Spriedums prokuratūras brāķim: tiesas spriedums Magoņa lietā faktiski ir prokuratūras neizdarību un nolaidību uzskaitījums

To visu Vidzemes rajona tiesa ir saskatījusi prokuratūras rīcībā, ceļot un uzturot apsūdzību, un līdz ar to faktiski bijusi spiesta attaisnot bijušo AS Latvijas dzelzceļš valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni un Igaunijas uzņēmēju Oļegu Osinovski.

„Magoņa lietas materiāli demonstrē „Juraša metodes”: atklājas paviršība, nolaidība un nevērība pret „formālām” likuma prasībām KNAB darbā. Prokuratūras „brāķis” var apgrūtināt lietas iztiesāšanu,” – šāds, analizējot U. Magoņa un O. Osinovska lietas materiālus, pagājušā gada septembrī bija Dienas publikāciju secinājums.

Tagad, deviņus mēnešus vēlāk, starp tiesas sprieduma rindām faktiski lasāms – tieši Jura Juraša tolaik diriģētās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja nekvalitatīvās izmeklēšanas un prokuratūras neprofesionālās izmeklēšanas uzraudzības dēļ abus kukuļošanā apsūdzētos ir nācies attaisnot.

Nolaidības kļūdas ar smagām sekām

Prokuratūras celtajā apsūdzībā būtībā bija divi punkti: abi apsūdzētie vienojušies, ka, pirmkārt, U. Magonis par pusmiljonu eiro palīdzēs igauņu uzņēmēja AS Skinest Rail uzvarēt Latvijas dzelzceļa meitas sabiedrības LDZ ritošā sastāva serviss rīkotajā sarunu procedūrā par četru lietotu dīzeļlokomotīvju iegādi, bet, otrkārt, tieši kā Latvijas dzelzceļa prezidents – un nevis kā privātpersona – izmantos savas attiecības ar Krievijas dzelzceļa vadību, lai nodrošinātu tās labvēlību O. Osinovska kontrolētajai Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcai.

Tagad Vidzemes rajona tiesas 69 lappuses garajā spriedumā detalizēti aprakstīts, kāpēc tiesa apsūdzību uzskatījusi par nepamatotu, vietumis neloģisku, vietumis uz nepieņemamiem pierādījumiem balstītu, bet vietumis vienkārši kļūdainu. Iespējams, ierindas nodokļu maksātājam visšokējošākās varētu būt tās sprieduma sadaļas, kurās precīzi un detalizēti fiksēts, kā prokuratūra nav papūlējusies pat saskaņot apsūdzības tekstu ar lietas materiālos fiksēto. 

„Apsūdzības runā prokurore citē fragmentu no 2015. gada 15. jūlija telefonsarunas starp U. Magoni un O. Osinovski, un norādīts, ka sarunas atšifrējumi atrodas lietas 1. sējuma 5.-6., 7. un 10.-11. lapā. Apskatot šos atšifrējumus, tiesa secina, ka 1. sējuma 5. lapā ir uzskaitīti vienpadsmit rokas pulksteņi, 6. lapā ir norādīti divi procesuālo termiņu datumi un četri dažādi procesuālie lēmumi. Pirmā sējuma 7. lapā ir aizstāvja J. Rozenberga paraksts par iepazīšanos ar kriminālprocesa reģistru,” uz vienu šādu prokuratūras klajas nolaidības kļūdu norādīts spriedumā.

Tāpat tiesas spriedumā konstatēts – gan KNAB, gan prokuratūra ir „aizmirsuši”, kādā valstī darbojas un kāda šajā valstī ir valsts valoda, kurā likums liek sagatavot visus tiesā izskatāmos dokumentus. Turklāt šī nolaidība izpaudusies attiecībā uz, iespējams, visnozīmīgākajiem pierādījumiem: „Lietas 1. sējuma 10.-11. lapā ir 2015. gada 15. jūlijā U. Magoņa dzīves vietā Amatas novada, “Pličos” starp U. Magoni un O. Osinovski notikušas sarunas atšifrējums drukātā formātā, kurā lielākā daļa teksta ir krievu valodā, tātad ne valsts valodā.”

