Speram jau kārtējos milzu soļus totalitāras valsts virzienā – tādas, kur likumi tiek ievēroti tikai represējošas varas vai ziņojošu līdzpilsoņu klātbūtnē
Aivars Zilups04.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uz afišas internetā bija rakstīts, ka jābūt potētam. Esmu pilsētā, un draugs pārliecina aiziet un pamēģināt tik un tā. Pie ieejas saka, ka var arī nepotētie. Ir drāšu žoga nodalījums starp šķirām, bet var brīvi staigāt turpu šurpu pa atvērumu vidū. Katrai šķirai iedod uzkrītošu, savas krāsas atstarojošu aproci (nepotētajiem rozā). Lai dabūtu zilo potētā aproci, jāuzrāda “čips” - digitālais sertifikāts telefonā. Pieņemu, ka nepotētie nevar otrā pusē iet, nemēģinu. Nepotēto puses novietojums ir feināks, vairums cilvēku ir nepotēto pusē. Sajūta dīvaina. Tas ir smieklīgi un nieks tikai šī mierīgā vakara ietvaros. Jebkādā plašākā kontekstā tas ir neprāts.
Vienīgais, kas šo vakaru šķir no drausmīga vakara, ir viens, vienīgs cilvēks, varbūt pašvaldības policists, kas uzstās uz striktu noteikumu ievērošanu. Viena cilvēka dēļ šis mierīgais vakars var kļūt par vakaru, kad mēs spriedīsim viens par otru pēc aproces krāsas. Un pat šovakar es gribot negribot skatos uz to, kādas krāsas aproces katram ir.
Aproces neatklāj mūsu politisko nostāju, aproces neatklāj mūsu piesliešanos kādai idejai, kuru esam paši izvēlējušies. Aproces atklāj, vai mēs esam pakļāvuši savu ķermeni kādai medicīniskai procedūrai, vai mēs esam pakļāvuši sevi vēl eksperimentālā stadijā esošai vakcīnai. Aproces neatklāj, vai esam to darījuši piespiedu vai brīvprātīgā kārtā. Pēc sava ārsta ieteikuma vai pretēji sava ārsta ieteikumam.
Aproces neatklāj, vai piederam kādai riska grupai, kurai vakcinēties būtu īpaši ieteicams. Aproces sadala mūs divās vai trīs kategorijās (bija vēl trešās krāsas — gaiši zilas — aproces, bet nezinu, ko tās iezīmēja), piederību kurām afišēt vai neafišēt mēs neesam izvēlējušies — tas mums ir uzspiests. Vara mums ir piespiedusi valkāt atšķirības zīmes pēc piederības vieni vai citai no augšas noteiktai šķirai.
Šķirošanā speram vēl tikai pirmos solīšus. Nekādus kautiņus vai asas vārdu pārmaiņas starp šķirām šodien neredz. Bet kādā citā ziņā mēs speram jau kārtējos milzu soļus totalitāras valsts virzienā — tādā, kur likumi tiek ievēroti tikai represējošas varas vai ziņojošu līdzpilsoņu klātbūtnē. Un tā ir izlikšanās spēle, kuru turpinām pilnveidot. Mēs atkal izliekamies. Mēs turpinām veidot savas sirdsapziņas aplokos izņēmuma gadījumus.
Mēs izliekamies, ka apmeklējam pasākumu, kurā tiek ievēroti valstī noteiktie ierobežojumi. Mēs izliekamies, ka ievērojam likumus. Mēs nevarēsim stāstīt par savu dalību šajā koncertā, jo zinām, ka nebija viss kārtībā. Mēs nevarēsim atklāti aizrādīt kādam citam, kad tas darīs ko nelikumīgu vai netaisnīgu, jo paši būsim jau pārdevušies viena vai kāda cita personīga labuma dēļ.
Mūziķi, kas paziņojuši, ka šovasar nepiedalīsies šajā izlikšanās spēlītē, ir pelnījuši visaugstāko atzinību un mūsu pateicības ziedojumus. Bet vislielāko atzinību ir pelnījuši tie mūziķi, kas ir bijuši tautas pusē vēl no pagājušā gada, kad reizē ar protestējošo sabiedrības daļu ir tikuši nosaukti par kartupeļiem. Nevis tikai tie, kas modušies tagad, kad jaunie nodokļi iegriež viņiem personīgi.
Sabiedrības morāle tiek grauta katru dienu, ko savu vājību dēļ piedalāmies šajā izlikšanās spēlē. Katrs pasākums, kurā es piedalos pretēji savai pārliecībai, padara mani par lielāku divkosi un mazina manas tiesības morāli iebilst.
Seko mums 
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
„Progresīvie” izsakās, ka jaunā izmeklēšanas komisija par "Rīgas Siltuma sāgu" ir naudas izšķērdēšana (tie ir nieka 15 600 eiro uz sešiem mēnešiem pretstatā miljoniem izkūpinātā siltuma gaisā) un ka jautājumu var atrisināt ar esošām komisijām Saeimā.
“Austošā Saule Latvijai” programma paredz NBS personāla palielināšanu līdz 90 tūkstošiem, ietverot arī zemessargus un rezerves karavīrus. Tomēr iestājamies pret sieviešu obligātu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā (VAD), jo:
Ja Jaunajai vienotībai būs iespēja aizklumburēt līdz 15. Saeimas vēlēšanām premjera seglos, tad paredzu JV savus 17-20 Saeimas mandātus, jo:
Pašreizējā varas sistēma ir ienaidnieks latviešu tautai. Nav svarīgi, ka šis apgalvojums ir pretrunā ar likumā vai politiskajās teorijās rakstīto. Jāskatās ir uz darbiem un faktisko rezultātu.
Kad Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sarunās ar Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) un Latvijas Sporta federāciju padomi (LSFP) apņēmusies meklēt papildu finansējumu sporta nozarei, neviens nav īpaši pievērsis īpašu uzmanību, kā nodokļu maksātāju līdzekļi tikuši izlietoti līdz šim, un šeit varam runāt par IZM pakļautībā esošo Murjāņu Sporta ģimnāziju.
Šorīt pēc plkst. 8.00 LR1 noklausījos Re:Baltica pētījuma secinājumus. Neatstāstīšu gari, ir jānoklausās, lai saprastu, kā var melot. Bet divas lietas aprakstīšu, lai būtu interese paklausīties.
