Stambulas konvencija ratificēta. Par vienu pseidoproblēmu mazāk
Jurģis Liepnieks, Neatkarīgā02.12.2023.
Komentāri (62)
Iesaki rakstu: 
Es vienmēr esmu bijis par to, ka Stambulas konvencija ir jāratificē. Vienmēr par to iestājies, tajā skaitā publiski visos iespējamos formātos. Vienlaicīgi es uzskatu, ka šīs konvencijas ratifikācija vai neratifikācija ir pseidoproblēma, kas parāda mūsu publiskās debates vājumu un ir ideāls piemērs tam, kāpēc mūsu valsts neattīstās un ar katru gadu ikvienā izmērāmā rādītājā kļūst aizvien atpalikušāka.
Mums pa spēkam ir tikai pseidoproblēmas, tikai mutes vārstīšana un emocionāla klaigāšana, un ar to mēs kompensējam savu pilnīgo un totālo nespēju risināt kaut jel kādu reālu problēmu. Piemēram, šajā gadījumā drausmīgos varmācības rādītājus pret sievietēm.
Arī šī valdība un koalīcija, kuriem pašiem tagad ir teju vai asaras acīs aiz laimes, par, viņuprāt, nez kādu lielu izdarīto darbu, patiesībā tūlīt atkal balsos par budžetu, kurā ne ar vienu eiro nav iecerēts neko mainīt pilnīgi nevienā aspektā, kas varētu kaut ko labot varmācības pret sievietēm situācijā. Šī valdība, šie deputāti vispār neiespringst, pat necenšas pirkstiņu pakustināt, lai paredzētu naudu policijai, prokuratūrai, apmācībām, prevencijai, krīzes centriem, tik daudz reāli darāmā.
Nē, neviens progresīvais, neviens “Vienotības” deputāts, neviena kaismīgā tviteriste nav pat iepīkstējusies par to, ka varbūt kaut ko reāli vajadzētu darīt. Neviens neko vispār nav izdarījis, lai arī ir visas iespējas. Kā vienā galvā var sadzīvot tik kaismīga, emocionāla, aktīva ikdienas iestāšanās par konvenciju ar pilnīgi nekā nedarīšanu tās mērķa, proti, varmācības pret sievieti mazināšanā, sasniegšanai, tas man tiešām nav saprotams.
Man, no vienas puses, ir grūti noticēt, ka viņi tiešām ir tik stulbi, ka domā, ka konvencija kaut kā pati risinās šīs problēmas, no otras - man bail, ka kaut kā tā arī ir. Kā citādi to izskaidrot.
Jā, es vienmēr esmu bijis par to, ka konvencija ir vajadzīga, jo katrs sīkums, kas var palīdzēt vardarbības novēršanai, ir jāizmanto, tajā skaitā arī konvencija un tās dotie instrumenti. Protams. Un es arī nesaredzu tos riskus, uz kuriem norāda konservatīvie, un domāju, ka viņu minētajām bažām nav nekāda pamata.
Bet vienlaicīgi ir pilnīga taisnība arī tiem, kas saka, ka visu, ko konvencija paredz, bija un ir iespēja darīt arī tagad un jau gadiem. Patiesībā visu svarīgāko.
Nu labi, pieņemsim, ka “Progresīvie”, “Vienotība” un ZZS ir tādas partijas, kuras bez ratificētas konvencijas nez kāpēc nevarēja neko sākt darīt. Labi, tad man prieks, ka tagad kaut kas sāks notikt. Taču man nez kāpēc šķiet, ka būs jau viss atkal citādāk. Vardarbības pret sievieti problēma izrādīsies atrisināta. Viņi visu ir izdarījuši, viņi ir apstiprinājuši konvenciju, viņu rokas nu ir tīras.
Jāmeklē (un nešaubīgi tiks atrasta) kāda jauna pseidoproblēma, lai tikai nebūtu jārunā ne par vienu īstu problēmu - ekonomiku, izglītību, drošību, korupciju, tiesiskumu. Jo tur viss sarežģīti un nepieciešamas gan zināšanas, gan intelekts, gan spēja vadīt. Tas ir tik sarežģīti, un tāpēc mēs esam tur, kur esam.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
