Taksometrus pie lidostas es jau „sakārtoju”, tagad varētu „sakārtot” pārtikas cenas

Līdz ar to vēl pirms nonākšanas Saeimā EM rosinātie priekšlikumi, īpaši iecere noteikt noteiktus mazumtirdzniecības uzcenojumu griestus pārtikas precēm, bija raisījuši karstas diskusijas ne tikai nozares spēlētāju, bet arī ekonomikas ekspertu vidū. Man tas atgādināja vēlmi veidot kaut ko līdzīgu regulatoru noteiktām maksimālo tarifu sistēmām par pakalpojumiem, kurus pamatā sniedz dominējošā stāvoklī esošas publiskas kapitālsabiedrības. Lieki atgādināt, ka tas nav mazumtirdzniecības gadījums, kur privātā kapitāla komercsabiedrības darbojas brīvā konkurences tirgū un katrai no tām ir sava individuāla komercstratēģija, ja vien netiek pierādīts pretējais.

Par laimi, līdz Saeimai šāds brīvā tirgus principiem "avangardisks" priekšlikums jau bija pazudis. Tomēr tā vietā NTPAL Aizliegtās negodīgās tirdzniecības prakses uzskaitījums (5. panta pirmā daļa) papildināts ar jauniem punktiem, no kuriem 17. punkts ir īpašas ievērības vērts. Tas lauksaimniecības un pārtikas preču pircējam aizliedz "piemērot būtiski atšķirīgus sadarbības un tirdzniecības nosacījumus lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājam salīdzināmos darījumos ar citu lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju vai īstenot darbības, kas tiešā vai netiešā veidā diskriminē lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus".

Uz šo punktu šajā viedokļrakstā vēlos palūkoties nevis no politiskā, bet profesionālā skatpunkta. 16 gadus viena no manām prioritārajām jomām KP bija mazumtirdzniecība, tieši mazumtirgotāju un ražotāju/piegādātāju attiecības, nepieļaujot lielo mazumtirdzniecības tīklu pārmērīgās iepirkuma varas izmantošanu pret ekonomiski atkarīgiem ražotājiem/piegādātājiem. Šai laikā bijušas vairākas, pat visai radikālas likumdošanas iniciatīvas (piemēram, par dominējošā stāvokļa mazumtirdzniecībā noteikšanu un tā ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, spēkā 2008.–2015.), neskaitāmas tikšanās ar pārtikas ražotājiem un mazumtirgotājiem, entās tirgus uzraudzības, analizējot mazumtirdzniecības prakses, piegādes nosacījumus, abu pušu ieņēmumu un izdevumu struktūras, zaudējumu pamatotību, piecenojumus, atlaides utt. Ir pieņemti arī pārkāpuma lēmumi pret vairākiem mazumtirgotājiem par negodprātīgām praksēm attiecībā pret piegādātājiem.

To visu minu arī tamdēļ, lai paskaidrotu, ka mazumtirdzniecības komercsabiedrību, īpaši lielāko tīklu, darbība jau vismaz kopš 2005. gada ir bijusi gan likumdevēju, gan konkurences uzraugu fokusā. Mērķis allaž ir bijis līdzsvarojot mazumtirgotāju un piegādātāju attiecības un nodrošināt godīgu, vienlīdzīgu konkurenci pārtikas preču mazumtirdzniecības tirgū. Arī instrumentu kopums tam, manuprāt, ir radīts pietiekams, cits jautājums, kas un kā no tā ticis izmantots.

EM likumprojekta 17. punkts manī raisa vairāk jautājumu un bažu nekā pārliecību, ka ar šo un pārējiem piedāvātajiem grozījumiem varētu nodrošināt vienlīdzīgu konkurenci minētajā tirgū. Vēl jo vairāk, ja no piedāvātās normas nav saprotams, kas šajā sakarā būtu uzskatāms par pārkāpumu, proti, kas saprotams ar salīdzināmiem darījumiem, kur pircējs pret saviem pārtikas piegādātājiem nedrīkst pieļaut atšķirīgus sadarbības un tirdzniecības nosacījumus, tiešu vai netiešu diskrimināciju. Tāpēc lūkojamies anotācijā.

Likumprojekta anotācijā norādīts: tā kā KP tirgus uzraudzībā secināts, ka periodiski trešā daļa no tirgus uzraudzībā apskatītajiem mazumtirgotājiem 50% gadījumu piemēro atšķirīgu attieksmi uzcenojumu veidošanā nacionālās izcelsmes precēm, salīdzinot ar ārvalstu izcelsmes salīdzināmām precēm, priekšlikumi izstrādāti, lai novērstu pārtikas preču mazumtirdzniecībā īstenoto atšķirīgo attieksmi cenu veidošanā starp Latvijā un citās valstīs ražotajām pārtikas precēm un veicinātu godīgu tirdzniecības praksi un vienlīdzīgu konkurenci pārtikas preču mazumtirdzniecības tirgū.

