Iesaki rakstu: 
Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa jau izdalīta pa labi un pa kreisi - jo no filmām un koncertierakstiem jau ir jēga tikai tad, ja tās skatās un tos klausās; tāpat kā no grāmatām - tikai tad, ja tās lasa). Tajā uzmestajā acī iekrita dažu, atsevišķi noliktu filmu ripuļu vāciņi.
"Munich". "Sword of Gideon" (S. Spīlberga filma, manuprāt, daudz labāka tomēr). "The Debt" (man ir abas, bet labākā, protams, ir oriģinālā, A. Bernsteina filma). "The Impossible Spy". Domas, kuras ienāk prātā šo filmu sakarā, ir vairākas, un tām lielākoties ir jautājumu forma.
Piemēram. Vai mūsu specdienesti spētu īstenot šādas operācijas? Cik attīstīta un spēcīga ir to izlūkošanas un pretizlūkošanas jauda un spējas? Vai viņi, ja arī fiziski un tehniski - jā, ir arī morāli un garīgi gatavi "iet caur uguni un ūdeni", lai kaut kur svešā zemē, svešā teritorijā nozūmētu latviešu tautai un valstij smagi pāri darījušos vai lai preventīvi "neitralizētu" tos, kuri vēl tikai plāno un gatavojas to darīt? Vai un kas spēj mūsdienās dot smeršistu un čekistu, gestapoviešu un esesiešu nākamām paaudzēm un reinkarnācijām signālu (pārfrazējot filmā "Munich" izskanējušo frāzi) - "Don’t fuck with Latvians!"?
Kā vispār ir manai tautai ar tādām pavisam dabiskām, loģiskām, pašsaprotamām un, domāju, ikvienam kaut reizi dzīvē piedzīvotām jūtām kā atriebības alkas? Labi, es saprotu, ka nebija nedz resursu, nedz iespēju nozūmēt tos latviešiem necilvēciski pāri darījušos nezvērus un izdzimteņus okupācijas laikā. Jo īpaši tos, kas paši nomira, Latvijas neatkarības atjaunošanu nesagaidījuši (piemēram, Semjonu Šustinu). Bet ilgdzīvotājus? Vasilijs Kononovs. Alfons Noviks. "Jānis Dzintars" (es, protams, okupācijas laikā nezināju un nevarēju zināt, ka gan vārds, gan uzvārds ir pseidonīmi). Un citi tamlīdzīgie "cilvēku izstrādājumi". Tā Kunga vai paša sātana atraugas un vēmekļi. Kā tas nākas, ka pēc visa, ko bija sastrādājuši, viņi mira dabiskā nāvē? Nu, labi, pirmajiem diviem Temīda drusku iebakstīja ar zobina pašu galiņu dibenā. Bet kur tad bija palikusi un kur joprojām ir pazudusi Nemezīda?
Cepuri nost Latvijas Okupācijas muzeja darbinieku, entuziastu un atbalstītāju priekšā! Taču latviešiem joprojām nav sava "Yad Vashem" vai pat "Vīzentāla centra" (pēdējais gan, protams, izsenis ir nelāgas slavas apjozts - kā jau jebkuri pārāk prasti, brutāli un primitīvi "holokausta biznesmeņi", viņi, manuprāt, drīzāk diskreditē, nevis veicina holokausta apzināšanu un tā upuru piemiņu...). Proti, nav institūciju, kas apkopotu pēc iespējas pilnīgāku, detalizētāku informāciju ne tikai par pret latviešiem vērsto un izdarīto komunisma noziegumu un tiem pielīdzināmo nacisma noziegumu upuriem, bet arī - pāridarītājiem. Bet ko nu par tādiem, ja čekistus un to "sadarbības partnerus" nespējam pat no tiem maisiem izķeksēt ārā. Brīžiem liekas, ka latviešu tautai pat nav kopīgas, kolektīvas vēstures. Nemaz nerunājot par kopīgas vai vispār par atmiņas iztrūkumu.
Bet, par specdienestiem runājot, skaidrs ir tas, ka mūsējiem "Mossad" līmenis ir vien manis minēto un citu filmu skatīšanas attālumā. Atminos, Mārtiņš Bondars reiz stāstīja - ASV, kur mācījies Hārvarda universitātē, divi viņa kursabiedri bijuši Izraēlas armijas kara lidmašīnu piloti. Ej nu sazini, kādās augstskolās tad gājuši "krav maga" par "bērnu spēlītēm” saucošie. Tie, kuru e-pasta adreses veido man, nezinātājam, nesaprotamas burtu un skaitļu kombinācijas pirms “@” simbola un, protams, neba jau “mossad.il” – pēc tā.
Atgriežoties pie mūsu mīļās zemītes realitātes, bet citā, daudz piezemētākā rakursā. Kā gan var būt, ka vairāk nekā 25 gadus pēc Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanas nožēlojamā stāvoklī ir nospiedošais vairākums policijas un prokuratūras ēku, telpu un citas materiāltehniskās bāzes neatņemamās sastāvdaļas? Kāpēc joprojām nožēlojamas ir policistu un prokuroru algas? Kāpēc vēl pirms "ieņemšanas" un "dzemdēšanas" ticis knābts un knābāts KNABs? Kāpēc tiek "izsmērēti pa sienām un griestiem" policisti un prokurori, kuri nespēj "pavilkt lietas", aizmirstot, ka turīgāko palaidņu nolīgto advokātu vienā nedēļā sapelnītais honorārs var krietni pārsniegt tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku vidējo mēneša atalgojumu (turklāt - tas advokāts varbūt strādā pie pāris "lielām lietām" mēnesī, savukārt tam policistam un prokuroram varbūt ir ne tikai desmitiem, bet pat pāris simtu mazu un ne tik mazu lietu sējumi kabinetā sakrauti)? Kāpēc tika likvidēta Latvijas Policijas akadēmija - man pašam zināma kā vairāku augstas klases mācībspēku “bāzes stacija” un vairāku augstas klases policistu, prokuroru un pat advokātu kalve?
Atbilde ir vienkārša - tāda ir bijusi un ir t.s. politiskā NEgriba. "Kas maksā, tas pasūta mūziku". Un otrādi - kas NEvēlas NEko klausīties un NEko dzirdēt, tas mūzikantam naudu NEdod. Un tādi NEgribošie ir jau vairāk nekā 25 gadus daudziem jo daudziem augstas klases “mūziķiem” NEkautrēdamies un NEceremonējoties spēruši "ar kāju pa d…su"...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