Šādam šķietamam formālam niekam tiesas procesā ir bijušas smagas sekas. KNAB nespējot vai nevēloties noformēt lietas materiālus atbilstoši precīzi noteiktām likuma prasībām un prokuratūrai neko nedarot, lai to labotu, apsūdzība zaudējusi ļoti nozīmīgus argumentus. „Secināms, ka lietas 1. sējuma 15. lappusē esošajam  anonīmajam dokumentam ar nosaukumu “Par sarunu atšifrējumu”, kurš datēts ar 2015. gada 22. septembri, nepiemīt juridisks spēks un tādēļ tas nevar būt saistošs nevienai citai organizācijai, valsts iestādei, tai skaitā arī tiesai,” tiesai nācies secināt spriedumā.

Turklāt šim ierakstam ir bijuši arī citi „defekti”, kas tiesas spriedumā fiksēti trīs punktos, norādot uz vēl cita likuma pārkāpumu izmeklēšanas darbībās: „Apsūdzība kā uz apsūdzēto vainas pierādījumu ir norādījusi uz 2015. gada 15. jūlija sarunas ierakstu, kurš ir atzīstams kā nepieļaujams pierādījums, jo ir iegūts, pārkāpjot Operatīvās darbības likuma pamatprincipus, otrkārt, šis pierādījums nav ticams, jo ekspertīze nav varējusi apstiprināt ieraksta autentiskumu, un, treškārt, ieraksts nepierāda to, ka naudas līdzekļi tika nodoti U.Magonim par uzvaru lokomotīvju iepirkumā.”

Prokuratūras metodes uz nelikumības robežas

Tiesas spriedumā norādīts arī uz prokuratūras metodēm, kas, mēģinot panākt apsūdzēto notiesāšanu, faktiski ir balansējušas uz nelikumības robežas. To vidū ir fiksēta gan tīši nekonkrētu apstākļu minēšana apsūdzībā, gan faktiska apsūdzības paslepu grozīšana, kas nozīmīgi ietekmējusi apsūdzēto iespējas īstenot tiesības uz aizstāvību.

Viena no šādām metodēm bijusi manipulācija ar notikumu datumiem. Saskaņā ar oficiālo apsūdzību iespaidīgā kukuļa piedāvājums ticis izteikts ”izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, laika periodā no 2014. gada augusta līdz 2015. gada 14. martam”.

Taču... prokurore Evita Masule lietas izskatīšanu noslēdzošajā debašu runā pavēstīja ko pilnīgi citu, - ka “strīds ir par to, ka O.Osinovskis 2015. gada 15. jūlijā  piedāvāja, un 2015. gada 6. augustā nodeva U.Magonim kā valsts amatpersonai materiālas vērtības lielā apmērā, lai U.Magonis, izmantojot savu dienesta stāvokli, veiktu darbības iepriekš minētās komercsabiedrības AS “Skinest Rail” interesēs”.

Tas nozīmē – visu prāvas laiku U. Magonis un O. Osinovskis aizstāvējušies pret apsūdzību, ka viņi par kukuli vienojušies kaut kad laikā līdz 2015. gada marta vidum, bet prokurore pēkšņi paziņojusi – nu jau kukuļošanas vienošanās notikusi 2015. gada jūlijā, tātad četrus mēnešus pēcāk.

„Tiesa norāda, ka savā debašu runā prokurore ir grozījusi apsūdzībā norādītos lietas faktiskos apstākļus, neņemot vērā Kriminālprocesa likuma 462. panta prasības, un norādījusi, ka O. Osinovskis piedāvājis “kukuli” U. Magonim 2015. gada 15. jūlijā, nevis “ne vēlāk kā 2015. gada 14. martā”, kā tas ir norādīts iepriekš. Līdz ar to ir pārkāptas O. Osinovska tiesības uz aizstāvību, jo visā tiesas izmeklēšanas gaitā aizstāvība tika veikta pret apsūdzību par kukuļa piedāvāšanu pavisam citā laika periodā, nevis 2015. gada 15. jūlijā,” bijusi spiesta konstatēt tiesa.

Tāpat tiesa atzinusi, ka, izmantojot iecienīto formulu „precīzi nenoskaidrotā vietā un precīzi nenoskaidrotā laikā”, prokuratūra faktiski nav ievērojusi likuma prasības par lēmuma par saukšanu pie kriminālatbildības saturu.

„Ievērojot to, ka prokuratūras 2017. gada 10. janvāra lēmumā par O. Osinovska saukšanu pie kriminālatbildības vispār nav norādīta inkriminētā nozieguma - kukuļa piedāvāšanas - izdarīšanas vieta, tiesa secina, ka šī apsūdzība ir pārāk nekonkrēta un neskaidra, un līdz ar to, tā neatbilst ne likuma prasībām par lēmuma par saukšanu pie kriminālatbildības saturu, un neatbilst arī aktuālajai Augstākās tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai,” norādīts spriedumā.

Tiesa arī skaidri norādījusi – tieši prokuratūrai atbilstoši tās funkcijām vajadzētu pildīt savu pienākumu un respektēt apsūdzētajiem Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības uz aizstāvību, taču realitāte ir bijusi tieši pretēja.

„Ņemot vērā, ka lēmumā par O. Osinovska saukšanu pie kriminālatbildības ir norādīts “kukuļa” piedāvāšanas laiks no 2014. gada augusta līdz 2015. gada 14. martam, tad secināms, ka O.Osinovskis “kukuli” ir piedāvājis 8 mēnešu garā periodā un šādu termiņu nekādi nevar atzīt par pietiekami konkrētu un detalizētu, lai apsūdzētā persona varētu pilnvērtīgi izprast tai inkriminētā nozieguma izdarīšanas apstākļus,” teikts tiesas spriedumā. „Ir secināms, ka vienošanās par “kukuļa” pieņemšanu/nodošanu ir notikusi nepārtraukti vairāku mēnešu garumā, bet tas savukārt nozīmē, ka apsūdzētajiem ir apgrūtināta iespēja aizstāvēties pret šādām nekonkrētām apsūdzībām.”

Prokuratūrai problēmas gan ar loģiku, gan ar saviem lieciniekiem

Tieši izvēloties apsūdzības lieciniekus, kuriem it kā vajadzētu šos punktus apstiprināt, prokuratūras darbs apsūdzības uzturēšanā šajā lietā līdz šim ir izpaudies viskatastrofālāk, Diena konstatēja pagājušā gada rudenī, - faktiski visi, uzstājoties tiesā, nevis apstiprināja apsūdzības versiju, bet tieši pretēji – to apgāza. Nu pie faktiski identiska secinājuma ir nonākusi arī tiesa.

„Neviens no apsūdzības pieaicinātiem lieciniekiem nav sniedzis tādas liecības, kas pierādītu apsūdzēto vainu, tieši otrādi - vairums no viņiem sniedza liecības par labu apsūdzētajiem,” minēts Vidzemes rajona tiesas spriedumā. Tā, piemēram, visi tiesā nopratinātie Latvijas dzelzceļa Finanšu komitejas locekļi ir liecinājuši, ka lēmumu par lietoto dīzeļlokomotīvju iegādi komiteja ir pieņēmusi neviena neietekmēta un ar U. Magoni neviens no viņiem lokomotīvju iegādi nav apspriedis. Savukārt prokuratūras versiju nav apstiprinājis neviens no tās izsauktajiem lieciniekiem.

Līdz ar to tiesa, ņemot vērā apsūdzībā minētos faktus, ir bijusi spiesta konstatēt acīmredzamo – ka „vienīgā U. Magoņa aktivitāte saistībā ar četru dīzeļlokomotīvju iegādi ir divi viņa paraksti (viens uz Prezidentu padomes lēmuma, otrs uz Investīciju komitejas lēmuma)” un „šie paraksti nevar būt par pierādījumu tam, ka šādi U. Magonis ir izrādījis īpašu “labvēlīgu attieksmi” pret O. Osinovski saistībā ar četru lietotu lokomotīvju iegādi”.

Tiesas spriedumā detalizēti aprakstītas loģiskās pretrunas apsūdzībā, kuru tiesa atzinusi par nepamatotu. Tiesas ieskatā ar “labvēlīgu attieksmi” būtu bijušas saprotamas, piemēram, U. Magoņa kā Latvijas dzelzceļa prezidenta aktīvas darbības, lai panāktu to, ka LDz ritošā sastāva serviss pretēji objektīvai nepieciešamībai un visa koncerna interesēm iegādātos faktiski nevajadzīgas lokomotīves.

Taču, kā norāda tiesa, ne tikai no aizstāvības, bet arī no apsūdzības minētajiem faktiem izrietējis pilnīgi pretējais – gan Latvijas dzelzceļa Prezidentu padomē, gan Investīciju komitejā balsošana notikusi koleģiāli un atklāti, lokomotīvju iegāde bijusi objektīvi nepieciešama, tā ka, kā minēts spriedumā, „tiesai nav saprotams, kādēļ būtu vajadzīgs papildus vēl U. Magoņa kā valsts amatpersonas atbalsts lokomotīvju iegādei”. Prokuratūra to izskaidrot nav spējusi.

Rezultātā tiesa secinājusi: „Tiesa uzskata, ka apsūdzības puse nav atspēkojusi aizstāvības iepriekš minētos pierādījumus par to, ka U. Magonis nav pieņēmis vienpersoniskus lēmumus, kā arī nav iegūts neviens pierādījums par to, ka U. Magonis, izmantojot savu dienesta stāvokli, viltu vai spaidus, būtu ietekmējis citus Investīciju komitejas un Prezidentu padomes locekļus attiecībā uz lēmumiem par četru lokomotīvju iegādi, kā arī nav pierādīts, ka būtu pastāvējusi iepriekšēja nepieciešamība kādu no Investīciju komitejas vai Prezidentu padomes locekļiem ietekmēt pozitīva lēmuma pieņemšanai.”

Savukārt saistībā ar prokuratūras versiju, ka U. Magonis tieši kā valsts amatpersona un Latvijas dzelzceļa prezidents un nevis privātpersona 2015. gada vasarā pēc O. Osinovska lūguma veicis pārrunas ar Krievijas dzelzceļa amatpersonām par šī kaimiņvalsts uzņēmuma sadarbības atjaunošanu ar O. Osinovska Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcu, līdz ar ko arī atlīdzību saņēmis kā valsts amatpersona, tiesa norādījusi uz vienkāršas loģikas apsvērumiem.

„Tiesa kategoriski nepiekrīt apsūdzības viedoklim, ka U. Magonis kā salīdzinoši neliela uzņēmuma (VAS Latvijas dzelzceļš) prezidents varētu noteikt, kur AAS Krievijas dzelzceļš sūtīt remontēšanai savas lokomotīves - uz AS Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca vai kur citur. (..) Tātad, tikai pamatojoties uz savām privātām un draudzīgām attiecībām, U. Magonis privātā kārtā varētu piedāvāt AAS Krievijas dzelzceļš amatpersonām izskatīt iespēju sūtīt lokomotīves remontēt uz AS Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca,” teikts spriedumā.

Kukuļa piedāvājuma nemaz nebija, bet kukuli vienalga pieņēma?

