Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā atkal aktualizējusies situācija Ukrainas – Krievijas pierobežā. Šajā reizē es sākšu nedaudz no cita skata punkta. Kā domājat - zaķis spēj saprast, ko saka lapsa, vai lapsa to, ko saka tīģeris? Tā arī, vai huligāns un bandīts spēj saprast klasisko diplomātiju un politkorektumu? Es domāju, ka ne.
Politkorekti var teikt - brūns organisks izstrādājums, tomēr tas kurš negrasās un nespēj politkorekti domāt un runāt, stāvēs un klausīsies ar lielām acīm, bet, ja viņam pateiksi – sū… - to viņš sapratīs uzreiz, pareizi, turklāt, bez jebkādas vilcināšanās.
Attiecīgi – ierastā diplomātija Putina Krievijas gadījumā vienkārši nestrādās, jo tā nav valoda, ko tā saprot. Diemžēl. Kā citādāk var saprast Kremļa paziņojumus, ko darīt vai nedarīt Ukrainai, vienlaikus koncentrējot savu armiju pierobežā, analoģiski kā bija iepriekš un pirms Krimas okupēšanas?
Nevienam jau sen nav noslēpums, ka Krievija ar savu bruņojumu un karavīriem bija kā konflikta Ukrainā iniciētāja un arī tagad tā turpina militāri atbalstīt separātistus. Bez nodrošināšanas ar cilvēkresursiem un bruņojumu Kremlis aktīvi jau sen darbojās, lai arī nepieciešamības gadījumā arī politiski varētu mēģināt panākt sev vajadzīgo rezultātu.
Viens no piemēriem. Putins 2019.gada 24.aprīlī parakstīja rīkojumu par Krievijas pasu piešķiršanu vienkāršotā kārtībā iedzīvotājiem Krievijas okupētajā Ukrainas Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļā. Vēlāk šī dokumenta darbība tika attiecināta uz visu Donbasa teritoriju. Nepilna gada laikā Krievijas pilsonību saņēmuši 136 000 Krievijas okupēto Donbasa rajonu iedzīvotāju, kā arī 60 000 Kijevas kontrolē esošo Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas iedzīvotāju.1 Tas nekas, ka Krievija tur radīja augsni, lai cilvēki izdzīvotu tikai tad, ja pieņemtu Krievijas pilsonību.
Līdz ar to Krievija jau savlaicīgi radīja “augsni”. Tā Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Dmitrijs Kozaks ceturtdien paziņojis, ka "atkarībā no konflikta mērogiem Maskava var būt spiesta aizstāvēt savus pilsoņus" Austrumukrainā. Kozaks piebildis, ka karadarbības uzsākšana pret Krievijas uzturētajām kaujinieku bandām no Kijevas puses "būs Ukrainas gala sākums". Viņš arī brīdinājis, ka Ukrainas iestāšanās NATO novedīs pie valsts sabrukuma. 2
Tam visam kā sava veida “kronis” nāca Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova mudinājums citām valstīm atturēties no bruņojuma piegādēm Ukrainai.3
Tagad visu notikušo izstāstīšu tautas valodā.
Putins iebruka Ukrainā, bet, lai tas nebūtu pārāk uzkrītoši, armijniekus nosauca par brīvprātīgajiem, pārģērba formās bez atpazīšanās zīmēm, iedeva nepieciešamo bruņojumu. Krimu ieņēma, bet Donbasā pilnībā nesanāca, kā cerēts. Mērķis tika sasniegts – sabiedrības pašapziņu pacēla, tas nekas, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju dzīvo slikti, bet – mēs tak uzvarētāji. Lai šī apziņa silda sirdis un nedomā par muļķībam. Proti, ka Putins jānomaina.
Lai arī tagad panāktu ukraiņu piekāpšanos, pārdislocē ievērojamus militāros spēkus, liekot saprast, kas sagaida, ja nepiekāpsies. Īsāk sakot – izrāda savu spēku. Putina diplomātijas pamatprincips - klaji noliegt, ja kāds pieķer vai pat domā, ka Krievija kaut ko dara ne tā, bet nekavējoties pamācīt visus citus, ko un kā darīt, protams, atbilstoši Krievijas interesēm. Tamdēļ – aicinājums citām valstīm nepārdot bruņojumu ukraiņiem, jo apbruņotu pretinieku tak grūtāk piekaut. Tā arī – pasarg, dies, ja Ukraina iestāsies NATO. Tad Krievijai viss zudis.
Te kādam radīsies jautājums - ko tad darīt? Kā pateikt Putinam tā, lai pat arī viņš saprot. Atbilde visnotaļ vienkārša – tikai tādā valodā, kādā viņš pats runā.
Ja Krievijas iekšēja lieta ir sava karaspēka pārdislokācija, tad Ukrainas iekšēja lieta ir, kādās organizācijās stāties un kādu valstu karavīrus ielaist savā valstī. Valoda pret Putinu vienkārša - pienācīgā attālumā no robežas, lai nevarētu spekulēt par iespējama uzbrukuma placdarma radīšanu, Ukrainā dislocēt pēc iespējas plašāku militāro kontingentu un lielākā skaitā. Ārvalstīm nodrošināt Ukrainas armijai ar mūsdienīgām ieroču un bruņojumu sistēmām. Jo vairāk, jo labāk.
Te ļoti labs atbalsts būtu no Turcijas ar droniem. Visi vēl var labi atcerēties, ka ar dronu palīdzību jau Krievijas tehnika tika iznīcināta Kalnu Karabahā. Savukārt valstis, kuras nosūtījušas savu militāro kontingentu paziņotu, uzbrukums kaut vienam karavīram uzskatāms par uzbrukumu valstij. Ar visām no tā izrietošām sekām.
Valoda būtu saprotama un nepārprotama. Ar domu – līdīsi mums virsū, dabūsi pa zobiem un smagi. Sēdēsi savā pusē, viss kārtībā – par draugiem uzreiz nekļūsim, bet līdzās pastāvēt varam.
1 https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievija-pieskirusi-pilsonibu-teju-200-000-donbasa-iedzivotaju.d?id=51761973
2 https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievija-var-but-spiesta-aizstavet-savus-pilsonus-donbasa-pazino-kremlis.d?id=53090857
3 https://www.apollo.lv/7223382/krievija-aicina-nepardot-brunojumu-ukrainai
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