Secināms, ka pārkāpums būtu, ja tiktu konstatēts, ka salīdzināmām vietējām un importētām pārtikas precēm noteikti atšķirīgi uzcenojumi vai piemērota, piemēram, cenu/uzcenojumu diskriminācija pārtikas preču grupu ietvaros.

EM piedāvātos grozījumus pamatojusi ar KP tirgus uzraudzībā konstatēto. Te es vēlos apšaubīt šīs uzraudzības piemērotību tik radikālu grozījumu veikšanai un to pamatot ar sekojošiem argumentiem.

Pirmkārt, minētajā uzraudzībā vērtētas iepirkuma un gala cenas visai ierobežotam pārtikas preču apjomam, turklāt vērtējamais laika periods (01.01.2022.–31.05.2023.) bija vismaz divreiz īsāks, nekā būtu nepieciešams, lai izdarītu pamatotākus, datos balstītus secinājumus.

Otrkārt, periodiskas – bet ne pastāvīgas – uzcenojumu atšķirības starp vietējām un importa precēm konstatētas tikai 30% mazumtirgotāju un tikai 50% to cenošanas gadījumu. Tas ir nepietiekami, lai radītu regulējumu, ko attiecināt uz 100% tirgu.

Treškārt, un manā skatījumā tā ir milzīga tirgus uzraudzības nepilnība, KP, sensacionāli publiskojot informāciju par uzcenojumu atšķirībām, nav sniegusi nedz šo 30% mazumtirgotāju skaidrojumu, kāpēc tie to dara, nedz arī pašas iestādes vērtējumu, kādi faktori (piemēram, atšķirības pārtikas preču kvalitātē, pieprasījumā, piegādes apjomos, derīguma termiņos vai citi) varētu ietekmēt uzcenojumu atšķirības un kuros gadījumos tas būtu pieļaujams.

Līdz ar to uzskatu, ka tas nav pietiekami reprezentatīvs pētījums, lai uz tā pamata veidotu un uz visu mazumtirdzniecības tirgu attiecinātu tik būtiski ierobežojošas normas.

Diemžēl arī Tautsaimniecības komisijas slēgtajā sēdē, kur KP aicinājām prezentēt tirgus uzraudzības secinājumus un runāt konkrēti, nevis "par vidējo temperatūru slimnīcā", KP nenosauca šos mazumtirgotājus vārdā. Lai gan, manā skatījumā, tie būtu to pelnījuši, ja vien netiek konstatēti objektīvi apstākļi, kas tamlīdzīgas prakses pieļauj. Tā vietā tagad, bez papildu datu pieprasīšanas un vērtēšanas, 30% mazumtirgotāju prakse uzcenojumu noteikšanā tiek izmantota par iemeslu, lai radītu visu nozari ārkārtīgi ierobežojošu regulējumu.

Iepriekš jau minēju, ka KP rīcībā ir pietiekams instrumentu kopums, lai arī esošā regulējuma ietvaros spētu aktīvi rīkoties. Gadījumā, ja KP tirgus uzraudzībā iegūtā informācija ir plašāka, nekā pieejams publiski, un iestādei patiešām ir pamats runāt par nepamatoti atšķirīgiem, diskriminējošiem, negodprātīgiem nosacījumiem, ko atsevišķi mazumtirgotāji piemēro pret ražotājiem/piegādātājiem, KP bija iespējams to risināt individuālā kārtā, individuāli ar katru no negodprātīgajiem mazumtirgotājiem. Tādi rīki kā "Konsultē vispirms!", KP prakse izteikt brīdinājumus, spēkā esošā NTPAL 5. panta pirmajā daļā ietvertā ģenerālklauzula, kas aizliedz pircējam veikt darbības, kas ir pretrunā ar godīgu tirdzniecības praksi un neatbilst prasībām par labticību un godprātību darījumos, – vai tas viss ir ticis izmantots, pirms EM nāca ar saviem grozījumiem?

Tā vietā tiek piedāvāts neskaidrs, līdz galam neizstrādāts koncepts (jo strīdīgās normas ieviešana paredzēta tikai ar 2026. gada 1. jūliju, līdz tam laikam KP apņemoties sagatavot vadlīnijas). Redzēju informatīvu materiālu, kā šie no dažādiem piegādātājiem nākušu preču iepirkuma darījumi varētu tikt salīdzināti. Nekas skaidrāks nekļuva, tikai iezīmējas liels administratīvs slogs gan piegādātājiem, gan pircējiem, gan pašai KP. Tā arī nesapratu – ja produktu grupā ir vairāk par divām dažādu piegādātāju salīdzināmām precēm, piemēram, graudu rupjmaize, kurš būs tas pareizais piecenojums – augstākai iepirkuma cenai mazākais vai, tieši otrādi, mazākai – augstākais, vai, vēl labāk, – visiem apmēram vienāds? Un šai aspektā, citējot anotāciju, kā tas varētu veicināt godīgu tirdzniecības praksi un vienlīdzīgu konkurenci pārtikas preču mazumtirdzniecības tirgū? Vai mēs drīzāk teorētiski nevirzāmies uz kādreiz idealizēto, bet realitātē absolūti neiespējamo pilnīgas konkurences (perfect competition) tirgus struktūru – daudz vienādi lielu spēlētāju, visiem pieejama pilna, simetriska informācija un nekādu papildizmaksu?

Pieļauju, ka piedāvātā regulējuma apstākļos visvairāk var ciest tieši mazie ražotāji, kuri piedāvā sava zīmola preces. Ar likumu nevar uzlikt privātajiem komersantiem, kuri darbojas brīvas konkurences tirgū un no kuriem nevienam nav dominējošais stāvoklis (līdz ar to neviens nav neaizstājams darījumu partneris), pienākumu iepirkt no noteiktiem piegādātājiem, tostarp mazajiem. Strīdīgā 17. punkta norma var veicināt tieši pretējo – mazumtirgotāju atteikšanos iepirkt no daudziem maziem piegādātājiem, tā vietā fokusējoties uz liela apjoma un daudzveidīgu preču piegādātājiem. Tā tie varētu izvairīties no lieka riska un pārmērīga administratīva sloga, veicot katra darījuma samērošanu ar citiem konkrētā produktu grupā, un neviens to aizliegt nespētu.

Jāņem arī vērā, ka ražotāju zīmolu preces mazumtirgotāji itin viegli var aizstāt ar alternatīvām sava zīmola (privat label) precēm. Pašlaik veikalu plauktos Latvijā mazumtirgotāju zīmola preces vēl ir vidēji apmēram 30% no kopējā pārtikas preču klāsta. Taču lielākajos tīklos, īpaši beidzamajos gados, strauji pieaug "privat label" preču īpatsvars, un var prognozēt, ka, līdzīgi kā citās ES valstīs, to īpatsvars var sasniegt pat 60–70%. Tā ražotāju zīmolu lojalitātes aspektā būtu absolūti nevēlama tendence. Diemžēl arī nesamērīgi regulējumi var veicināt mazumtirgotāja atteikšanos no ražotāju zīmolu precēm, tās itin viegli aizstājot ar lētāku savu zīmolu. Šajā aspektā nav pamatoti uzskatīt, ka atšķirīga ražotāja zīmola preču un salīdzināmās mazumtirgotāja privātās preču zīmes cenošanas prakse liecinātu par ražotāja diskrimināciju. Privātā zīmola preču īpašnieks ir mazumtirgotājs, un visas izmaksas, tostarp ietaupījumi, no ražošanas līdz pat mārketingam un pārdošanai ir mazumtirgotāja kontrolē un atbildībā. Tas dod iespēju privātā zīmola preces cenot un atlaides piešķirt elastīgāk.

Visbeidzot, tik savdabīgs mazumtirdzniecības kā uzņēmējdarbības vides regulējums var apdraudēt turpmākas investīcijas un jaunu investoru interesi par ienākšanu tajā. EM, piedāvājot minētos grozījumus NTPAL, absolūti nav vērtējusi iespējamās negatīvās blaknes, ko tie var radīt attiecībā uz konkurenci gan mazumtirdzniecības tirgū, gan pārtikas ražošanas tirgū, bet jo īpaši – uz patērētājiem. Manuprāt, nopietns risks patērētājiem ir pārtikas preču daudzveidības samazināšanās, mazumtirgotājiem pamatā fokusējoties uz lielo ražotāju piegādēm, kā arī gala cenas paaugstināšanās – ja uzcenojumi tiktu – un tie varētu tikt – pielīdzināti augstākajam salīdzināmo preču cenu līmenim, bet mazumtirgotājiem, pildot piedāvātā regulējuma prasības, nāktos tikt galā ar milzīgu administratīvo slogu.

5. marta Tautsaimniecības komisijas sēdē tika nolemts atlikt likumprojekta izskatīšanu, dodot iespēju EM vienoties ar mazumtirgotājiem un ražotājiem par citiem, mazāk ierobežojošiem risinājumiem. Ceru, ka tas tiks panākts, jo, jādomā, arī ražotāji izprot atsevišķu EM piedāvāto NTPAL priekšlikumu negatīvās blaknes. Un ļoti ceru, ka arī KP kā neatkarīga un konkurences tiesiskajā regulējumā un tirgus izpratnē pieredzes bagāta izmeklēšanas un uzraudzības iestāde spēs piedāvāt pārdomātu un efektīvu veidu, kā ar tās arsenālā esošajiem KL un NTPAL instrumentiem veicināt mazumtirgotāju un ražotāju/piegādātāju attiecību līdzsvarošanu, laikus spējot arī iebilst absurdiem priekšlikumiem.

Novērtē šo rakstu: