāpē. Kā nr.1. Tas ļautu cerēt uz divām lietām. Pirmkārt, lielāku līdzfinansējumu no ES. Tagad, ja nekļūdos, militārās mobilitātes kontekstā runa ir par vairākiem simtiem miljonu, bet vajag miljardu+. Eiropā var un vajag to šādi pasniegt un politiski nolobēt.
Otrkārt, šāda tipa (militāriem) projektiem ir iespējams iziet ārpus budžeta deficīta rāmjiem. Līdzīgi kā kovidlaikā tika atļauts tērēt „naudas ir tik daudz kā nekad”, vēlāk arī aizsardzības jomai tika atļauts tas pats.
Galvenais tomēr ir iziet no šī ar iespējami mazāku triecienu valsts finansēm. To izdarīt šobrīd ar esošo valdību un īpaši briškenadzi un tējas klubiņu nav iespējams. Tas ir lielākais riska faktors - pārvērst projektu par desmit Dienvidu tiltiem.
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
