Iesaki rakstu: 
Piekritīsi taču, mēdzam strīdēties, un tas, par ko strīdamies, bieži ir vienkāršs un acīmredzams, tikai cilvēks pamanās visu sarežģīt. Tomēr vairumā gadījumu banāns ir un paliek tikai banāns, lai arī kā mēs neapgalvotu, ka tas esot īpašas sugas līks gurķis.
Dzirdēju apgalvojumu, ka cilvēks vēl aizvien esot pērtiķis, tikai apguvis runas spējas. Pateicoties socializācijai, izmantojot valodu, tas attīstībā ir ļoti atrāvies no saviem priekštečiem. Pateicoties runas spējai, tas ir izkopis krāpšanas, melošanas, glaimošanas, lamāšanas, nosodīšanas, lādēšanas spējas. Līdzībā runājot, no banāna pārtapis īpašā, dzeltenā gurķī.
Viss, kas ar mums notiek dzīves laikā, mūs traumē. Trauma ne vienmēr ir sāpīga, kaitīga un nepatīkama. Mēdz būt arī smieklīgas un nesāpīgas traumas, tomēr arī tās mūs iespaido un atstāj sekas. Rezultātā mēs aizvien labāk protam definēt un atšķirt laimi no nelaimes, jo laime ir tad, kad mums ir patīkams tas, kas ar mums notiek. Savukārt, ja notiek kas tāds, kas mūsos nerada pozitīvas emocijas, tad tā, mūsuprāt, ir nelaime un posts.
Traģēdijas ar mūsu bērniem vai vecākiem notiek reti, un pie šāda veida nepatīkamiem notikumiem nespējam pierast. Laime, ko dēvējam arī par brīnumu, ir pretējas nozīmes atgadījums, kurš notiek reti, bet tas ir pozitīvās krāsās un pacilātā gaisotnē. Ir cilvēki, kuri labāk un ilgāk atceras patīkamus brīžus, bet ir arī tādi, kuri nespēj aizmirst sāpīgos atgadījumus un dzīves posmus.
Glāze
Bērnībā, līdzībās runājot, esam kā tukšas glāzes vai baltas lapas. Šīs tukšās glāzes mēs paši un citi piepildām ar dažādiem pārdzīvojumiem, secinājumiem, emocijām, un šis kokteilis esam mēs.
Lai varētu savus uzskatus un domas paust citiem, t.i. pildīt citu glāzes, mēs izmantojam runas spējas, kuras nepiemīt tādā mērā, daudzumā un nav tik izkoptas citiem pērtiķiem.
Kad sasniedzam pusmūžu, mūsu glāzes ir gandrīz pilnas. Ja šajā vecumā gribam ko sevī mainīt, tas ir, izmainīt glāzes saturu, tad tas bieži ir iespējams, tikai izkratot no glāzes iepriekšējo saturu, lai varētu glāzi piepildīt atbilstoši savām jaunajām iecerēm un ierobežot citiem iespēju šajā tapšanas procesā piedalīties. Tāpēc arī mums ir tik grūti mainīties, tāpēc ir tik grūti atmest smēķēšanu, jo nikotīns jau ir saindējis visu, kas atrodas glāzē, padarīdams atkarīgu.
Ja neizmantot, piemēram, glāzi, bet ierasto balto lapu, kas pusmūžā ir gana sašvīkāta un kas tik tur nav atstājis savus autogrāfus, tad, lai mainītu ierakstu saturu, lapa, līdzīgi skolas tāfelei, ir jānotīra un tīrajā vietā jāieraksta kas cits.
Manuprāt, cilvēks ir bara dzīvnieks. Līdzīgi vilkiem un citiem zīdītājiem, mums ir nepieciešama regulāra saskarsme ar mums līdzīgiem. Šīs nepieciešamās saskarsmes rezultātā, lai varētu sazināties ar citiem pērtiķiem, iemācījāmies runāt. Sākumā vieglajā valodā un nu jau pārgudrā. Gadījumos, kad nav, ar ko runāt, runas prasme aizmirstas. Vienīgais iemesls un nolūks, kāpēc mūsu smadzenes ir izveidojušas to vadītu runas orgānu kopumu jeb runas aparātu, ir tas, lai mēs spētu saņemt informāciju un nodot to citiem.
Atkārtošu un uzsvēršu, ka spēja sazināties ar citiem, izmantojot runas aparātu, ir pamatā tam, ka būtiski atšķiramies no citiem bara dzīvniekiem.
Mēs kopš pirmsākumiem dzīvojam baros. Sākumā ģintīs, tad ciltīs, tad tautās un beidzot kosmopolītiskos kopumos... Attīstoties runas spējai, attīstījās arī kopdzīves modeļi.
Nereti gadās pa kādam dīvainim, kurš, esot pūlī, jūtas vientuļš. Esot pūlī, nav iespējams izvairīties no saziņas ar ciltsbrāļiem. Tā ir abpusēji izdevīga sadarbība, nevis patiesa garīga un emocionāla kopība.
Runas aparāts
Ja mēģināsi tikai uzklausīt, bet ar dzirdēto nedalīsies, tad ātri vien tev neviens neko neteiks un tu kļūsi nevienam nevajadzīgs. Patiesībā jau nevienam tu neesi vajadzīgs, bet, tikai pakļaujoties abpusēji izdevīgai sadarbībai, citi ar tevi runā cerībā, ka tu darīsi viņiem līdzīgi. Bet, ja viņi secinās, ka neesi šo pūļu vērts, tad maskas kritīs, un atklāsies patiesība. Tad viņi pārstās melot un tēlot, ka tu esi vajadzīgs. Tu viņiem nebiji vajadzīgs arī iepriekš, tikai viņi cerēja no tevis jelko derīgu uzzināt, bet, ja pievil cerības, tad tinies!
Socializēšanās ar runas aparāta palīdzību tevi padara par sabiedrībai nepieciešamu sociālu pērtiķi, bet, ja izvēlies nebūt sociāls, tad būsi tikai pērtiķis. Jo vairāk tev ir sociālu sakaru, jo lielāka ietekme tev ir uz sabiedrību un tu esi tai nepieciešams.
Neaizvietojamu sabiedrības locekļu nav. Ja kāds izkrīt, sabiedrība turpina eksistēt. Ja kaut visa valdība pārceļas uz Marsu, valsts turpina pastāvēt; ja visi mākslinieki emigrē, tad no palikušo bara izvirzās citi. Šīs vietas necieš tukšumu. Vienmēr būs tie, kuri mākslu sapratīs, pirks, kolekcionēs un par to citiem stāstīs.
Esi vajadzīgs citiem, un tā tu iegūsi savai dzīvei jel kādu jēgu. Esi vajadzīgs, kaut kā upuris, kuru izmanto, krāpj un kuram kāpj uz galvas, lai pakāptos augstāk. Ja nekam citam neesi derīgs, tad vismaz tā noderi baram, bet, ja mēģināsi atrauties no kolektīva, tad pirms to izdarīsi, kolektīvs atraus tevi.
Noderīgs idiots
Vairums cilvēku ir tirgzinību vadīts bars, kurš dosies turp, kurp to aicinās reklāma. Reklamē ne tikai zobu pastas, bet arī dzīvesveidu, pasaules skatījumu, labā un sliktā izpratni.
Reklamē ēšanas kultūru, ģērbšanās kultūru, kā arī visu citu, ko dari, nemaz neapzinoties, ka to tavā glāzē iebēra vai ielēja citi ar aprēķinu, ka turpmāk tu viņiem nodrošināsi labu dzīvošanu un iztiku.
Vai tas, ko viņi tavā glāzē iepildīja, ir noderīgs tev? Reti, bet tas viņus neuztrauc. Arī Tevi tas neuztrauc.
Tu esi vajadzīgs tikai, lai tevi varētu izmantot savas labklājības, psiholoģisko alku un politisko mērķu sasniegšanai.
Ja tu izrādies minētajam nederīgs, tad par tevi interese pazūd, kamēr tu reāli neliec šķēršļus minētajām reklāmām. Ja uzdrošināsies ierobežot reklāmu vēlmes, kuras satur arī politiķu intereses, tad tevi ātri savaldīs, bet, ja neviens netīko tevi savaldīt, tas nozīmē, ka patiesi tu ar savu runāšanu vai citām darbībām esi vai nu noderīgs idiots, vai citus neapdraudi.
Runcis Leopolds aicināja dzīvot draudzīgi, ieklausies...
Video ir šeit:
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
