Stambulas konvencijas ratificēšana kaut ko mainīs, tikai galīgi ne tur, kur lielākā Latvijas sabiedrības daļa to gribētu
Ivars Lipskis28.04.2023.
Komentāri (40)
Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās, pēc Jēkabpils notikumiem ar jaunu sparu ir sākušās diskusijas par un pret Stambulas konvenciju (SK). Es esmu pret tās ratificēšanu, un man un maniem domubiedriem bieži tiek uzdots jautājums: "Ja jau SK neko nemainīs, tad kāpēc jūs tik ļoti pretojaties tā parakstīšanai?"
Es pagaidām neesmu redzējis nevienu sakarīgu atbildi uz šo it kā loģisko jautājumu, tāpēc šeit mēģināšu to izdarīt. Gan savā, gan savu domubiedru vārdā.
Pirmkārt, gribu norādīt, ka šis jautājums, kurš it kā tiek uzdots ar domu parādīt SK pretinieku nekonsekvenci, patiesībā ir ar nodomu izkropļots, lai kalpotu kā propagandas līdzeklis. Tas ir izdarīts, izlaižot dažus nozīmīgus vārdus.
Patiesībā SK pretinieki apgalvo nevis to, ka SK ratificēšana neko nemainīs, bet to, ka nemainīs vardarbības pret sievietēm jautājumā. Toties ļoti iespējams, ka mainīs citās jomās. Kāpēc tā?
Lai uz šo atbildētu, ir jāsāprot, ka SK pēc būtības ir solījums, apņemšanās kaut ko darīt. Kas būs šie darītāji? Te SK paredz divas lielas grupas - valsts organizācijas (MK, Saeimu, policiju, IeM, utt.) un NVO (dažādus martas centrus, mozaīkas un apvienības ar daudzburtu abreviatūrām).
Kas notiks pēc SK ratificēšanas? Jebkurš Latvijā dzīvojošs cilvēks, kurš nav pēdējos 30 gadus dzīvojis mucā, var to paredzēt ar diezgan lielu ticamības pakāpi:
Pirmā grupa, valsts organizācijas turpinās darīt tieši to, ko darījušas līdz šim, - NEKO. Protams, tās nodibinās visas SK prasītās organizācijas, noīrēs tām lepnus birojus ar dārgām mēbelēm, saliks par darbiniekiem visu Pūču ģimeni ar daudztūkstošu algām, bet ar to visa darbošanās arī beigsies. Jo darbs, kā saka, padarīts. Var slaukt naudu un ģenerēt skaistas atskaites, kamēr rūsiņi ar nažiem turpinās skraidīt apkārt un durs sievietes.
Arī otrā grupa, NVO, darīs tieši to pašu, ko darījušas līdz šim - bļaus, kliegs, tupsies uz viena ceļa, vicinās varavīksnes karogus. Ja SK atradīsies kaut viena rindiņa, kaut viens vārds (un tādi tur ir), kurš kaut kādā veidā varēs tikt iztulkots viņiem par labu, tad viņi to izdarīs un panāks savu. Pirms jūs paspēsiet atjēgties, bārdainas "sievietes" kratīs savus "debesu zvanus" dušā kopā ar jūsu nepilgadīgo meitu, un tad jau būs par vēlu. Jo, pēc SK teiktā, visas sievietes ir līdztiesīgas.
Tāpēc es esmu pret SK parakstīšanu. Nevis tāpēc, ka SK būtu kaut kas briesmīgi slikts, bet tāpēc, ka es zinu, kas realitātē pēc tās ratificēšanas notiks Latvijā.
Tāpēc atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu ir: "SK ratificēšana kaut ko mainīs, tikai galīgi ne tur, kur lielākā Latvijas sabiedrības daļa to gribētu."
Pārpublicēts no http://silversagaris.blogspot.com
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
