Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Socializācijas traumatoloģija

Arturs Priedītis
23.08.2013.
Komentāri (91)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Socializācija ir cilvēka mācīšanās dzīvot starp cilvēkiem. Mācīšanās dzīvot sabiedrībā. Cilvēks mācās dzīvot sabiedrībā visu mūžu. Zinātne noskaidrojusi – no 4-5 mēnešu vecuma, mātes vēderā ieklausoties ārējo skaņu kakofonijā.

Socializācija ir detalizēti izstrādāts un izkopts process. Filigrāns process. Socializācijas laikā katrs no mums balansēti apgūst darbības, uzvedības un komunikācijas formas, normas, paraugus, vērtības, zināšanas, iemaņas.

Bez socializācijas nespējam dzīvot. Dzīvei ir nepieciešama noteikta kompetence. Taču tas, kāda ir mūsu dzīve, ne vienmēr ir atkarīgs no kompetences. Socializācija ir godīgi vai bezgodīgi mākslīgi vadāms fenomens. Socializācijas vadītāji var ietekmēt cilvēka kompetenci un reālās iespējas to pielietot dzīvē.

Taču ikdienā nedomājam par socializāciju. Varam nezināt šo parādību un terminu vispār. Socializācija notiek automātiski, jo mūsu eksistence pati par sevi ir savdabīga automātiskā socializācija.

Citām dzīvajām radībām ir bioloģiskā socializācija. Cilvēkiem ir biosociālā socializācija, apgūstot dzīvošanas modeļus, „spēles noteikumus”, sociālās lomas.

Eksistē formālie un neformālie socializācijas institūti. Socializācijas aģenti ir vecāki, brāļi un māsas, vienaudži, skolotāji, pasniedzēji, darba biedri, mentori, patroneses u.c. Viņu loma ir milzīga. Teiksim, gudri un garīgi inteliģenti socializācijas aģenti šodien var līdzcilvēkus, šķiet, vissekmīgāk atrunāt no patērēšanas un dzīves baudīšanas ārprāta, kredītu vilinājumiem, narkotiku lietošanas, „tusēšanās” un glamūra sekluma, un citām mūsdienu nelādzībām. Atsevišķiem socializācijas aģentiem mēdz būt ļoti iespaidīga autoritāte. Viņus klausa.

Cilvēka bioloģiskā daba (spējas, impulsi, kaislības, instinkti) var pretoties sociālajai dabai – kolektīvajiem ideāliem, normām, vērtībām. Parasti sabiedrība cilvēkā nekautrīgi apspiež viņa bioloģisko dabu. Taču sabiedrība to var nedarīt, kā arī var darīt aplami, kropli un veicināt anomiju – tikumiski ierasto un tiesiski leģitīmo normu nefunkcionēšanu, kā tas ne reti tiek apzināti brūvēts mūsdienās.

Socializācijas kvalitātes kritērijs ir cilvēka psiholoģiskā gatavība (altruisms) apspiest savas individuālās intereses sabiedrības interešu labā. Savā laikā par altruisma un egoisma līdzsvarotību filosofiski badīgi prātoja jaunais Rainis. Tas atspoguļojās viņa dienasgrāmatā. Savukārt K.Marksa ieskatā humānisms ir sociālo attiecību racionalizācija, kad primārās ir sabiedrības intereses un indivīds savas intereses pieskaņo sabiedrības interesēm.

Nākas zināt, ka altruisma tēma ir viena no Rietumu filosofijas un ētikas galvenajām tēmām. Tomēr tai paralēli vienmēr skaudīgi sprēgāja cita tēma. Proti, tēma par cilvēka negatīvajām tieksmēm un ļauno dabu, nepieciešamību nepārtraukti uzmanīt cilvēku un turēt pie ķēdes. Šajā neglaimīgajā tēmā cilvēks ir nemainīga konstante, un nekādi spēki nespēj cilvēku pilnveidot un bagātināt viņa potences.

Cilvēku nevar pilnveidot un bagātināt. Pilnveidot un bagātināt var vienīgi sabiedriskās organizācijas formas, ražošanas un ekonomiskās attiecības, tirgu, demokrātiju, valsts uzbūvi, sociālos institūtus utt. Tāpēc ir vajadzīgs elites voluntārisms: valdīt klusu un bez kņadas, bet stingri un atbildīgi.

Socializācija ir tagad modīgās mūžizglītības savdabīga sāncense. Precīzāk – mūžizglītība ir apzināti un mērķtiecīgi organizēts socializācijas konkrēts virziens. Agrāk tāds virziens nebija vajadzīgs. Tagad ir vajadzīgs. Pat ļoti vajadzīgs.

Bijusī izglītības un zinātnes ministre Koķes kundze sevi lepni dēvēja (varbūt joprojām dēvē) par profesori mūžizglītībā. Protams, Latvijā profesors drīkst nezināt, ka profesors var būt tikai kādā zinātnes nozarē un mūžizglītība nav zinātnes nozare. Mūžizglītība tāpat kā pamatizglītība, vidējā izglītība un augstākā izglītība ir izglītības pakāpe. Nekas vairāk. Nekādā gadījumā tā nav zinātnes nozare.

Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks. No totālas vienatnes (vieninieka kameras) viņš daudz vairāk baidās nekā no nāves. Katram cilvēkam viens no smagākajiem pārbaudījumiem ir vientulība.

Lai iemācītos dzīvot sabiedrībā, jāizpilda sabiedriskās dzīves prasības. Tās nestāv uz vietas. Sabiedriskās dzīves prasību izmaiņu temps mēdz būt dažāds. Taču ir konstatējama stingra likumsakarība: jo no šodienas tālāk cilvēces pagātnē, jo temps ir bijis gausāks.

Varam uzskatīt, ka akmens laikmetā tas bija visgausākais. Sabiedriskās dzīves prasības radikāli nemainījās vairākus gadu tūkstošus. Par to liecina mūsu rīcībā esošā kulturoloģiskā informācija par akmens laikmetu. Tā var izrādīties neprecīza. Taču citu informāciju pagaidām neesam mācējuši iegūt. Vainīgi arī akmens laikmeta cilvēki, jo atstājuši ļoti ļoti vienmuļu mantojumu.

Pēc akmens laikmeta sabiedriskās dzīves prasību izmaiņu temps pakāpeniski kļuva ar vien straujāks. Mūsu ēras otrajā gadu tūkstotī dzīves prasības būtiski mainījās jau pēc dažiem gadsimtiem. XIX un XX gadsimtā prasības sāka mainīties vēl ātrāk - pēc dažiem gadu desmitiem.

Tempa pieaugumu var izskaidrot demogrāfiski: jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo straujāks temps. Cilvēki ir spiesti rīkoties ātri, lai ātri nodrošinātu ātri pieaugošā iedzīvotāju skaita eksistenci.

Pašlaik dzīvojam ļoti nestabilā laikmetā. Dzīvojam pārejas laikmetā, kad sabiedriskās dzīves prasībās kardināli izmainās viss, sākot ar „bērnu taisīšanu” (mākslīgā apaugļošana) un beidzot ar aiziešanu viņā Saulē (eitanāzija). Turklāt izmaiņu ātrums ir milzīgs.

Var pat bez pārspīlējuma teikt, ka viss var izmainīties vienā dienā, naktī, dažās stundās. Liela daļa no mums to nesen piedzīvoja, otrā rītā atmostoties diametrāli pretējā sabiedriskās dzīves prasību laikmetā. Vakardienas ideāli, normas, vērtības nekur vairs nederēja un tika pasludinātas par indīgu vielu.

Izmaiņu ātrums ir milzīgs. Tāpēc mūžizglītība ir ļoti nepieciešama. Ja vēsturiski pavisam nesen cilvēks lielā mērā pats tika galā ar savu socializāciju, tad tagad viņam ir jāpalīdz. Sabiedriskās dzīves izmaiņu amplitūda vairs neatbilst cilvēka bioloģiskajam potenciālam. Tā uzskata zinātnieki. „Dzelži” ir gudrāki par daudziem cilvēkiem, kuri nav spējīgi tos optimāli pielietot.

Zinātniski tehniskais progress apsteidz cilvēka mentālo progresu. Katram zinātniski tehniskajam līmenim ir jābūt atbilstoša sapratne cilvēku galvās. Ja cilvēku kāda daļa vairs nespēj sadzīvot ar modernajiem „dzelžiem”, tad viņi visam atmet ar roku un pat ar zināmu entuziasmu sāk kultivēt savu „mežonību”. Atsevišķi analītiķi uzskata, ka tas ir viens no tagadnē uzziedējušās arhaizācijas iemesliem. Daudzi vairs nekaunas no savas atpalicības un propagandē savu „mežonību”.

