Strīķe: mēs netaisāmies stumdīt papīrus

Kādi ir jūsu kā biroja vadošo darbinieku, priekšnieka vietnieku secinājumi par speciāli veidotās komisijas atzinumu saistībā ar Vilnīša iecerētājām reformām, un mērķi kāpēc KNAB vispār tika izveidots?

Alvis Vilks: Man jau šķiet, ka komisijas mērķis bija izvērtēt situāciju ar biroja struktūras reorganizāciju. Bet, pārlasot šo ziņojumu, man rodas iespaids, ka viņi ir nevis pēc būtības vērtējuši šādas reorganizācijas ietekmi uz biroja mērķu sasniegšanu un uz tiem mērķiem, kas birojam noteikti gan likumos, gan politikas plānošanas dokumentos, bet vairāk ir akcentējuši, aprakstījuši ļoti daudzas lietas un gala secinājumu izdarījuši par to, vai priekšnieks bija, vai nebija tiesīgs pieņemt lēmumu par struktūras izmaiņām. Tas, protams, loģiski – biroja priekšniekam ir tāda kompetence. To, es domāju, neviens neapstrīd, bet tas, kas mūs vairāk uztrauc, ir šī te struktūras izmaiņa pēc būtības un tas, kādas sekas tā atstās uz biroja turpmāko darbību pēc būtības. 

Juta Strīķe: Ņemot vērā, ka šī shēma nav tapusi, piedaloties korupcijas novērsējiem un apkarotājiem, kas pa šiem gadiem ir ieguvuši pieredzi, kā varētu uzlabot biroja darbu... Neviens no birojā strādājošajiem speciālistiem nav ņēmis dalību tās izstrādē, un nevienam nav prasīts viedoklis, un neviens pat arī nav zinājis neko par šādu shēmu esamību. Līdz ar to šo reformas shēmu ir veidojuši cilvēki, kuri nodarbojas ar kaut ko citu.

Bet ko šī shēma nozīmētu praktiskajā darbībā?

Strīķe: Praktiskajā darbībā tas nozīmē to, ka no saprotamas, labi funkcionējošas, savstarpēji loģiski izvietotas struktūras viss tiek sajaukts, samaisīts un samests pa mazām šūniņām... 

Vai KNAB reorganizācijai vispār ir loģiskais pamatojums, jeb tas tomēr ir kaut kāds politiskais pasūtījums, par kuru jau tiek runāts ļoti ilgstoši?

Vilks: Nē. Ar pagājušā gada reformām, kas notika – tika samazināts administratīvo nodaļu skaits birojā – faktiski tam varēja atrast pamatojumu un izskaidrojumu. Cita lieta gan, ar ko tas viss ir beidzies, kādi ir tie reālie rezultāti un ieguvumi – par tiem varētu pastrīdēties.

Bet šī shēma, manuprāt, ir pretrunā ar to iepriekšējo biroja politiku, ko mēs esam veidojuši šajos nepilnajos astoņos gados. Proti, biroja izveides pamatos bija ideja, ka birojam jācīnās ar augstākā līmeņa korupcijas lietām.

Ja mēs paskatāmies uz šo shēmu, tad tas ir pilnīgi skaidrs, ka tur ir akcents tieši uz tā saucamo reģionālo nodaļu izveidošanu, kas savukārt tad atkal atņem resursus no tā, lai varētu cīnīties tieši ar augstākā līmeņa korupcijas lietām. Latvijas īpatnība ir tā, ka Rīga koncentrē bezmaz vai pusi iedzīvotāju, šeit koncentrē amatpersonas, partiju struktūras. Tāpēc akcentu likšana uz reģioniem ir faktiski akcenta novirzīšana no augstākā līmeņa korupcijas lietām uz mežsargu vai, es nezinu, vēl kaut kādu pussargu ķeršanu, kas varētu būt nākotne, realizējot šādu shēmu. 

Faktiski tas ir drauds tam, ka korupcijas apkarošana, tā, kas akcentējas uz lieliem koruptīviem darījumiem, valsts amatpersonu pirkšanu, viņu iespējamo kukuļošanu, šī uzmanība tiek sadalīta un novirzīta uz reģioniem, kas ir darbs, ko var veikt arī citas tiesībsargājošās struktūras?

Strīķe: Protams, ka noteiktos laika posmos – Bērnu slimnīcas, Latvenergo un pat Jūrmalas korupcijas lietās – ir ātri jāpiesaista ļoti daudz cilvēku, tāpēc tā shēma ir izveidota tā, lai viņus var ātri mobilizēt, lai viņi atrodas vienā struktūrvienībā. Tagad apkarošana tiek sajaukta ar novēršanu, visi tiek novirzīti prom no Rīgas. Cik būs darba spējīgu cilvēku, kas strādās pret Rīgā notiekošiem noziegumiem – tie, kas saistīti ar lielām naudām, augstiem amatiem un pēc definīcijas apkarošanu. Trīs, četri, pieci cilvēki nevar izdarīt neko, bet neviens jau mums nedos papildu štata vietas vai naudas līdzekļus, lai pietiktu gan Rīgai, gan reģioniem. Pašlaik knapi pietiek, lai cilvēkresursu spēkus vērstu uz to, kas notiek Rīgā. Protams, mēs arī reģionos apkarojam, protams, to var darīt vairāk, bet - uz lielām prioritātēm. Ja mēs visu to nedaudzo, kas ir, sadalām pa reģioniem, tad lielo korupciju apkaros daži cilvēki un tas nav reāli.

Vilks: Ir jau ļoti skaisti piesaukt reģionalizāciju un sakarā ar to piesaukt visus tos riskus uz Austrumu robežas. Tas ir okey – neviens neapstrīd, ka tādu nav, bet tas absurds visā šajā notikumu ķēdē ir tāds, ka savā laikā, kamēr mēs nebļaustījāmies skaļi par reģioniem un Austrumu robežu, tur bija skaļas un lielas lietas, kur varēja runāt par augsta līmeņa korupciju.

Savukārt pašlaik, kad jau vairāk kā pusgadu strādā šī tā sauktā reģionālā nodaļa, laikam ar to rezultātu uzskaiti varētu būt tā paknapāk.  

Ja es pareizi atceros, tad uzstādījumi un informācija, kas ir bijusi par biroja iepriekšējā priekšnieka Alekseja Loskutova tikšanos ar Lembergu un Šķēli, bija nodalīt KNAB uzmanību no korupcijas apkarošanas Rīgā un, teiksim, Strīķi ielikt par priekšnieci kaut kur Daugavpilī?

Strīķe: (smejas) ... Ludzā.

Vārdu sakot, nevis maksimāli sinerģēt spēkus korupcijas apkarošanai, bet mēģināt šos spēkus izkliedēt, lai pēc kāda laika secinātu, ka birojs vispār nav nepieciešams un to var nefinansēt? Un tas viss tādēļ, ka šis birojs nav politiski kontrolējams vai vismaz nebija kontrolējams līdz šim?

Vilks: Pilnīgi loģiski, ka, pārmetoties uz korupcijas apkarošanu reģionos, sabiedrībai faktiski ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums jautāt, kam mums šāda iestāde ir vajadzīga, jo kādus pāris miljonus gadā šāds prieks nodokļu maksātājiem izmaksā. Ja tie rezultāti ir tādi, kādi viņi ir, tad rodas loģisks tālākais, nākamais un pēdējais solis...

Striķe: Gan korupcijas apkarošanas, gan politisko partiju, gan citu nodaļu darbs nav palicis sliktāks. Rezultāti ir labi, bet tajā pašā laikā uzticība birojam nepārtraukti krītas. Tad rodas jautājums, kas klibo – pamatfunkciju veikšana vai komunikācija ar sabiedrību.

Kur ir tā vaina? Vai tā šajā gadījumā ir biroja priekšnieka vaina, ka uzticības reitings birojam tiešām katastrofāli samazinās, ka nav ticības tam, ka šeit tiešām notiek reāla korupcijas apkarošana? Kur ir šī problēma? Vai Vilnītim pašam būtu jāapsēžas un jāaprunājas ar sevi par to, vai viņš ir spējīgs vadīt šo biroju, nevis tā vietā jāizdomā visādas shēmas un reformas, kuras virzīt caur augstām valsts institūcijām?

Vilks: Viena kolēģe, pirms gada ejot projām no darba birojā, teica: „Tu zini, man nav skaidrs, uz kurieni mēs ejam un vai mēs vispār kaut kur ejam.” Un tie vārdi, manuprāt, ļoti labi raksturo šo situāciju, kad mēs runājam par mērķiem un kā tos realizēt, bet kaut kas tiek darīts tāds, par ko notiek milzīgi strīdi, aiz kā faktiski, iespējams, stāv pavisam citādāki mērķi. Ko šādā situācijā darīt? Lai globālos vilcienos pārveidotu biroju, jāveic likuma grozījumi, kur jebkurā gadījumā Saeimai pieder galavārds. Savukārt biroja uzraudzību pēc likuma realizē Ministru kabinets un tiešā veidā Ministru prezidents. Man jau liekās, ka tagad būtu pienācis laiks arī viņiem pateikt kādu savu vārdu.

Jūs domājat – premjeram?

Vilks: Jā, premjeram! Par to, ko viņš par visu šo situāciju domā. Rodas sajūta, ka ir šis konflikts, un no vienas puses biroja darbinieki skaidri pauž viedokli, ka tiek mazināta biroja loma korupcijas apkarošanā, un no otras puses ir biroja priekšnieks Vilnītis, kura viedokli vai darbības leģitimē šis komisijas atzinums – ka viņš var turpināt darboties, ka viņš ir kompetents.

Kāds ir risinājums?

Strīķe: Tāpēc arī mēs vēstulē rakstām, ka mums nav īsti saprotams, ko komisija leģitimē.

Būtībā no pieejamās informācijas mēs sapratām, ka komisijai bija jāskata, vai reģionālajai nodaļai jāatrodas korupcijas apkarošanas blokā vai tā var atrasties ārpus tā. Ziņojumā tiek analizēti iespējamie reģionalizācijas varianti, bet tajā pašā laikā tiek pievienota shēma, kas vairs nav tikai reģionālās grupas izveides jautājums, bet kas reorganizē visu. Shēma Nr.1, kas maina esošo KNAB un izmet miskastē to, kas ir, un taisa jaunu iestādi. Un tas ir pavisam kaut kas cits nekā tas, kas komisijai tika uzdots.

Vilks: Komisija savos secinājumos tā arī skaidri un gaiši norāda, ka atzīst par labu esam šo te shēmu Nr.1.

Strīķe: Jā, shēmu numur viens, bet tajā pašā laikā ziņojuma konstatējošajā un aprakstošajā daļā nekas netiek minēts par administratīvo sodu uzlikšanu, par citas apkarošanas nodaļas pārlikšanu citur, par neskaitāmu grupu izveidi, par to, kas ir speciālo operāciju nodaļa un kas ir trīs līmeņu korupcija. Ziņojums runā par reģionalizāciju, bet apstiprina visu reorganizācijas plānu kopumā.

Tas ir, vai izriet, ka tas apstiprina pavisam citu KNAB struktūru?

Strīķe: Tas būtu līdzīgi kā izskatīt kādu Valsts policijas Centra rajona iecirkni, analizēt tā darbību, bet izdarīt secinājumu par visu Valsts policiju kopumā.

Jūs esat izplatījuši atklātu vēstuli. Kas ir tas, ko jūs sagaidāt no premjera?

Vilks: Nav jau arī tā, ka mēs ar Jutu šeit sēžam un meklējam, kurš tad mūs, nabadziņus, tagad aizstāvēs. Principā mēs uzskatījām par savu pienākumu vēstulē sabiedrību informēt par savu viedokli, jo uzskatām, ka tās ir pietiekami nopietnas izmaiņas.

Tālākais. Ja mēs runājam par politisko līmeni, - skaidrs, ka korupcijas apkarošana valstī nav iedomājama arī bez politiskās gribas un kaut kādiem politiķu pieņemtajiem lēmumiem. Tad, teiksim tā, tīri teorētiski, ja politiķi atzīs šo te shēmu numur viens par labu esam, tad tā ir viena situācija.

Bet tas jau ir izskatīts Nacionālās drošības padomē.

Strīķe: Mēs par to neesam informēti, mums nav neviena oficiāla avota izskaidrojuma.

Bet kas tad notiek, ja politiķi atzīs šo shēmu par labu esam?

Vilks: Es izdaru secinājumu, ka tas nozīmē ļoti kardinālas izmaiņas valsts pretkorupcijas prioritātēs un birojā. Un es nenoliegšu – es tur vairs savu vietu neredzu daudzu dažādu iemeslu dēļ. Ja tomēr politiķus interesē, kas tālāk notiek ar korupcijas novēršanu un apkarošanu valstī, es domāju, ka tad ir pietiekami daudz un dažādu veidu, kā viņi var uzrunāt biroja vadību un situāciju tālāk skaidrot.

Tas nozīmē, ka esat gatavi atkāpties no amatiem?

Strīķe: Mēs netaisāmies stumdīt papīrus starp departamentiem, grupām, nodaļām un nodarboties ar kaut kādu formālu vīzēšanu, rakstīšanu un bakstīšanu. Mēs esam veidojuši tādu struktūru, lai ietu uz rezultātu. Ja mēs neredzam, ka to rezultātu var panākt, tad...

Vilks: Nebūsim naivi – līdzšinējās izmaiņas faktiski notiek tādā veidā, ka biroju ir atstājis ļoti iespaidīgs darbinieku skaits...

Strīķe: Ļoti labu darbinieku, piemēram, izmeklēšanas nodaļas vadītāja vietnieks.

Vilks: Cilvēki tika atbrīvoti tāpēc, ka mainījās biroja struktūra un viņiem vai nu nevarēja, vai negribēja, vai nepiedāvāja citus amatus. Tā vietā tika pieņemti cilvēki bez konkursiem, diezgan nesaprotamā kārtībā. Daļēji, protams, cilvēki ir gājuši projām tāpēc, ka nejutās pārliecināti vairs par savu vietu šeit, nogurst no dažādām nesaprotamām darbībām birojā.

Strīķe: Nepārtrauktās dienesta izmeklēšanas, paskaidrojumu rakstīšanas un klausīšanās no priekšnieka, ka „tu esi nekam nederīgs”, augsta līmeņa profesionāļiem diezgan ātri liek saprast, ka viņi savus spēkus var pielietot kaut kur citur.

Rodas iespaids, ka jūs ar vēstuli mudināt Vilnīša kungu izdarīt secinājumus.

Strīķe: Prasās viņa darbības izvērtēšana. Protams, ikviens cilvēks var kļūdīties vai darīt kaut ko nepareizi, bet, ja ilgstošā laika posmā visdažādākajās jomās tiek veiktas darbības, kas nenoved pie pozitīva rezultāta, bet ved pie negatīvām sekām, tad faktiski prasās vērtēt, vai konkrētam cilvēkam ir spēja vadīt biroju.

Vilks: Nenoliedzu, ka šī te viņa darbošanās un vispār biroja darbība pēdējā pusotra gada laikā kopumā ir jāvērtē. Bet šīs vēstules primārais uzdevums bija vērst premjera uzmanību un pajautāt komisijai, ko tad viņi īsti ir domājuši ar tiem saviem secinājumiem. Par tālāko – mūsu rīcībā ir daudz faktu par to, kas šeit birojā ir noticis, un arī tādi, kas, manuprāt, ir apšaubāmi no likumiskā viedokļa.

Neoficiāli ir izskanējis, ka Vilnīša kungs, iespējams, ir nopludinājis kādu operatīvo informāciju par izmeklēšanas darbībām vai kaut kādā veidā sadarbojas ar partijām. Vai jums ir kādi šādi konkrēti fakti, vai tās ir tikai neoficiālas aizdomas par to, ka Vilnīša kungs nav lojāls biroja mērķiem un uzdevumiem?

Strīķe: Ir pilnīgi skaidrs, ka it īpaši pēdējā laikā un pēdējā gada laikā Vilnītis savus turpmākos soļus, informācijas apriti un plānus nesaskaņo biroja iekšienē, pietiekami daudz komunicējot ar ārpus biroja esošiem cilvēkiem. Ja tu esi biroja vadītājs, tad tu esi biroja vadītājs un biroja darbinieki ir tie, uz kuriem tu paļaujies, ar kuriem tu konsultējies un kuri vislabāk zina konkrētas jomas. Ja pastāv situācija, ka ir birojs un ir Vilnītis, nu, tad ir Vilnītis un ārpasaule...

Ir neoficiāla informācija, ka Vilnīša kungs ir ticies ar Laini Kamaldiņu, kurš ir bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, ka Vilnīša kungs tiekas ar vairākiem advokātiem, kas ir saistīti ar KNAB izmeklētiem procesiem, ka Vilnītis tiekas ar politiķiem... Vai šajā situācijā, jūsuprāt, tas ir pietiekams pamats, lai apšaubītu, ka KNAB priekšnieks, iespējams, ir politiski ietekmējams?

Vilks: Teiksim tā – atsevišķas tikšanās, kuras Vilnīša kungs un [Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs Juris] Dalbiņa kungs, un arī [Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars] Jaundžeikara kungs paši nav nolieguši, - tās jau neliecina par to, ka tiek pludināta kaut kāda informācija vai ka Vilnītis darītu kaut ko nelikumīgu, vai ka viņu vajadzētu tā kā ņemt nost no amata. Tai pat laikā, saliekot kopā visus šos te atsevišķos faktus, kas ir notikuši birojā pēdējo pusotru gadu, tā bilde, manuprāt, iezīmējas ne visai patīkama.

Strīķe: Šo vēstuli mēs rakstījām, ne tikai vadoties no pēdējās informācijas, kas, protams, bija šokējoša, bet arī no visiem vērojumiem kopumā un no viņa rīcības kopumā gada laikā. Mēs izdarījām secinājumus nevis zibenīgi un emocionāli, bet no vairākiem faktiem. Par daudziem mēs nedrīkstam runāt, bet, protams, ka var vērot selektīvu Vilnīša interesi par kaut kādām biroja lietām un funkcijām.

Kāds var būt risinājums konfliktā, kur darbinieki un zemāka līmeņa vadītāji stāv pretī priekšniekam? Vai Vilnīša kungam ir jāatkāpjas, jāpasaka, ka viņš nav spējis būt labs organizators?

Vilks: Ja mēs skatāmies no likuma viedokļa, tad biroju vada biroja priekšnieks...

Strīķe: Tajā pašā laikā, Alvi, gribu iebilst, ka mums valstī ir pretkorupcijas politika, tāpat kā ir ekonomikas, finanšu, satiksmes politika. Un to nosaka tomēr ievēlētie vai deleģētie tautas pārstāvji. Un par pretkorupcijas politiku kopumā, kas šajā situācijā tiek strauji mainīta, ir atbildīgi pie varas esošie pārstāvji. Un biroja priekšnieks ir tikai tāda detaļa.

Vilks: Es necenšos tagad aizstāvēt Vilnīša kungu, bet, protams, uz šo var skatīties dažādi. Teiksim, parasti, ja iestādes priekšnieks nepiekrīt padotajiem, tad padotie aiziet.

Bet nevar aiziet visi padotie.

Vilks: Nu, nevis visi, bet liela daļa, kas, teiksim, nodarbojas ar pamatfunkciju izpildi.

Strīķe: Tā ir kritiskā masa.

Ir arī cits viedoklis – ka jūs esat sazvērējušies, neļaujot biroja priekšniekam veikt šīs reformas, kas biroja darbu padarītu caurskatāmāku. Ir neoficiālas bažas, ka jūs kaut kādā veidā esat politizēti, ka jūs kaut kādā veidā politiskās interesēs izmantojat šo resursu, ko jums dod likums.

Strīķe: (smejas)

Vilks: Nē, nu, ja Vilks ar Strīķi ir galvenie vaininieki, tad jau tas risinājums ir pavisam vienkāršs... Centrālais jautājums nav, lai Vilks paliek amatā. Loģiski, ka neaizstājamu cilvēku nav – kāds cits var ieņemt šo amatu, bet tas, kāpēc mani tas viss dara bažīgu un kāpēc es arī iepriekš esmu ar atsevišķiem pieprasījumiem vērsies pie biroja priekšnieka, skaidrojot dažādas situācijas, ir tas, ka ir visas šīs nesaprotamās darbības kopumā. Teiksim, struktūras izmaiņas, kā rezultātā mēs atlaižam vienus darbiniekus un pieņemam citus viņu vietā pēc nesaprotamiem kritērijiem un nesaprotamā veidā, visas šīs disciplinārlietas, kas tiek rosinātas pret darbiniekiem bez kaut kādiem pamatiem, visa šī filozofēšana par atteikšanos no atsevišķām funkcijām, par atteikšanos no politisko partiju finanšu kontroles...

Strīķe: Jā, bet visas filozofēšanas, kā mēs redzam, par tikai vienu vietnieku, par reģioniem, par korupcijas apkarošanas saskaldīšanu, par vēl visādām mistifikācijām – tas viss rezultējas kaut kādos rakstiskos projektos.

Vilks: Tajā pašā laikā tiek teikts, ka vecie darbinieki – tas ir slikti, viņi ir sazvērējušies, viņi neklausa, viņi nepilda rīkojumus. Bet būsim reāli, - vismaz līdz šim šā gada pirmā pusgada un pagājušā gada rezultātus lielā mērā noteica tieši šie vecie darbinieki, kuri pamazām sāk atstāt savus amatus un aiziet projām. Manā ieskatā visi jaunveidojumi ir ļoti apšaubāmi un nedod atdevi. Ja iepriekšējo pārmaiņu konsekvence ir bijusi tāda, tad ir dziļas bažas, kā ar šādas shēmas ieviešanu kopumā izmainīsies biroja darbība.

Novērtē šo rakstu: