Tas ir lielākais riska faktors - briškenstilā pārvērst „Rail Baltica” projektu par desmit Dienvidu tiltiem
Guntars Vītols21.05.2024.
Komentāri (23)
Iesaki rakstu: 
Kāda būtu mana pieeja Rail Baltica realizācijai? Pirmkārt, jāsaprot tas, ka tas būs izdevumu postenis. Dārgs infrastruktūras elements, kurš neatmaksāsies.
Dzelzceļa pelnītspēja ir pakārtota kravu pārvadājumiem, kuru mums nav un neplānojas. Jau esošais dzelzceļš šī iemesla dēļ slīgst zaudējumos (~50 miljoni gadā?), ostas konvulsē (tāpēc tā ņemtne ap nesmukajām kravām uz Krieviju).
Otrs, kas jāsaprot, - būvēt nāksies tāpat. Torpedēt ziemeļvalstu koridoru un ES projektu nav prāta darbs un politiski nereāli. Tad, kā rīkoties, jo „naudas nav”?
Pirmkārt, modulāra pieeja. Izbūvēt minimumu. Dažādas pieturas, pieslēgumus var ieprojektēt, bet realizēt ne pirmajā solī (šāda pieeja ir Igaunijā), sākotnēji viens sliežu ceļš, racionālākais maršruts.
Otrkārt, pirmajā solī nevajag ne lidostas, ne Rīgas centra elementus. Ieplāno, izprojektē, bet nerealizē pirmajā piegājienā. Nekādas briškenstila kājiņu spārdīšanas „gribu savu lidmašīnu, jo gribu, un viss”. Gribēt nav kaitīgi, bet jāpaaugas, lai nebūtu tikai jākaitina mammas maciņš.
Treškārt, Rail Baltica loma kā militārās infrastruktūras elements ir politiski jāpaceļ augstākā pakāpē. Kā nr.1. Tas ļautu cerēt uz divām lietām. Pirmkārt, lielāku līdzfinansējumu no ES. Tagad, ja nekļūdos, militārās mobilitātes kontekstā runa ir par vairākiem simtiem miljonu, bet vajag miljardu+. Eiropā var un vajag to šādi pasniegt un politiski nolobēt.
Otrkārt, šāda tipa (militāriem) projektiem ir iespējams iziet ārpus budžeta deficīta rāmjiem. Līdzīgi kā kovidlaikā tika atļauts tērēt „naudas ir tik daudz kā nekad”, vēlāk arī aizsardzības jomai tika atļauts tas pats.
Galvenais tomēr ir iziet no šī ar iespējami mazāku triecienu valsts finansēm. To izdarīt šobrīd ar esošo valdību un īpaši briškenadzi un tējas klubiņu nav iespējams. Tas ir lielākais riska faktors - pārvērst projektu par desmit Dienvidu tiltiem.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
