Stāsts „iz dzīves”: kā darbojas nelustrētās Latvijas tiesas un nekaunīgi ierēdņi
Arilds Bethers01.11.2024.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Nezinu, kā citiem, bet man vairākkārt ir bijis tā - interesējos internetā par kaut kādu preci, bet feisbuks tūlīt man piespēlē šīs preces reklāmas un piedāvājumus. Cukerbergs zina, ko man vajag. Taču nupat notika kas gluži neticams. Tik tālu Cukerbergs noteikti neaizrakājās, tā vienkārši ir amizanta sagadīšanās.
Jau vairākkārt esmu stāstījis par savu tiesāšanos ar Valsts zemes dienestu (VZD) un Tieslietu ministriju (TM). Kad sadalīju savu īpašumu, lai uzdāvinātu to savām meitām, atklājās visādi brīnumi. Viens no tiem bija tāds, ka, izrādās, manā īpašumā esot arī kaut kādas ganības, kuru dēļ VZD man nevarot izgatavot vajadzīgos robežu plānus, to varot izdarīt tikai sertificēti un apdrošināti mērnieki par 2-10 reizēm augstāku cenu.
Tā kā man nav ne lopu ne ganību, painteresējos, kur tās ganības varētu atrasties. Neteica, piedāvāja par 15€ nopirkt īpašuma robežu ierādīšanas lietas kopiju, tajā es šo informāciju atradīšot. Nopirku, atradu - izrādījās, ka tā ir kaut kāda kļūda, jo tajā vietā auga un arvien vēl aug mežs, 1997.gadā, kad robežas ierādīja, tas bija jau 37 gadus vecs.
Ierosināju acīmredzamo kļūdu labot. Ministru kabineta noteikumos rakstīts, ka tad, ja konstatē datu neatbilstību aktuālajam stāvoklim apvidū, VZD ierosina datu aktualizāciju. VZD atteicās jebko konstatēt un aktualizēt - ja dokumentos pirms 27 gadiem tā ierakstīts, neko nedrīkstot labot. Lasi un brīnies - kāds 27 gadus vecai kļūdai sakars ar aktuālo stāvokli apvidū. Lūdzu VZD iepazīstināt ar šo 27 gadus veco dokumentu. Atteicās. Pasūdzējos augstākai iestādei Tieslietu ministrijai. Ticiet vai neticiet, bet ministrija piedāvāja, lai VZD iepazīstina mani kaut kādu Valsts meža dienesta ... 2010.gadā izdotu dokumentu, kurā es atradīšot mani interesējošo par šo 1997.gada dokumentu. Dīvaini jau tas izklausījās, taču kādi tik brīnumi pasaulē nenotiek.
Kādam var šķist - ko tu tur kasies par sīkumiem, 27 gadus kaut kādos dokumentos skaitījās ganības, tu to nemaz nezināji. Vai tas tevi traucēja? Nē, netraucēja. Bet pērn tiesā VZD pārstāve un tiesnese man bāza degunā - bet kur tad tu pats 1997.gadā skatījies, kad plānus pieņēmi? (Runa bija par vienu viltotu parakstu un datumu.) Man, redziet, saņemot plānu, bija jāiedomājas - vai tikai te kāds paraksts nav viltots. Murgs. Lai meitām nākotnē ko tādu nevarētu pārmest, mēģināju panākt kļūdas labošanu.
Dabīgi, ka atkal iesūdzēju tiesā līdz ar vēl vairākiem jautājumiem. Kamēr tiesnese domāja, ko ar manu pieteikumu iesākt, no VZD saņēmu ziņu par šo Valsts meža dienesta 2010.gada dokumentu. Tajā neesot nekas ne tikai par 1997.gadu (būtu ārkārtīgi jābrīnās, ja tur kaut kas tāds būtu), bet par ganībām vispār. VZD kārtējo reizi centās nopelnīt - piedāvāja par 8,37€ nopirkt šī dokumenta kopiju.
Nekavējoties darīju tiesai zināmu, ka ar dokumenta saturu mani iepazīstināja, bet tur, dabīgi, mani interesējošās informācijas nav.
Pēc trim dienām rajona tiesnese Dace Grabovska manu pieteikumu noraidīja. Motivācija? Par konkrēto jautājumu: "Apstāklis, ka pieteicēju neapmierina sniegtās atbildes, nenozīmē, ka atbilde vai informācija pieteicējam nav sniegta pēc būtības. Pieteicējam ir jārēķinās, ka tiesības saņemt atbildi pēc būtības nenozīmē tiesības saņemt tieši tādu atbildi (tik izvērstu vai ar tādu pamatojumu), kā persona iecerējusi."
Nu, kā jums tas patīk? Atbilde esot sniegta pēc būtības!!! Taču tas jau vēl nav viss. Burtiski nākamajā dienā tiesnese paziņoja, ka tiek ierosināta atsevišķa lieta par to, ko es viņai ziņoju pirms četrām dienām - atbilde mani neapmierina, tur nekā man nepieciešama nav. Neko nesapratu - vēl vakar viņa paziņoja, ka tam nav nekādas nozīmes, ka mani atbilde neapmierina, bet tagad izdala atsevišķu lietu! Viņas vakardienas lēmumu es varot pārsūdzēt Augstākajā tiesā, ko arī izdarīju. Trīs senatori apstiprināja, ka tiesnese D.Grabovska visu izdarījusi pareizi.
Nodomāju - tiesnese pa nakti atjēdzās, ka kaut ko izdarījusi nepareizi, nākamajā procesā mēģinās vismaz vienu kļūdu labot. Ar interesi gaidīju, kas tur varētu notikt. Pa ceļam TM valsts sekretārs Mihails Papsujevičs atsūtīja savu skaidrojumu. Izrādās, TM neviens nemaz šo 2010.gada dokumentu nav lasījis: "Ministrijā nav arī jāpārbauda un jāvērtē apstākļi, kas attiecas uz kadastrā vairāk nekā 14 gadus atpakaļ reģistrētajām ziņām par ganībām."
Tā, lūk! Viņa padotības iestāde saka, ka par ganībām tur nav ne vārda, taču valsts sekretāram nav pat jāpārbauda - ir tā vai nav, bet jāmēģina par 8,37€ iesmērēt to man. Un vēl nekaunīgi pārmest man, ka es nemaz neesot izrādījis vēlēšanos to pirkt. Būtu jābūt galīgi trakam, lai pirktu dokumentu, kuru es ne tikai neesmu prasījis, bet kurā nekā man vajadzīga nemaz nav.
Beidzot mēģināju apmierināt ziņkārību un uzzināt, ko tad tur tajā 2010.gadā rakstīja par 1997.gadu. Iegāju tiesu e-lietā, tur šī dokumenta nav. Zvanu tiesu kancelejai. Tā noskaidrošot un atzvanīšot. Atzvana - jā, tiešām nav. Kā tad tā, kā tienese vispār varēja pieņemt kādu lēmumu, ja nemaz nezina, kas tur rakstīts? To nu gan viņa nezinot. Labi, gaidīšu lēmumu.
Šodien to saņēmu. Vēl tagad visas iekšas vārās. Viss esot pilnīgā kārtībā, VZD un TM visu izdarījuši pareizi, viss par 1997.gadu pateikts 2010.gadā, es ar to esmu iepazīstināts. Lēmums nav pārsūdzams.
Eju atkal e-lietā. Arvien vēl dokumenta tur nav. Zvanu kancelejai. Jā, nav gan. Bet kā tad tiesnese varēja pieņemt nepārsūdzamu lēmumu, ka tur viss vajadzīgais ir, ja pati to pat redzējusi nav? To nu gan kancelejas darbiniece nezinot. Ko man darīt tālāk, to arī viņa nezinot. Es redzu tikai divus variantus:
1. Mūžu mūžos visiem, kas ieies šajā mežā, jāsaprot, ka tās ir ganības un tūlīt kāds govs to var sabadīt. Un tas nav pārsūdzams;
2. Ja Muhameds neiet pie kalna, kalnam jāiet pie Muhameda. Mežs jānocērt, celmi jāizrauj, jāuzar, jāiesēj zālaugi un nākamajā gadā jānopērk govs vai kaza, lai būtu dokumenti v porjadke. Piesakos par ganu ar tarbu kaklā...
Bet varbūt aizdrāzties uz Strasbūru? Sak', mīļā Eiropa, nāc talkā! Mūsu Valsts zemes dienests, Tieslietu ministrija, tiesa un senatori nekādi nespēj atrisināt globālu problēmu, lielāku par Rail Baltica - konstatēt stāvokli apvidū. Varbūt kāds no Eiropas senatoriem var atbraukt ieelpot svaigu gaisu un kaut ko konstatēt?
Un tagad paskatieties, lūdzu, kā līdzīgas problēmas risina krievijā. Būtu smieklīgi, ja VZD ģenerāldirektore Vita Narnicka ganību jautājuma finišu izdomātu līdzīgu "Urālu pelmeņu" finišam...
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
