Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Stagnantais šarlatāns

Arturs Priedītis
01.09.2017.
Komentāri (20)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sastopami divi skaisti un šajā saulē aktuāli svešvārdi – stagnāts un stagnants. Burtu ziņā līdzība liela, taču katram vārdam ir sava nozīme.

Stagnāts ir cilvēks, kas turas pie vecās kārtības. Stagnāts parasti ir novecojušu parādību un lietu spītīgs un neiecietīgs fans. Vārds „stagnāts” var būt sinonīms vārdam „konservatīvs”. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks tiecas uz ko novecojušos, un viņam ir skeptiska nostāja pret jaunievedumiem. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks izvairās no galējībām un neatbalsta straujas pārmaiņas. Stagnātā ir konservatīvs gars, taču stagnātā ir dzīvība. Ja labi pacenšas, tad beigu beigās stagnātu var izkustināt pārmaiņām.

To nevar izdarīt ar stagnantu. Stagnants ir cilvēks, kas ir savā attīstībā apstājies un nav izkustināms pārmaiņām. Stagnants ir cilvēks stagnācijas stāvoklī – apstājies un sastindzis zināmā pozīcijā. Stagnantā nav dzīvības. Nav spītības un neiecietības. Stagnants ir sastindzis uz visiem laikiem, un nav jēgas viņu censties izkustināt pārmaiņām. Stagnants paliks stagnācijas stāvoklī līdz aiziešanai viņā Saulē.

Šajā esejā ir gods tikties ar stagnantu šarlatānu – nelietpratēju, kas, izmantodams cilvēku uzticību, nezināšanu, nesagatavotību, sevi pasniedz kā lielu speciālistu, kaut gan patiesībā ir blēdis un krāpnieks. Tiekamies ar šarlatānu, kura šarlatānisms atrodas stagnācijas stāvoklī un tā pārvarēšanā nekas nelīdz. Nelīdz ne pēriens pie baznīcas baznīcēnu klātbūtnē, ne publisks nosodījums medijos, ne valsts institūcijas noraidījums. Stagnanta šarlatānisma kupri varēs iztaisnot vienīgi kaps. Šajā gadījumā tik tikko minētā cilvēces pieredzē argumentētā senā paruna ir ļoti piemērota.

Latviešu garīgās kultūras ārēs pašlaik ir šarlatāniskās brīvdomības uzplaukums. Ideoloģiskā brīvība un neoliberālisma izslavētais uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālisms sagādā jauku priekšrocību izbaudīt to, ko vēl nesen bija liegts izbaudīt. Padomju laikā šarlatānisms bija sastopams. Bet tas bija sastopams žogmales krūmos, bēniņu vistumšākajā stūrī, čukstus un ar kauna apziņu. Vakarpusē šarlatānisms sprēgāja kolhozu mehāniskajās darbnīcās un garāžās, kad pudelēs radošā dzira jau labu laiku vairs nebija sākotnējā līmenī un vīri bija radoši nobrieduši apspriest Piena Ceļa sistēmu un zvaigžņu sistēmas ārpus Galaktikas rietumvalstu starptautiskās politikas un PSRS ārpolitikas kontekstā. Masu komunikācijā, izglītībā, zinātnē šarlatānismam bija priekšā necauršaujama tērauda „ķieģelis”.

Brīvvalstī „ķieģelis” ir novākts. Patiesība neeksistē, un (kā tādās reizēs saka) „zārks nevar palikt tukšs”. Ja patiesība neeksistē, tad tās vietā tūlīt ielavās šarlatānisms. Tas notiek ātri un to nav grūti izdarīt ar dzimtcilvēku instinktiem un mentalitāti apdāvinātā inteliģencē. Tagad šarlatāns var būt zinātņu doktors, profesors, akadēmiķis. Tagad „sabiedrībā atpazīstamus” šarlatānus aicina uz TV pārraidēm un intervē digitālo mediju jaunkundzes. Tagad šarlatāniem ir plašas iespējas gražīgi plandīties humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kur aktīvi plandās arī šīs esejas galvenais varonis – stagnantais šarlatāns.

Esejas stagnantais šarlatāns ir „LU vadībzinātņu doktors” Andrejs Mūrnieks. Jau viņa tituls ir šarlatānisms un asociatīvi atgādina pūķi ar trim galvām.

Pirmā galva ir nesaprotamā norāde „LU”. Tituls liecina, ka kungs ir doktors tikai LU telpās. Ja Andreja kungs pie datora tup mājās, tad viņš vairs nav doktors, jo viņš ir doktors tikai pie datora LU telpās.

Otrā galva ir tas, ka Mūrnieka kungs ir nevis „vadībzinātņu”, bet gan „vadībzinātnes” doktors. Viņš diemžēl pagaidām ir nevis daudzu zinātņu doktors, bet ir tikai vienas zinātnes doktors. LU viņš iemanījās iegūt (nopirkt?) „vadībzinātnes doktora zinātnisko grādu”, kā to cilvēcei piedāvā universitātes attiecīgā programma.

Trešā galva ir pats salikums „vadībzinātņu doktors”. Tas ir ārprātīgs šarlatānisms. Zinātne vārdā „vadībzinātne” neeksistē! Zinātņu doktors var būt tikai noteiktā zinātnē. Tas, ko pie mums dēvē par „vadībzinātni”, pārējā pasaulē nav zinātne. Tādējādi Mūrnieka kungs ir šarlatānisma doktors.

Par titula kroplību agrāk tika publiski norādīts.* Tomēr Mūrnieka kungs nav reaģējis, un 2017.gada 24.augustā „Delfos” lasāma viņa „versija” ar kroplo titulu „LU vadībzinātņu doktors”.

Kāpēc šarlatānisma doktors nereaģēja? Kāpēc viņam patīk saglabāt savā titulā šarlatānismu?

Domājams, iemesls ir ne tikai Mūrnieka apziņas stagnantais raksturs. Iemesls ir arī šarlatānisma uzplaukums. Viņš nav vienīgais šarlatāns. Šarlatānismam ir masu vēriens. Tādā periodā daudzi nebaidās teikt, ka „balts” nav „balts” un „melns” nav „melns”, bet „balts” ir „melns” un „melns” ir „balts”. Tādā periodā ir iespējamas visdažādākās novirzes no veselā saprāta. Tādā periodā ir iespējams mierīgi pateikt, ka „vadībzinātne” ir zinātne un maldās tie, kuri tam netic un atsaucās uz zinātņu klasifikāciju ārzemēs. Vajadzības gadījumā LU nebūs grūti izveidot „autoritatīvu komisiju”, kura „vadībzinātni” pasludinās par zinātni. Universitātei nav jākaunas par šarlatānismu, jo LR eksistē valstiskais šarlatānisms un politiskais šarlatānisms, tautai iestāstot, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”. Kā zināms, parlamenta komisija „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanai cenšas pierādīt, ka LR ir laba valsts, bet nevis krimināli oligarhiska valsts. Un tas ir tas pats, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”.

Mūrnieka kunga šarlatānisms sociāli visbīstamākais ir viņa maniakālajā tieksmē izplatīt kroplu viedokli par kultūru. Savu kroplo viedokli viņš apsēsti un agresīvi vispirms centās uzspiest Izglītības un zinātnes ministrijai, kura gatavoja normatīvos materiālus jaunajam mācību priekšmetam „Kulturoloģija”. Ministrija stagnantā šarlatāna kroplības noraidīja. Mūrnieks sacerēja vairākas denunciācijas, atsaucās uz kaut kādu mistisku pedagogu biedrību. Par laimi ministrija izturēja nekauņas spiedienu un dokumentos apstiprināja zinātniski pareizo kultūras definīciju. Taču ministrija nevar kļūt ķēdes suns, kura pienākums būtu nekaunīgajam šarlatānam neļaut maldināt sabiedrību un viņu turēt miljoniem kilometru attālumā no izglītības un zinātnes. Vēl mazāk ministrija spēj apvaldīt šarlatānisma kāri vietējā publikā. Mūrnieka kungs to prasmīgi izmanto un latviešu lasītājus joprojām regulāri iepriecina ar kaut ko šarlatānisku par kultūru.

Tā tas atkal ir minētajā „versijā” portālā „Delfi”. Daudzu zinātņu doktors raksta: „Turpmāk tekstā ar jēdzienu "kultūra" sapratīsim "augsto kultūru" jeb kultūru ar lielo burtu – tas nozīmē: vērtības un augstākos ideālus, kas vieno cilvēkus kādā sabiedrībā, nevis masu kultūru”.

Skan šarmanti. Taču šarlatāniski maldinoši. Citētajā teikumā ir vairākkārtēja krāpšana. Daudzi patiešām var nodomāt, ka kultūra ir „augstā kultūra” + „masu kultūra”. Var nodomāt, ka „augstā kultūra” patiešām ir tikai „vērtības un augsti ideāli”. Daudzi iedomāsies, ka tikai „augstā kultūra” „vieno cilvēkus kādā sabiedrībā” un „masu kultūra” to neprot izdarīt.

Protams, būs arī tādi lasītāji, kuri tūlīt konstatēs „Kādas muļķības!”. Kultūra nav tikai dziedāšana un dancošana. Kuram tas vēl nav skaidrs?

Latvijas vidusskolu absolventi ir apguvuši mācību priekšmetu „Kulturoloģija”. Šarlatāns nespēj viņus apmuļķot. Viņš var apmuļķot vienīgi tos, kuri nav mācījušies vidusskolā jeb ir mācījušies, studējuši, bet nav pievērsuši uzmanību tam, kā nopietnās aprindās kopš XX gs. otrās puses definē kultūru un kā jēdzienu „kultūra” mūsdienās pieklājas lietot izglītotam cilvēkam. Normāls zinātņu doktors to ņemtu vērā un nemaldinātu publiku. Uz stagnantu tas neattiecas. Stagnants tāpēc ir stagnants, ka nespēj mainīties un pārtraukt gazificēt tautu ar šarlatānismu. Vidusskolu apsolventi zina, ka kultūra nebūt nav kaut kādas augstās kultūras un masu kultūras summa. Viņi zina, ka kultūra nav tikai vērtības un ideāli. Tāpat viņi zina, ka ne tikai t.s. augstās kultūras vērtības un ideāli saliedē sociumu. Vidusskolēni atcerās definīciju: „Kultūra ir tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu”.

Principā nekā sarežģīta modernajā definīcijā nav. Saskaņā ar šo moderno definīciju cilvēka dzīves vide ir ne tikai daba, bet arī kultūra. Kultūra ir “otrā daba” – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana. Definīcija var sarežģīt dzīvi tikai ākstiem, kuri grib eleganti (priekš muļķiem) murgot par „augsto kultūru”, „masu kultūru”, „kultūru ar lielo burtu”, „elitāro kultūru”, koķetēriski čivināt „kultūra ir seks un svaigs gaiss”, medijos priecāties par „kultūras gardēžiem”, „kultūras baudītājiem”, „kultūras nozarēm”, gaišredzīgo „kultūru kā Pasaules durvju vires” u.tml.

Daudzu zinātņu doktors Mūrnieks „versijā” raksta: „[..]kultūra attīsta brīvdomību, jo ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”. Atkal jāsaka: skan šarmanti, taču šarlatāniski maldinoši.

Ar jēdzienu „brīvdomība” ir jāapietās piesardzīgi. Īsti zinātnieki to atceras. Jēdzienu „brīvdomība” Rietumu civilizācijā parasti lieto saistībā ar reliģiju, pieprasot reliģisko dogmu racionālu interpretāciju. Brīvdomība iederās diskursā par masoniem, raksturojot viņu („farmasonu”) attieksmi pret prāta nepieciešamību un prāta brīvību. Ļoti bieži jēdzienam „brīvdomība” ir negatīva konotācija. Respektīvi, negatīva emocionālā, stilistiskā nokrāsa. Par brīvdomātājiem tradicionāli apsaukājam tos, kuru viedoklis smieklīgi atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa. Arī šarlatāni ir brīvdomātāji – intelektuāli neadekvātas informācijas izplatītāji. Interneta komentāros rosās tikai brīvdomātāji. Brīvdomība ir māsa anarhismam, kognitīvajam haosam. Mūsdienās brīvdomība ir māsa neoliberālisma uztieptajam uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālismam.

Tikai padumjš cilvēks var teikt, ka „kultūra attīsta brīvdomību”. Ja arī kultūra attīsta brīvdomību, tad ar to nedrīkst lepoties, un tā ir slikta kultūra. Jebkurā gadījumā brīvdomība nav kultūras konstruktīvs dzinējspēks, bet gan ir kultūras malēja parādība, margināli atsaucoties uz sociumu. Latviešu dzīve (kultūra) tagad būtu ievērojami jēdzīgāka, ja to nemaitātu neoliberālisma un postmodernisma brīvdomība un tās dullie pašmāju brīvdomātāji.

Mūrnieka teiktais „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi” nav saprotams. Šo neskaidro frāzi varētu atstāt bez ievērības, ja tā neattiektos uz mūsu dārgo jēdzienu „kultūra”.

Ko Mūrnieka kungs gribēja uzsvērt? Kas „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”? Vai to ļauj kultūra jeb to ļauj kultūras attīstītā brīvdomība?

Ja to ļauj kultūra, tad tas ir daļēji pareizi. Kultūra patiešām stimulē iepazīt pagātnes mantojumu. Bet diemžēl ne katra kultūra. Postmodernisma laikmeta kultūra, kura tagad negatīvi atsaucas uz latviešu kultūru, pret pagātnes mantojumu izturās ļoti noliedzoši. Postmodernismam nav vajadzīga „dažādu sabiedrību pagātnes pieredze”.

Ja to ļauj brīvdomība, tad tādā gadījumā komentāri ir lieki. Brīvdomība nekad nav kāra uz citu cilvēku domām („pagātnes pieredzi”). Brīvdomības mērķis ir izstrādāt savu domu. Brīvdomības būtība ir fetišizēta oriģinalitāte. Brīvdomībā ir tikai viena prioritāte – sava brīvā un no citām domām pilnīgi neatkarīgā doma.

Šarlatānisma daudzzinātņu doktors Mūrnieks nav aizmirsis ministrijas nodarīto pārestību. „Versijā” viņš atriebjas ministrijai. Par to liecina teikumi: „Vēl paliek kādreiz populārā kultūras vēsture jeb kulturoloģija. Bet pirmais solis tās ietekmes mazināšanā jau noticis pirms dažiem gadiem, kad izdevās no šī mācību priekšmeta gandrīz pilnībā izskaust visu vēsturisko, pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju un – pie reizes – samazinot tam stundu skaitu”. Šajos teikumos šarlatānisms pašapmierināti plunčājas. Stagnants virtuozi demonstrē stagnācijas potenciālu.

LR skolās „kādreiz populārā kultūras vēsture” visbiežāk bija atkarīga no pasniedzēja sagatavotības, lietpratības, zināšanu plašuma, izpratnes par izglītības mērķiem, viņam ērti pieejamās literatūras. Protams, galvenokārt mācīja pasaules kultūras vēsturi, jo padomju laikā par to bija izdotas daudzas grāmatas. Vismazāk mācīja par latviešu kultūru. Visbiežāk līdz latviešu kultūrai nemaz netika, jo atvēlētais stundu skaits tika veltīts senās Ēģiptes un Amerikas indiāņu kultūrai, kā arī, protams, antīkajai kultūrai. Netika līdz viduslaikiem, kad var sākt iztirzāt jaunās latviešu tautas kultūru. Rezultātā skolēnus mācīja atšķirt faraonu Ptahtu, Horu, Gebsu no faraoniem Nuta, Tota, Seta. Vēl mācīja ielāgot, kāpēc inki kļuva par acteku kultūras un maiju kultūras mantiniekiem. Bija arī tādi skolotāji, kuri iemācīja to, ka latvieši ir cēlušies no inkiem...

Vienādojums „kultūras vēsture jeb kulturoloģija” un paskaidrojums „pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju” ir nelietīgi meli. Kulturoloģija nav tas pats, kas kultūras vēsture. Tāpat nekas netika pārsaukts. Ministrija veica pārkārtojumus atbilstoši zinātnes jaunākajiem sasniegumiem un atbilstoši mūsdienu dzīves prasībām. Mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešana ir viens no gaišākajiem notikumiem pēcpadomju Latvijā. Kulturoloģija ir jauna pakāpe zinātnē, kultūras izziņā, un kulturoloģiskās zināšanas ir vingrs spēks un neatsverams palīgs cilvēkam orientēties dzīvē. Vispirms un galvenokārt kulturoloģija palīdz saprast, kā funkcionē kultūra, kādas ir kultūras likumsakarības, kāda loma tagadnes kultūrā ir pagātnes mantojumam, kādā veidā kultūra attīstās un ar kādiem līdzekļiem var veicināt cilvēkiem labvēlīgu kultūras virzību. Katram sabiedrības loceklim ir nepieciešama noteikta kulturoloģiskā kompetence, kas var garantēt psiholoģiski komfortablu un kreatīvi efektīvu cilvēka spēju un talantu realizāciju. Respektīvi, kulturoloģiskā kompetence ir kļuvusi par mūsdienu sabiedrības katra locekļa socializācijas obligātu komponentu.

Neapšaubāmi, „Kulturoloģija” no skolotājiem prasīja jaunas zināšanas un jaunu pieeju kultūrai, kultūras teorijai, kultūras vēsturei, kultūras filosofijai, kultūras socioloģijai. Bet nekas jauns un negaidīts nenotika. Jauna pakāpe zinātnē vienmēr nosaka jaunu pakāpi izglītībā. Ja izglītība neņem vērā jauno pakāpi zinātnē, tad tā zaudē vērtību un nevērtīgus padara savus „klientus” – jaunatni, visu tautu.

„Kulturoloģijas” ieviešanā nekas jauns un negaidīts nebija arī izglītības kadru jomā. Stagnātu un stagnantu pretestība bija prognozējama. Vienmēr ir bijusi pretestība novitātēm kultūrā. Bet ne vienmēr šīs pretestības miesassargs ir šarlatānisms. Tas ir iespējams vienīgi šarlatāniskas brīvdomības uzplaukuma periodā.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/tris_akademiskas_evergelibas_jeb_azi_par_darzniekiem

Novērtē šo rakstu:

0
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...