Šobrīd 20% no visiem Latvijas skolēniem nemācās latviešu skolās. Latvija par to maksā

Drīz būs simt gadu, kopš Latvijas izglītības sistēma mēģina visos iespējamos veidos izdabāt tā sauktajām mazākumtautībām jeb, teiksim, kā ir, – tām sabiedrības formām, kas principā uzspļauj Latvijas valstiskumam. Ja gribat skaitļus, tad šobrīd no visiem Latvijas skolēniem divdesmit procentu nemācās latviešu skolās. Latvija par to maksā.

No visām mūsu skolām divdesmit procentu nav latviešu skolu. Latvija arī par to maksā. Pieņemsim, ka tā ir mūsu aprobežotības sociāldemokrātiskā forma ar liberālisma rāvējslēdzēju komplektā, kas valstij liek uzturēt šādas mācību iestādes, bet – cik ilgi? Vai tad nav redzams, vai tad nav pārbaudīts, ka visa šī ņemšanās ap “krievu skolām” ir nekas cits kā cūku barošana? Un visos gadījumos šīs cūkas pie ēdienu bļodas skries, kā būtu turētas badā mēnešiem, lai gan sarijās pirms piecām minūtēm…

Vai tad mēs par to prasām paldies? Vai tad mēs neredzam, ka šī izglītības politika, kur Latvijas valsts uztur kaut kādu grupu, kas principā atsakās pieņemt kārtību vai nodemonstrēt cieņu pret vidi, kas tai apkārt – tas ir bruģēts strupceļš bez jebkādas vērtības.

Teiciens par pērlēm un cūkām ir vislabāk attiecināms uz šo gadījumu. Kāpēc mēs sev melojam, ka tādā veidā integrēsim kaut kādu sabiedrības daļu? Ka viņi kļūs par mūsējiem… Viņi – tās mazākumā esošās tautas un viņu atvases – par šo visu ieņirdz jau vairākās paaudzēs. Noticiet, Ziepniekkalnā vai Zolitūdē ir daudzstāveņu rajoni, kur jums pie skolām vai maksimām, nevarēs atbildēt uz jautājumu – kas šajā valstī ir Edgars Rinkēvičs? Vai kas bija – Egils Levits…

Ja mūsu skolu reforma prasa upurus un tai ir cena, tad nevajag darīt tā, ka par šo visu maksā latviešu skolas. Ar skolu slēgšanām, ar teritoriālās reformas šķērēm – ar mūsu gaudām, ka pedagogi kaut ko nesaņem vai saņem par maz.

Ja latviešiem ir problēmas ar izglītības nozares optimizāciju, tad, pirmkārt, mēs atbrīvojamies no visiem tiem, kas nav latviešu skolas. Jo tas nav mūsu pienākums šajā valstī – mākslīgi veicināt citu tautu vai nāciju līdzāspastāvēšanu ar valsts apmaksātām skolu programmām, kuras atklāti vai slēpti demonstrē nepatiku pret Latviju vai izliekas, ka viņi tādi nav.

Kad mēs beidzot pateiksim atklāti, ka šie mazākumtautību izglītošanas eksperimenti neko nedod mūsu nācijai, mūsu zemei, ja neskaita atvemtus interfrontistus vai saspiestus putinistus, un dažus teikumus nacionālajā aizsardzības koncepcijā, ka kopumā krieveļi (nejaukt ar krieviem) šeit kolektīvi veģetē ar sapņiem par Krievijas impērijas ērgļiem un mērgļiem.

Es vēl saprastu, ka, mācoties latviešu skolās, kāds krievs, žīds, baltkrievs vai kazahs kaut kā nespēj sevi noformulēt vai atrast, tāpēc veidojas par mazo akmentiņu mūsu mātes dāvatājā zābakā, līdz vienu dienu mums pie Brīvības pieminekļa ir uzberzta pamatīga tulzna…

Bet – mēs jau viņiem nemaz neliekam tajās latviešu skolās iet! Mēs paši finansējam piektās kolonnas mācību poligonus un pēc tam brīnāmies – no kurienes šeit tik daudz krievu tanku bučotāju vai labākajā versijā – Kremļa lāstekas…

Viņnedēļ ziņas no Daugavpils atnesa stāstu par olimpieti Jūliju Vonsoviču, kas valsts finansētā interešu izglītības centrā jeb sporta skolā kopā vēl ar 13 citiem pedagogiem nav spējuši nokārtot valsts valodas eksāmenu. Tas ir tas pats eksāmens, kas prasa no kārtotāja nevis filoloģijas studiju pirmā kursa līmeni, bet sliktākajā versijā atbildēt uz jautājumu – kā sauc jūsu suni? Tie ir skolotāji, kas strādā Latvijas Republikā! Viņi saņem algu no valsts par to, ka māca bērniem paukoties ar špagu vai uzsist pa bumbu…

Bet Vonsoviča atbildēja – ka viņa nekārtos latviešu valodas eksāmenu un rakstīs atlūgumu. Viņa Latvijā dzīvo teju jau piecdesmit gadu, beigusi Daugavpils Pedagoģisko universitāti (1996). Sidnejas olimpiskās spēles, kurās viņa valkāja treniņtērpu ar uzrakstu “Latvija”, bija 2000. gadā – parēķiniet, cik daudz laika tika dots, lai viņa… Ne jau iemācītos latviešu valodu, bet – vismaz nokaunētos, ka viņa to nemāk. Bet kur tādu greznību! Iedomājieties, cik daudz bērnu šī trenerīte šajos gados ir noskaņojusi par labu visam, izņemot – latviešu valodu, kas nozīmē – izņemot arī valsti, jo runa ir par valsts valodu. Jo viņai tā nav vajadzīga…

Bet mēs, latvieši, neprasām vajadzību – mēs prasām naga tiesas cieņu, attieksmi, minimālu piepūli. Tas ir ļoti primitīvi, tas ir zemākais līmenis pirms grīdas līstes, kad runa ir par valsti, kura tevi uztur, kura tevi nodrošina, kura tev garantē siltu pakaļu ar visām izrietošajām sociālajām garantijām.

Kamēr tādas vonsovičas ir mūsu cūku aizgaldā, nav labi, ka mēs runājam, ka kaut kur novados ir jāslēdz kāda mazā lauku skoliņa, jo – nav finanšu, nav skolotāju, nav naudas transportam, kas vadā bērnus… Bet Daugavpils sporta skolai nauda ir. Valsts nauda. Pašvaldības nauda. Latvijas nodokļu maksātāju nauda.

Lūk, jums skaidrs piemērs, ka tā sauktā mazākumtautību jēlā ola patiesībā ir vanckars mūsu ligzdā. Un, kā labi redzams, – tas viss jau labu laiku ir gājis tālāk par šo mūsu valsts uzturēto skolu sliekšņiem. Ļoti primitīvi, ļoti cūciski.

Starp citu, visu šo ķēmošanos ar mazākumtautībām savulaik aizsāka slēptais vispasaules komunists un atklātais sociāldemokrāts, pamatšķiras apraudātājs, tā laika izglītības ministrs Jānis Pliekšāns. Viņš toreiz nevarēja zināt, ka šie nosacīti nevainīgie nodomi nākotnē patiesībā kropļos valstiskumu, jo mums tādi kaimiņi…

Šim kontekstam laicīgajā pasaulē gan nav nekādas nozīmes, bet prātā to vajag paturēt. Jo tādi rainīši Krievijai ir kā pasaka, kā ļoti noderīgi. Ne jau tāpat vien tā zināmā cūku varza viņgad, pēc Pārdaugavas zīmuļa nolaušanas savu nākamo ideoloģisko pieturvietu izvēlējās pie sēdošā granīta kluča Esplanādē…

P.S. Ja pavasarī ir redzams, ka mazākumtautību skolām apmācības latviešu valodā ir apgrūtinājums, tad šādas skolas ir jāslēdz ciet. Nevienai cūkai pirms nokaušanas neprasa, vai viņai vajadzīgs pārejas laiks, lai sagatavotu sevi cepetim… Ar pārejas laiku izglītības sistēmā esam jau gana izspēlējušies.

Novērtē šo rakstu: