Iesaki rakstu: 
Ņemot vērā pēdējās desmitgadēs no Latvijas aizbraukušo tautiešu ievērojamo skaitu, tā vien liekas, ka folklorizētais tēls lielajam vairumam līdzcilvēku asociējas tieši ar aizbraucējiem, kas, lai svešumā izdzīvotu, lielākoties strādā vienkāršu darbu. Darbs tāltālajās zemēs šiem cilvēkiem ir iespēja, kuras dzimtenē nebija. Tomēr šis stāsts būs nevis par aizbraukušajiem tautiešiem, bet par naivo laimes meklētāju ikvienā no mums.
Vienkāršais cilvēks ir tāds kā pretmets šķietami skaistākajam, inteliģentākajam un gudrākajam cilvēkam, kas dominē televīzijā, internetā, kultūrā, politikā, ierēdniecībā un jebkurā citā mūsu raibās ikdienas sfērā. Tomēr vienkāršais cilvēks nebūt nav mazvērtīgākā sabiedrības daļa – viņš ir gatavs darīt mazkvalificētu un mazapmaksātu darbu, kas sabiedrības krējumam būtu par prastu.
Kamēr ierēdniecība augstprātīgi krata pirkstu ēnu ekonomikas virzienā, tikmēr tā saucamā politiskā elite vienojas par darījumiem, kas izdevīgi vien atsevišķiem indivīdiem, nevis sabiedrībai kopumā. Kamēr vienkāršais cilvēks skaita eiro centus, tikmēr korumpēti ierēdņi nesodīti dala desmitus un simtus tūkstošu. Kamēr lielākā daļa tautas cīnās par izdzīvošanu, tikmēr tautas kalpi pērk dārgas mašīnas, rīko lepnas pieņemšanas un šķērdē miljonus.
Tā dzīvojot, rodas bezpalīdzības un neaizsargātības sajūta. Šķiet, “sarežģītais cilvēks” ir tik ļoti pārņemts ar savu personisko labklājību, interesēm un vajadzībām, ka aizmirsis par pienākumu pret vienkāršo cilvēku, kas nenoliedzami ir šīs valsts pamatā.
Kas ir tas šķietami nesasniedzamais, ko vēlas vienkāršais cilvēks?
Pirmkārt, tas ir darbs. Tā ir iespēja nodrošināt sevi, izskolot bērnus, apmaksāt rēķinus. Darbs ir arī cilvēka sociālā piederība, viņa atbildība pret līdzcilvēkiem. Turklāt nav svarīgi, vai cilvēks ir skolotājs, pārdevējs vai sētnieks – sabiedrība bez viņiem nevarētu pastāvēt. Aizvainojoši ir tas, ka valsts varai rūp savu spalvu spodrināšana un personiskā labklājība, nevis nevienlīdzības un nabadzības mazināšana, jaunu darba vietu radīšana un mazo uzņēmēju atbalstīšana.
Otrkārt, tā ir drošības sajūta. Tā ir gan drošība uz autoceļiem, gan sociālā drošība jaunajām māmiņām un pensionāriem, kā arī citām mazāk aizsargātām cilvēku grupām. Aizvainojoši ir tas, ka ierēdniecība ir pārāk aizņemta ar valsts naudas dalīšanu un sevis prēmēšanu tā vietā, lai pildītu savu tiešo pienākumu – rūpētos par vienkāršā cilvēka sociālajām vajadzībām un interesēm. Ierēdniecība ir kā parazīts, kas zīž tautas asinis, bet nedod tai neko pretim.
Treškārt, tā ir līdztiesība. Ir tāda sajūta, ka vienkāršais cilvēks ir ne tikai instruments atsevišķu varaskāru un bandītisku indivīdu rokās, bet arī beztiesisks otrās šķiras elements. Tā vietā, lai iestātos par vienkāršā cilvēka tiesībām, tautas kalpi, nodrošinājušies ar neaizskaramību, var nesodīti braukt dzērumā, ālēties publiskās vietās, krāpties ar nodokļiem, zagt miljonus. Lūk, tas ir aizvainojoši!
Latvija ir bagāta valsts, tomēr mēs nepārdomāti izsaimniekojam ne tikai tās dabas, bet arī cilvēkresursus. Protams, var aizbildināties ar nezināšanu, ar to, ka esam jauna valsts, kurā demokrātiskās vērtības tikai veidojas, tomēr tā būtu sausa un bezkaislīga savas nevarēšanas attaisnošana.
Ar šo tad “sarežģītajam cilvēkam”, jo īpaši ņemot vērā viņu personiskās kvalitātes, zināšanas, izglītību un talantus, kā arī ieņemamos amatus valsts institūcijās un arī privātajā biznesā, vēlējos atgādināt, ka viņam būtu jāpārstāj domāt tikai par personiskajiem labumiem un ieguvumiem, bet jāsāk domāt par visu sabiedrību kopumā, jo īpaši vienkāršo cilvēku. Tādu labklājības līmeni, kad absolūti lielākā sabiedrības daļa jūtas ekonomiski un sociāli droši, mēs varam sasniegt, vien nesavtīgi darbojoties līdzcilvēku labā. Mēs to varam, ja vien gribam!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
