Iesaki rakstu: 
Tā, noguruši no savu mazo pasaules izzinātāju simts jautājumiem, dažkārt atbild drusku aizkaitināti vecāki. Nav pedagoģiski, bet ir saprotami. Taču šāda maniere ir pilnīgi nepieņemama, kad runa ir par varas pārstāvju saziņu ar sabiedrību, kura viņus uztur.
Kā Latvija izrāpsies no Rail Baltica izraktās bedres? Nu, mēs te mazliet paspēlēsimies kazakos-laupītājos/ašeradenos-briškenos, bet jūsu misija ir maksāt nodokļus, nevis spriest par to tērēšanu.
Kā mainīsies nodokļu sistēma? Zinām, bet neteiksim. Lieki satraukumi elektorātam pirms vēlēšanām nav vajadzīgi. Parunāsim par to, kas ir aģitācija, kas ir debates un vienosimies, ka ne viens, ne otrs nedrīkst notikt krieviski. Šī tēma ir aizraujoša un motivējoša!
Vai valdošās partijas līderis, kas allaž gatavs kandidēt (uz Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisijas komisāra amatu, NATO, ANO, - jebkur), ir vai nav likumpārkāpējs un budžeta naudas šķērdētājs? Kāpēc jums tas būtu jāzina?! Uzliekam dienesta pārbaudes komisijas gala ziņojumam ierobežotas pieejamības statusu, un miers. Kā pamatojums piesaukts Informācijas atklātības likuma 6. pants, lai izklausās nopietnāk. Taču šis pants nosaka to, ka iestādei ir tādas tiesības, nevis jebkā pamato, kāpēc vēlētājiem būtu jābalso par “kaķi maisā”. Tāpēc, ka tāpēc.
Taču “augstākā pilotāža” šajos vingrinājumos neapšaubāmi saskatāma jautājumā par to, vai 2014.gada Saeimas vēlēšanās notika mēģinājums ietekmēt rezultātu, izdarot spiedienu uz IT sistēmu uzturētāju.
Prokuratūras preses dienests nāca klajā ar relīzi “Prokuratūrā pabeigta Valsts prezidenta uzdevumā uzsāktā pārbaude”. No tās mēs uzzinām, ka “netika iegūtas ziņas par to, ka 2014.gada Saeimas vēlēšanu rezultātus būtu bijis iespējams ietekmēt, iejaucoties informācijas sistēmu darbībā.”
Tāpat tiek apgalvots, ka “konstatēts, ka 2022.gadā Satversmes aizsardzības biroja rīcībā nonāca informācija par faktiem, kuri tika minēti Latvijas Televīzijas 2024.gada 24.aprīļa raidījumā "Kas notiek Latvijā?".
Kāpēc tāda iestāde kā Ģenerālprokuratūra ar sabiedrību runā rēbusos? Vai šajās vārdu mežģīnēs paslēpts kāds slepens “mesidžs” par savas neatkarības un iespēju robežām? Un ko tad īsti pārbaudīja – eventuālo ietekmēšanu vai tikai to – bija vai nebija šāds ziņojums? Un kāpēc virsrakstā izbīdīts valsts prezidents? Vai tad prokuratūrai pēc savas iniciatīvas nebūtu jāizmeklē šāds noziegums, turklāt pēc būtības, nevis VP uzdevumā iezīmētajās robežās? Un kas tie par faktiem, kas atklājušies 2022.gadā? Kāpēc tautai tie nav jāzina? Tāpēc, ka tāpēc? Vai prokuratūra neizskatās pēc tā putna, kas stresainās situācijās bāž galvu smiltīs, nevis pēc neatkarīgas institūcijas tiesiskuma sardzē?
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
