Iesaki rakstu: 
„Nu tā ir... Diemžēl... Tā kā pēc viena kārtīga kara...” – ar šādu pavadtekstu Pietiek tika piesūtīti kāda vārdā nenosaukta Tukuma puses tautas skaitītāja vērojumi pēdējās nedēļās. Publicējam tos pilnībā.
To tautu skaitot, skaidri atklājas trakas lietas. Ej, kurā mājā un dzīvoklī gribi, visur dzīvo vieni vienīgi pensionāri un bērni. Vidējās paaudzes 30-60 gadus vecie - faktiski nav. Vai nu pensionāri vieni paši, vai dzīvo ar mazbērniem. Kad prasa, kur viņu bērni un mazbērnu vecāki, tad atbild, ka dzīvojot citā dzīvoklī. Bet, kad aiziet uz to citu dzīvokli, tad tur jau arī viņu nav. Nu skaidrs, ka aizbraukuši no Latvijas, tikai gandrīz neviens to nesaka. Mīklaini norāda citu vietu, adresi nenosaucot.
Uz katriem 15-20 pensionāriem ir kādi trīs, četri vidējās paaudzes pārstāvji, no kuriem vairāk nekā puse ir bez darba un nestrādā. Es vienkārši nesaprotu, kur valsts ņem to nodokļu naudu, no kuras jāmaksā visas pensijas un bērnu naudas. Tāpēc jau ņem nost un apcērp pensijas un bērnu naudas, jo nav ko maksāt.
Es nemaz nezināju, ka situācija ir TIK traka! Bet tieši tāda tagad uzrādās skaitīšanā. Faktiski tas nozīmē, ka šī valsts ir d...sā pilnīgā, jo nav jau vairs cilvēku strādājošā vecumā. Tie, kas vēl strādā, ir šoferi, apsargi, daži celtnieki un viss. No sieviešu profesijām man ir pāris frizieres, pāris pavāres, trīs apkopējas, dažas skolotājas, pāris medmāsas un trīs sanitāres, kuras turklāt brauc uz darbu Vaivaru rehabilitācijas centrā.
Tukumā darba faktiski nav. Tās darba vietas, kas vēl saglabājušās skolās, slimnīcā un veikalos, ir aizņemtas. Bet citu nav. Un slimnīcu Tukumā vēl draud likvidēt. Tas nozīmē, ka visi tur strādājošie paliks uz ielas. Lielai daļai cilvēku tā darba tik tiešām nav un nav arī kur dabūt. Es tik tiešām vairs neredzu šai valstij nākotni, jo nav vairs cilvēku darbspējīgā vecumā. Vieni vienīgi penši un mazi bērni, kas te atstāti skolā iešanai. Pēc tam arī noteikti aizbrauks uz ārzemēm pie vecākiem. Un bezdarbnieki sēž - salasījušies pa vairākiem kopā un nodzer pēdējos grašus. Reāli redzu, ka tie cilvēki agrāk nav bijuši nekādi dzērāji, bet tagad nodzeras aiz izmisuma un bezcerības.
No saskaitītajiem cilvēkiem NEVIENS (!) nav izteicies kaut cik pozitīvi par valdību, neviens netic skaitīšanas objektivitātei un uzskaitīto faktu atbilstībai pret īstenību. Reālā situācija ar aizbraucējiem tik un tā būs neskaidra. Ja nu vienīgi beigās, visus datus apkopojot, būs redzams lielais neuzskaitīto cilvēku skaits. Tad atliks secināt, ka tie ir tie aizbraukušie... Jo uzrādītos emigrantus es saskaitu vidēji kādus divus, trīs katru dienu, bet tad jājautā, kur tad visi tie cilvēki palikuši?! Tie bērni tak te neuzradās no zila gaisa! Bet viņu vecāku te nav!
Jā, secinājumi man radušies ne pa jokam s...aini... Un ne tas vien. Bet par visu jau nemaz nevar te uzrakstīt. Vienkārši sāp sirds...
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