Domājams, tagad cilvēkam ir jāpalīdz divējādi. No vienas puses jau minētās mūžizglītības formā. No otras puses, izglītojot par pašu socializācijas procesu. Nepieciešama ir teorētiski izglītojoša saruna par socializācijas nozīmību, socializācijas organizatoriem, konkrētajiem piedāvājumiem, socializācijā iespējamajiem izkropļojumiem utt.

Šodien ir nepieciešama socializācijas traumatoloģija. Medicīniskā termina „traumatoloģija” izvēli nosaka socializācijas iedaba. 

Nākas ņemt vērā, ka modernisma laikmetā radās jauns cilvēka tips – savas identitātes vergs. Šī verdzība ir organiski vienota ar socializāciju.

Tagad pārejas laikmetā identitātes vergs ir kļuvis baisi kašķīgs. Pie mums šis kašķīgums sāka bagarēt publisko telpu jau „perestroikas” laikā, kad uzvirmoja identitātes meklēšanas nervozā baltkvēle. Jau labu laiku identitātes meklēšanas baltkvēle ir padzisusi. Taču padzisusi tikai ārēji – modīgā balamutīguma līmenī. Āmurgalvas vairs gaudeni gudri nebazūnē par identitāti. Taču patiesībā identitātes problēma tagad ir kļuvusi vēl aktuālāka nekā pirms 20 un vairāk gadiem.

Vēsturiski identitātes problēma sākās modernismā, kad cilvēki sāka mocīties ar jautājumu, kas es esmu un kādas ir manas iespējas mainīt identitāti. Tā dēvētajā tradicionālisma laikmetā tāds jautājums neeksistēja. Visu nosacīja cilvēka izcelsme. Zemnieks palika zemnieks visu mūžu. Arī viņa bērni un bērnubērni bija un palika zemnieki visu mūžu.

Tagad ir citādāk. Tagad, piemēram, Latvijā var teikt: „Vakar es biju cietumnieks, šodien es esmu biznesmenis, rīt es būšu parlamenta deputāts." Princis Čarlzs esot teicis, ka viņš nākamajā dzīvē gribot būt nāvējošs vīruss un iznīcināt cilvēces lielāko daļu – pārāk daudz cilvēku ir savairojušies. Tātad arī angļu princis var būt identitātes vergs.

Socializācija tagad pārāk bieži sagādā garīgās traumas. Socializācija pati ir pārvērtusies par sociālo problēmu - sociālo traumu. Piemēram, bērni neapmeklē skolu, jaunieši kļūst bezdarbnieki un narkomāni, vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji degradējas – kļūst alkoholiķi, bezpajumtnieki, klaidoņi, ubagi.

Uz socializāciju nelabvēlīgi atsaucas nākotnes neskaidrība – visas sabiedrības identitātes trūkums. Nevaram saprast un paskaidrot, kas esam pašlaik un kas gribam būt rītdien.

Socializācijas traumatoloģija var nodarboties ar garīgo traumu diagnostiku un ārstēšanu. Tas ir nepieciešams un reāli iespējams. Faktiski mūžizglītības institūts ietilpst socializācijas traumatoloģijā.

Kā jau tika minēts, mūžizglītība ir jauns institūts cilvēces vēsturē. Labi pazīstami ir citi daudz senāki institūti – izglītības un audzināšanas sistēma, māksla un literatūra, zinātne, reliģiskās organizācijas, valsts ideoloģija, masu komunikācijas līdzekļi.

Mūsdienās par nelaimi ir nostiprinājies tāds drūms socializācijas institūts kā apziņas manipulācijas tehnoloģijas, veidojot atsevišķu intelektuāli rafinētu un smalku kompleksu sabiedriskās dzīves prasību sfērā. Komplekss darbojas atbilstoši demogrāfiskajiem, antropoloģiskajiem, ģeostratēģiskajiem, politiskajiem, militārajiem un ekonomiskajiem, nebūt cēliem un humāniem mērķiem.

Apziņas manipulācijas tehnoloģiju pielietošana var būt relatīvi lokāla darbība valstī, kā arī var būt transnacionāla darbība uz visas planētas. Faktiski pašlaik daudzās jo daudzās zemēs tā ir transnacionāla darbība. Tiek uzskatīts, ka uz planētas garīgi patstāvīgas ir tikai divas valstis – Irāna un Ķīna. Pārējās valstis vairāk vai mazāk izjūt ārējo garīgo spiedienu sabiedriskās dzīves prasību jomā. Tātad – socializācijas jomā.

Šodien Daugavas krastos apziņas manipulācijas tehnoloģijas pamatā funkcionē kā transnacionāls institūts. Mūsu smadzenes balinošā vētrainā darbība ir importa pakalpojums, uzspiežot svešus dzīves standartus un gandrīz pilnā mērā likvidējot garīgo patstāvību.

Panākumi ir milzīgi. Pēcpadomju jaunās paaudzes socializācija lielā mērā ir bijusi salaulāta ar svešzemju sabiedriskās dzīves prasībām. Tās ir metodoloģiski izstrādātas saskaņā ar postmodernisma un neoliberālisma viltīgajiem un destruktīvajiem bakstīkļiem. Tā nebūt nav bijusi bildināšana un salaulāšanās, lai mīlētu, cienītu, palīdzētu un apgaismotu. Tā ir darbība, kura pati par sevi ciniski joko: „Lai cilvēkiem nestu gaismu, jākļūst par elektriķi."

Tās ir prasības, kuras baroklīgi apmierina tikai aklo jauno paaudzi. Citas paaudzes uz šīm prasībām lūkojās ar dziļu neizpratni, bardzību un briesmu izjūtu par tautas nākotni. Citām paaudzēm ir pilnīgi savādāki priekšstati par cilvēciskās esamības ideāliem, normām un vērtībām.

Naivi un dumji ir tūlīt domāt, ka tie ir tikai padomju laikā uzpotētie priekšstati. Par garīgā mantojuma ģenētisko kontinuitāti zinām maz. Taču nekļūdīgi zinām, ka garīgā mantojuma nepārtrauktība ģenētiski saglabājās ļoti daudzas paaudzes. Padomju laiks pie mums bija tikai nepilnas trīs paaudzes. Pārāk īss laiks, lai smadzenēs izgaistu (ja vispār izgaist) gadsimtiem ilgi krātā informācija.

Turklāt padomju jaunās paaudzes bija visaptveroši informētas par pirmspadomju garīgo mantojumu ne vien ģenētiskajā līmenī, bet arī informatīvi diskursīvajā līmenī. Jaunatnei bija iespējas teicami pārzināt pirmspadomju kultūras vērtības. Tas bija tāpēc, ka padomju laikā cilvēki daudz objektīvāk izsacījās par pirmspadomju kultūru nekā tagad smieklīgi tendenciozi izsakās par padomju kultūru.

Jāņem vērā, ka padomju varas bardzība pret buržuāziskās kultūras slavēšanu bija daudz atturošāka un iebiedējošāka nekā tagad, teiksim, brīvvalsts tizlās varas bardzība pret fašisma slavēšanu. Padomju varas bardzība neatturēja cara laikos un „ulmaņlaikos” dzīvojušos cilvēkus stāstīt jaunatnei par pirmspadomju mākslu, literatūru, vēsturiskajiem notikumiem, izcilām personībām.

Jaunatne varēja izmantot ne tikai mutvārdu informāciju, bet arī lasīt pirmspadomju laikā izdotās grāmatas un periodiku. Šo rindu autors ar dziļu pateicību atceras iespēju izmantot skolotāja Ernesta Veldes plašo bibliotēku ar „ulmaņlaika” vērtīgākajiem izdevumiem vēsturē, mākslas un literatūras vēsturē, filosofijā. Bibliotēkas dārgums bija Konversācijas vārdnīca un carisma periodā izdotās enciklopēdijas.

Izcili stulbā mode noliegt iepriekšējo paaudžu garīgo mantojumu ir etnosa mazvērtības pazīme. Tā ir nožēlojama māžošanās, kas kaunīgi ar laiku var apsīkt, ja netiks mākslīgi uzkurināta, kā tas bija līdz šim.

Tomēr paaudžu konflikts ir satraucošs. Tas tika un tiek apzināti stimulēts. Apziņas manipulācijas tehnoloģijas prot lieliski stimulēt paaudžu konfliktu. Pateicoties tam, paaudžu konflikts kļūst par socializācijas organisku elementu un fundamentāli grauj sociuma konsolidāciju. Izskaidrojums tādai stimulācijai ir elementārs, – ar sociāli sašķeltu sabiedrību var izdarīt visu, ko ir vajadzīgs izdarīt noteiktās interesēs.

No apziņas manipulācijas tehnoloģiju ļaunā institūta ietekmes cilvēkus var pasargāt vienīgi labi organizēta un intelektuāli apgādāta pretdarbība. Tai vajadzētu būt socializācijas traumatoloģijas akūtam pienākumam.

Taču jāņem ir vērā, ka apziņas manipulācijas tehnoloģijas tiek pielietotas eleganti pārdomātā vērienā. Respektīvi, tās diktē visu socializācijas institūtu darbību. Piemēram, izglītības un audzināšanas, valsts ideoloģijas, masu komunikācijas līdzekļu.

Turklāt tas notiek ar vietējiem resursiem, speciāli atlasot, sagatavojot un vadot morāli piemērotus cilvēkus. Finansējums, tehnoloģijas un stratēģiskais menedžments ir importa, praktiskie izpildītāji ir vietējie censoņi. Patiesībā tās ir tautas padibenes, no kurām tradicionāli uzbriest tautas nodevēju zilā divīzija.

Bet tas vēl nav viss. Apziņas manipulācijas tehnoloģijas lieliski prot apklusināt un nepieļaut pretdarbību – socializācijas traumatoloģijas darbību. Šaubos, vai kāds Latvijas iedzīvotājs varētu pastāstīt par publiskajā telpā reāli sastaptām konkrētām rekomendācijām, mācot izvairīties no apziņas manipulācijas tehnoloģijām.

Citās valstīs tāda konkrēta pretdarbība ir sastopama un pēdējā laikā vēršas plašumā. Citās valstīs funkcionē sociālā traumatoloģija, izmantojot dažādas darbības formas.

„Balto” cilvēku valstīs iespaidīgākais piemērs ir Sergeja Kurginjana organizētā pretdarbība Krievijā. Viņa vadītās kustības Суть времени viens no galvenajiem mērķiem ir palīdzēt cilvēkiem saglabāt cilvēcisko seju, dodot iespēju socializācijas procesam realizēties saskaņā ar vietējās kultūras tradīcijām. Tiek rīkoti analītiski izskaidrojošie pasākumi, gatavotas videopārraides, publicēta tematiski daudzpusīga literatūra un izdots populārzinātnisks laikraksts, lai palīdzētu cilvēkiem izprast un pretoties transnacionālajam apziņas kropļošanas monstram.

Pēcpadomju laikā tam izdevās graujoši iespiesties arī Krievijas dzīvē un gūt respektējamus panākumus, drausmīgi izkropļojot socializācijas procesu īpaši lielākajās pilsētās. Kustības grandiozie pasākumi (piem., nupat augustā vasaras nometne Aleksandrovskā) naidīgi vienaldzīgu var atstāt tikai vislielāko kretīnu un importa pakalpojuma neglābjami samaitātu subjektu.

Socializācijas obligāts komponents ir cilvēciskais ideāls – cilvēka tips, kas kalpo par paraugu sociālās lomas izvēlē. Socializācijas procesā parasti tiek rekomendēti vairāki cilvēciskie ideāli. Mēdz būt vēstures posmi, kad sabiedrības uzmanības centrā ir tikai daži ideāli.

Tā tas bija pie mums un arī Rietumos pēc II Pasaules kara. 50.- 60.gados dominēja „liriķis” un „fiziķis”. „Liriķi” bija mākslinieciski radoši orientēti indivīdi, kuru dzīvē galvenā loma bija humanitārajām zinātnēm un radošai profesijai. „Fiziķi” bija tehnokrātiski orientēti indivīdi, kuru dzīvē galvenā loma bija eksaktajām zinātnēm un attiecīgai profesijai. Arī Latvijas daudzu iedzīvotāju socializācija virzījās atbilstoši kādam no abiem paraugiem.

Minētais cilvēcisko ideālu dalījums samērā strauji sabruka 70.gados, kad pēc 1968.gada notikumiem Rietumeiropā un arī sociālisma zemēs sākās jaunu ideālu kristalizācija. 1968.gada revolūcija graujoši skāra cilvēciskās esamības visdziļākos slāņus, sagraujot klasiskos priekšstatus par ģimeni un darbu, noniecinot zināšanu un morāles lomu. Padomju zemē arī sākās lejupslīde. Tā tika nosaukta par stagnāciju.

Pagājušā gadsimta 70.gados sākās neoliberālisma un postmodernisma laikmets, kurā dominē menedžeris pats priekš sevis. Tamlīdzīga cilvēciskā tipa socializācija riņķo ap māniju sevi efektīgi piedāvāt un realizēt darba tirgū. Sabiedrības intereses nevienu nesatrauc. Ļoti daudziem patika jaunā ideāla patroneses M.Tečeres vārdi: „Neeksistē tāda parādība kā sabiedrība; eksistē tikai atsevišķas sievietes un atsevišķi vīrieši."

Mūsu gadsimtā apziņas manipulācijas tehnologi idealizē un eksportē kreatīvā cilvēka etalonu. Jaunais etalons jau ir sācis veidot jaunu sociālo stratu – t.s. kreatīvo šķiru. Tas tiek pasniegts kā prestižs strats. Iekļūt jaunajā respektablajā sociālajā slānī tagad ir daudzu ambiciozu jauniešu socializācijas sapnis.

Kreatīvo cilvēku dzīves telpa ir pilsēta. Pie tam ne katra pilsēta, bet tikai pilsēta ar vairākiem kreatīvai dzīvei labvēlīgiem apstākļiem. Pilsētā ir jābūt kreatīvās šķiras biezai kārtai, lai kreatīvie cilvēki varētu „tusēties” savējo piesmaržotā vidē.

Pilsētai ir jābūt daudzveidīgai. Kā zināms, nesapuvušajos Rietumos tagad daudzveidība tiek mērīta ar „geju indeksu”. Tas ir apzīmējums iecietībai pret seksuālajām minoritātēm. Tātad pilsētā ir jābūt homoseksuālistu šķirņu daudzveidībai, un pilsētniekiem ir jāmīl visas šķirnes.

Apzīmējumu „geju indekss” izdomāja amerikāņu ekonomists R.Florida. Viņa izdomājums ir arī jēdziens „kreatīvā šķira”. Floridas darbus uz planētas vērienīgi popularizē tie spēki, kuru rīcībā ir apziņas manipulācijas tehnoloģijas. Nākas brīnīties par aizdomīgo kavēšanos viņa darbu izdošanā latviešu valodā.

Socializācijā ir jāņem vērā, ka piederību kreatīvajai šķirai nosaka nevis kompetence un erudīcija, intelekts un talants, bet gan kopējās identitātes apziņa un dzīves veids. Savukārt dzīves veidā izšķirošā vērtība ir patērēšanas modeļiem un sociālā statusa (t.i., kreatīvās šķiras) demonstrēšanas modeļiem.

Kreatīvajam cilvēkam ir 25-40 gadi. Viņam ir nakts dzīves veids, naktsputnam izklaidējot savu baudkāro un izlutināto ķermeni  naktsklubos. Mostas naktsputns ap pusdienlaiku. Viņam nav ģimenes. Viņš mīl ar šiku doties veloizbraucienos. Bieži maina darba vietu. Dzīvesvietu izvēlas, ņemot vērā „tusēšanās” iespējas.

Kreatīvajā šķirā nodalās superkreatīvais kodols: zinātnieki, inženieri, profesori, dzejnieki, prozaiķi, mākslinieki, aktieri, dizaineri, arhitekti, publicisti, redaktori, analītisko centru eksperti, lielāko mediju komentētāji. Kodols tautai formē viedokli un uzskatus.

Superkreatīvajam kodolam līdzās rosās kreatīvo speciālistu korpuss. Tajā ietilpstošie naktsputni strādā finanšu, medicīnas, juridiskajās iestādēs un firmās, kā arī biznesa vadībā. Vārdu sakot, viņi tāpat kā superkreatīvie kolēģi ir tie kadri mūsdienu sabiedrībā, kuri organizē ideoloģiskās, sociālās, mārketinga, reklāmas, public relations, menedžmenta manipulācijas kapitālistu peļņai.

Neapšaubāmi, arī pie mums tiek ievazāts kreatīvā cilvēka etalons. Mums ir savi vietējie satoriskie neoliberālisma un postmodernisma importa pseidointelektuālie apkūkotāji. Kā jau tipiskiem masu cilvēkiem pieklājas, viņi veido monolītu un solidāru kaudzi, kas pašpārliecināti pilda savu uzdevumu ar augstu paceltām murgainām galvām, uz pārējiem lūkojoties ar tukšām, bet viltīgām acīm.

Neapšaubāmi, arī pie mums ir zināmi panākumi. Sabiedriskās dzīves prasības ir pieglaudītas kreatīvā cilvēka perspektīvām. Jaunekļu kvēlajās sirdīs no sociuma stratiem neformālā klusībā visaugstākais reitings ir kreatīvajai šķirai. Katrs gribētu būt zinātnieks, profesors, analītiskā centra eksperts u.tml.

Tomēr izpaužas arī lokālā specifika. Kā parasti, mūsu lokālā specifika balstās uz vulgarizāciju un primitivizāciju. Kā parasti, importētais dārgums tūlīt tiek nospeķots līdz veselīgi stulbam latviskam līmenim.

Tā, piemēram, superkreatīvais kodols pie mums netiek publiski un formāli lutināts. Tajā ietilpstošās profesionālās identitātes netiek mērķtiecīgi propagandētas kā socializācijas ideāli.

Iespējams, tas tā notiek tāpēc, ka latviešiem vispār nepatīk kāda savējā tautieša viedokļa un uzskatu patstāvība un (nedod, Dievs!) turklāt vēl radošais talants. Kādreiz Plutarhs teica, ka nepateicīga izturēšanās pret saviem talantiem ir spēcīgu tautu raksturīga iezīme. Iespējams, viņš tā vairs neteiktu, ja būtu novērojis mūsdienu gaišākās tautas.

Tāds socializācijas institūts kā galvaspilsētas solīdie Interneta portāli galvenokārt slavē citu sociālo stratu ideālus. Viņi neslavē kreatīvo šķiru. Medijos regulāri māca ar baudu iekārtoties dzīvē un maksimāli izmantot šodienas dzīves iespējas tādi „etaloni”, kuri laikam ir tīkami ne tikai pašu žurnālistu hiperjūtīgajām dvēselēm, bet arī duļķainai auditorijai.

Atkārtoju, solīdajos portālos kreatīvā cilvēka ideāls nav populārs. Griezīgi populārs ir pseidokreatīvā āksta ideāls. Solīdo portālu ideāls ir Kombuļu Inese, panks Peksis, Jūsmis Skaidris Gaujmalietis, LieneCandy, Seksīgā Lee. Ideāls ir Kiops, jo viņš sola savā šovā parādīt seksu ar fani.

Pie mums socializācijas procesā labsirdīgi atbalsojās šādas mediju sentences - „Katrai tautai jābūt savai ideāli nepolitkorektai personībai”; „10 populāri vīrieši, kuri agrāk bija sievietes”; „Ir acīmredzami, ka politiķa statuss šobrīd ir kaut kas apkaunojošs”; „Jauniešiem Latvijā darba nav pat par minimālo algu”; „Kāpēc es Latvijā nekad neuzsākšu savu biznesu”.

Par „fiziķiem” un „liriķiem” pie mums tagad vispār nevar būt runa. Ne par vieniem, ne otriem. Vissvaigākā informācija no mūsu augstākās izglītības smaržīgās bedres liecina, ka pat par velti (valsts budžeta naudu) gandrīz neviens no 1.septembra nevēlas kļūt par fiziķi, ķīmiķi, baltu filologu.

Acīmredzot pārāk daudzi ir tik pamatīgi apdullināti, ka patiešām reāli orientējas uz Kombuļu Ineses, panka Pekša un citu ākstu veselīgo dzīvi.

Socializācijas traumatoloģija ir ļoti vārga. Maigi sakot, socializācijas galvenie institūti nav savu uzdevumu augstumos. Socializācijas cilvēciski cienīgi parametri, visticamākais, tiek sasniegti, pateicoties ģenētiskajam mantojumam un ģimenes audzināšanai.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

21

Apspriežamie jautājumi

FotoBiju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu uz Latviju. Tāpēc gribētu dalīties pārdomās un uzdot dažus jautājumus, kas šajā sakarā rodas.
Lasīt visu...

21

Preventīvais uzbrukums

FotoPēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras var izmantot ieroču izgatavošanai, un aizliedza konsultēt un jebkā palīdzēt Krievijas uzņēmumiem, kuri darbojas bruņošanās nozarē.
Lasīt visu...

21

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

FotoKriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir loģiski. Nesodamības apstākļos visatļautība nevar stāvēt uz vietas. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām pie varas nāca latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze (manis dēvētā “6.oktobra paaudze”). Tās valdīšanas laikā visatļautības paplašināšanās un intensificēšanās (eskalācija) ir acīmredzams fakts.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...