Papildus iepriekš minētajam tiesa spriedumā norādījusi uz vēl citām prokuratūras nolaidības un loģikas kļūdām, kas robežojas ar manipulācijas mēģinājumiem. Vienu šādu mēģinājumu tiesa saskatījusi apstāklī, ka prokuratūras U. Magonim celtā apsūdzība kukuļa - pateicības pieņemšanā ir loģiskā pretrunā ar tajā pašā apsūdzībā norādīto, ka vienošanās par to, ka O. Osinovskis nodos un U. Magonis pieņems kukuli lielā apmērā, esot notikusi laikā no 2014. gada beigām līdz 2015. gada 14. martam.

„Pēc noziedzīgā nodarījuma sastāva, kas norādīts Krimināllikuma 320. panta pirmajā un otrajā daļā, nevar notikt kukuļa pieņemšana gadījumā, ja materiālas vērtības vēl nav nodotas. Pēc principa - nevar pieņemt to, kas vispār nav nodots. Gadījumā, ja materiālās vērtības nav nodotas, kukuļņemšana ir iespējama tikai un vienīgi, pieņemot kukuļa - uzpirkšanas piedāvājumu, taču par kukuļa piedāvājuma pieņemšanu kā patstāvīgu noziedzīgu darbību apsūdzība U. Magonim vispār nav celta,” norāda tiesa.

Iznīcinoši kritiski – un jau atkal no elementāra veselā saprāta viedokļa – tiesa novērtējusi arī U. Magonim tieši kā valsts amatpersonai celto apsūdzību par viņa dienesta stāvokļa izmantošanu pārrunās ar Krievijas dzelzceļa vadību O. Osinovska interesēs: „Krimināllikuma 320. panta 3. daļā ir paredzēta kriminālatbildība “valsts amatpersonai”, kura pati vai ar starpnieka palīdzību ir izdarījusi kādu likumīgu vai nelikumīgu darbību vai pieļautu bezdarbību, izmantojot savu dienesta stāvokli, taču U.Magonis kā Latvijas valsts amatpersona nekādus obligāti izpildāmus rīkojumus AAS Krievijas dzelzceļš augstākajām amatpersonām attiecībā par lokomotīvju remontēšanu tajā vai citā remonta rūpnīcā, vispār nevar dot...”

Tiesa norādījusi arī uz vēl vienu prokuratūras nolaidības vai likumu nezināšanas kļūdu. Prokurore E. Masule norādījusi uz U. Magoni kā likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas  darbībā” uzskaitītu „publiskas personas kapitāla daļu turētāja pārstāvi”, taču tāds viņš nekad nav bijis. Attiecībā uz VAS Latvijas dzelzceļš, kas ir Latvijas Republikai Satiksmes ministrijas personā piederoša valsts akciju sabiedrība, kapitāla daļu turētāja pārstāvis ir Satiksmes ministrijas iecelts pārstāvis, kurš realizē no Komerclikuma izrietošās akcionāra tiesības, nevis VAS Latvijas dzelzceļš valdes priekšsēdētājs U. Magonis,” fiksējusi tiesa.

Kā šoreiz rīkosies prokuratūra?

Atšķirībā no pirmās instances spriedumiem citās skaļās lietās, kurus ir komentējuši prokuratūras pārstāvji, par šo Vidzemes rajona tiesas nolēmumu prokuratūra ir klusējusi. Taču tieši tai tagad jāizlemj, vai turpināt tērēt valsts resursus, lai pārsūdzētu tās profesionalitātei ārkārtīgi neglaimojošo tiesas spriedumu.

Līdzšinējā prakse ir tāda, ka tās nostājai nelabvēlīgus spriedumus prokuratūra pārsūdz faktiski vienmēr, neatkarīgi no tiesas konstatētā un tās izdarītajiem secinājumiem. Vai šī prakse tiks turpināta arī tagad, kad amatā ir jauns ģenerālprokurors ar vismaz publiski izziņotiem auniem uzstādījumiem, rādīs jau tuvākās dienas.

„Manā ieskatā Latvijas valstij, mēģinot turpināt šo prāvu un uzturēt šo apsūdzību, kuras detalizēts vērtējums ir sniegts Vidzemes rajona tiesas spriedumā, ir jārēķinās ar to, ka pienāks brīdis, kad mans klients kā liels ārvalstu investors būs spiests izvirzīt iespaidīgas materiālās pretenzijas pret Latvijas valsti. Ģenerālprokuratūrai tagad ir objektīvi jāizvērtē, vai valsts un tiesiskuma interesēs ir turpināt šo nodokļu maksātāju līdzekļu nelietderīgo izlietojumu un riskēt ar vēl iespaidīgākiem zaudējumiem nākotnē,” situāciju raksturo O. Osinovska aizstāve, advokāte Jeļena Kvjatkovska.

Tiesas sprieduma fragments uzskatāmi demonstrē prokuratūras putrošanos

„No abām O. Osinovskim celtajām apsūdzībām (2017. gada 10. janvāra lēmums un 2016. gada 28. oktobra lēmums) izriet, ka O. Osinovskis it kā ir piedāvājis “kukuli” U.Magonim, kurš šo piedāvājumu nav pieņēmis, bet vēlāk šo pašu “kukuli” O.Osinovskis nodevis U.Magonim, kurš galu galā “kukuli” ir pieņēmis.

Attiecībā par O.Osinovska vainīgumu vai nevainīgumu tiesa konstatē, ka O.Osinovskis tiek apsūdzēts par kukuļa piedāvāšanu, kas tika izteikts “izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, un konkrētāk - laika periodā no 2014. gada augusta līdz 2015. gada sākumam, bet ne vēlāk kā līdz 2015. gada 14. martam”, kā arī par paša kukuļa nodošanu U.Magonim 2015. gada 6. augustā. Savukārt U. Magonim tiek inkriminēta tikai kukuļa pieņemšana.

No šīs izveidojušās situācijas ir secināms, ka vai nu apsūdzība uzskata, ka U. Magonis ir atteicies no kukuļa piedāvājuma pieņemšanas, vai arī nekāds kukulis viņam netika piedāvāts. Ja U. Magonis nav pieņēmis viņam it kā izteikto piedāvājumu, vai arī nekāda kukuļa piedāvājuma vispār nav bijis, tad viņš arī nav neko darījis, lai nodrošinātu AS Skinest Rail uzvaru lokomotīvju iepirkuma konkursā.

Ja U. Magonis nav pieņēmis viņam it kā izteikto piedāvājumu vai arī ja U. Magonim nekas tā arī nav piedāvāts, tad viņš attiecīgi neko nav darījis, lai nodrošinātu AS Skinest Rail uzvaru lokomotīvju iepirkuma konkursā. Nav saprotams, kādēļ O.Osinovskim vajadzēja maksāt U. Magonim kaut kādu naudu jau pēc lokomotīvju iepirkuma beigām un īpaši pēc līguma par lokomotīvju pirkšanas/pārdošanas līguma parakstīšanas 2015. gada 16. jūnijā, kad pirmā no četrām lokomotīvēm jau tika nodota saņēmējam.

Ja U. Magonis nav pieņēmis kukuļa piedāvājumu vai arī piedāvājums vispār nav bijis, tad secināms, ka lokomotīvju iepirkums ir veiksmīgi noticis bez jebkādām “koruptīvām darbībām”. Ja kukuļa piedāvājuma nav bijis, tad arī pierādījumu par to, ka nauda, kura tika nodota U. Magonim 2015. gada 6. augustā, būtu saistīta ar lokomotīvju iepirkumu, nav nekādu.”

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Red.piez. Ņemot vērā lasītāju izrādīto interesi, Pietiek publicēs arī pilno tiesas spriedumu šajā lietā.

Novērtē šo rakstu: