Tā ir nevis laba pārvaldība, bet cūcība un nerēķināšanās ar to, ka Rīga nepieder kādai vienai cilvēku grupai
Frederiks Ozols14.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ziniet, tomēr Rīga nepieder kādam vienam cilvēkam, nedz arī cilvēku grupai. Tiem, kas vēlas iespējas visur un netraucēti pārvietoties ar velosipēdu, nav kaut kādu īpašu priekšrocību iepretim tiem, kas vēlas pārvietoties pa pilsētu kājām, lai gan nu jau kādu laiku tieši tur ir vairāk konfliktu un tieši kājāmgājējs ir visneaizsargātākais satiksmes dalībnieks.
Nodokļus maksā visas Rīgas apkaimes. Esmu pamanījis, ka daudzi nesaprot, ko nozīmē vārds "apkaimes". Par apkaimēm dēvē nevis ciemus un pilsētas ārpus Rīgas (tuvējā pierīga), bet gan Rīgas mikrorajonus. Zolitūde, Pļavnieki, Purvciems, Jugla, Šampēteris, Torņakalns, Mežciems, Bolderāja un vēl un vēl. Tajos visos dzīvo parasti cilvēki. Viņu darbs ienes ik gadus milzu naudu Rīgas budžetā. Bet viņu apkaimes bieži ir totāli aizmirstas.
Manā apkārtnē pat liepas netiek kaut tik daudz apzāģētas, lai tām vasarā varētu, neliecoties zem zariem, garām paiet. Tikām centrā tās tiek glīti safrizētas. Mums milzums ielu un ieliņu, kur trīsdesmit pašu neatkarīgās Republikas gados nav pat vienu reizi klājums pilnībā nomainīts (un dažām nav pat ne reizi labots un citkārt pat ne reizi nav uzklāts. Zemes ceļš un šķembas - ir arī Rīgā. Un nemaz ne tik reti, kā kādam varētu šķist). Tikmēr centrā jau ir vietas, kur vairākkārt bruģītis mainīts. Un es nerunāju tikai par Brīvības pieminekļa apkārtni.
Neviens centra iemītnieks nevar vienkārši nodiktēt - nebūs jums te braukt! Bet, ja braucat, tad arī sēdiet sastrēgumos! Paši vainīgi!
Kā tad tā? Vai tā vairs nav arī mana pilsēta? Vai es tajā nemaksāju nodokļus no ikurāt visām četrām darbavietām, kurās strādāju? Un ko tad es par tiem nodokļiem savā apkārtnē saņemu? Iespēju televizorā redzēt sakoptu centru, uzņemt kādu bildīti Vērmanes dārzā pie superskaisti (tiešām!) izveidotas puķu dobes? Bet pēc tam atgriezties Juglā, kur nekā jauna apstādījumos nav (un, visbiežāk, nav arī apstādījumu un bieži pat ne trotuāru).
Ja kas aug pie namu logiem, tad tikai paši iedzīvotāji pēc savas gaumes un spējas sastādījuši. Turklāt atšķirībā no Barona ielas iemītniekiem mēs arī paši aplaistām to, ko esam iestādījuši, negaidot, kad viss nokaltīs. Mēs zinām - liec to soctīklos vai neliec, nevienu tas nerausta.
Malienas ielā visā tās garumā nav neviena luksofora, izņemot krustojumu ar Juglas ielu. Vēlāk tā pārtop Šmerļa ielā (arī bez luksofora, bet vismaz ar gājēju pāreju) un tad satiekas ar Brīvības ielu. Te dzīvo daudz cilvēku. Daudz gados vecāku cilvēku un māmiņu ar bērniem. Vieni iet uz Gaiļezeru, otri - nāk no tā. Un neviena droša krustojuma, bet milzīgas intensitātes satiksme rīta un vakara stundās. Nevienam nerūp, kā tiekam galā. Nav aprīkotu krustojumu, kuros droši var šķērsot ielu.
Bet tā vietā mēs iztērējam naudu, novelkot līnijas uz Čaka ielas brauktuves, kas izraisa sastrēgumus, vēl vairāk apgrūtina apkaimju iedzīvotāju ikdienu, braucot strādāt uz darbu Rīgas centrā (no kura mēs maksājam nodokļus, lai Rīgas Domei būtu nauda, ko tērēt pēc sava saprāta vai neprāta), braucot pie ārsta vai apmeklējot valsts un pašvaldības iestādes.
Ja ir skaidrs redzējums, ka velosipēdu joslas Čaka ielā būs ievērojams ieguvums (par ko ļoti šaubos, jo tas nav labākais maršruts), tad vajadzēja veikt plašus un saprātīgus pārkārtojumus. Ja tā iespēja palaista garām, tad vajadzēja koncentrēties uz citām ielām un varbūt pilnīgi citiem risinājumiem (galu galā, atceroties par galveno prioritāti - kājāmgājējiem) un atgriezties pie Čaka ielas tad, kad būs nauda un iespēja prātīgam un plašam pārkārtojumam.
Bet tā, kā tagad, - tā nav laba pārvaldība! Tā ir cūcība un nerēķināšanās ar to, ka Rīga nepieder kādai vienai cilvēku grupai, neatkarīgi no tā, vai viņu deklarētā dzīvesvieta ir centrā, Mežaparkā, Berģos, Juglā vai Pleskodālē.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
