Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izglītības smīnēšanai ir nopietns iegansts. Tāds iegansts radās aizvadītajā gadsimtā. Ja izglītība būtu cilvēkam līdzīga saprātīga būtne, tad tā pirmo reizi smīnētu XX gadsimta sākumā. Līdz II Pasaules karam smīnētu kautrīgi. Taču pēc II Pasaules kara smīnēšana kļūtu arvien ironiskāka. Turpretī mūsu gadsimtā izglītība uz cilvēkiem raudzītos ar atklātu izsmieklu. Ironiskais smīns būtu naidīgi izplūdis sarkasmā – sašutumā un nicinājumā sakņotā dzēlīgā izsmieklā.

Rietumu civilizācijas vēsturē XX gadsimta sākumā konstatējamas radikālas pārmaiņas izglītībā. Pārmaiņas nevarēja iepriecināt. Pārmaiņas liecināja par būtisku atsacīšanos no izglītības vēsturiski tradicionālās misijas. Izglītībā sākās jauni laiki. Tajos strauji ieguva prioritāti pragmātiski piezemēti un utilitāri apsvērumi.

Tās bija pārmaiņas, kuras Eiropā veicināja iedzīvotāju skaita milzīgais pieaugums XIX gadsimtā. Demogrāfiskais sprādziens atsaucās uz kultūras visiem segmentiem. Izglītība nekļuva izņēmums, jo tamlīdzīgā kulturoloģiskajā procesā izņēmumu nemēdz būt vispār.

Izglītības formātus nācās pieskaņot masu jeb vidusmēra cilvēku vajadzībām. Lai cilvēku jūru apgādātu ar masu sadzīves priekšmetiem, vajadzēja industrializēt ražošanu. Lai to izdarītu, rūpniecībai bija jāpiegādā profesionāli sagatavots darbaspēks. Tāpēc tika izveidota profesionāli tehniskā izglītība – arodskolas.

Savukārt modernāku sadzīves priekšmetu izdomāšanai un ražošanas vadīšanai bija vajadzīgi augsti izglītoti cilvēki relatīvi šaurā specializācijā – inženieri, tehnologi, tehniķi, ekonomisti, menedžeri. Viņu izglītošanai tika organizētas jauna tipa mācību iestādes – politehniskie institūti.

Izglītība nevēlējās akceptēt Rietumu sabiedrības jauno attieksmi un valstiskos pārkārtojumus izglītības politikā un sistēmā. Izglītība redzēja, ka cilvēki ir izvēlējušies ne visai saprātīgu pieeju izglītības jomā. Taču izglītība nespēja pretoties jaunajām tendencēm.

Jaunā attieksme izglītības godkāri principā nemazināja. Izglītības ambīcijas netika aizskartas. Izglītības institūts joprojām turpināja pastāvēt kā viens no galvenajiem un cienījamākajiem institūtiem cilvēku socializācijā. Tomēr izglītības institūta sejā uzziedēja jauni vaibsti, un gadsimtiem ilgajā kanoniskajā nemainībā izlutinātajai izglītībai jaunie vaibsti nepatika. Izglītības ambīcijas saglabājās, un tāpēc izglītībai cits nekas neatlika kā vienīgi smīnēt par cilvēku mīļajām aplamībām.

XX gadsimta sākumā visnepatīkamākās bija boļševizācijas izpausmes. Par boļševizāciju var saukt komunistiskās boļševiku partijas pieeju izglītības politikā un ideoloģijā, fizisko darbu morāli un materiāli vērtējot augstāk par garīgo darbu.

Pie mums Latvijā par to nav plaši jāatgādina. Pie mums šī pieeja ir ļoti labi pazīstama. Tā ir mūsu asinīs. Arī neoliberālistiski svētās un marksistiski nesamaitātās jaunās paaudzes asinīs. Boļševizācija tiek realizēta arī tagad, kad boļševiku partijas vairs nav un komunisma celtniecību formāli ir nomainījusi liberālā kapitālisma celtniecība.

Boļševizācijas iemesls ir elementāri vienkāršs. Komunistu elite pielabinājās proletariātam, veidojot attiecīgu ideoloģiju un izglītības politiku. Tas bija loģiski, jo tolaik sociuma nomācoši lielākā daļa bija proletariāts.

Sociālisma zemēs bija divas mākslīgi privileģētas kārtas – strādnieki un darba zemniecība. Izglītības loma netika noliegta. Izglītotības prestižs bija augsts. Taču, piemēram, šoferiem un traktoristiem maksāja lielākas algas nekā skolotājiem un zinātniekiem. Turklāt šoferi un traktoristi oficiāli ietilpa pilnvērtīgajās šķirās, bet skolotāji un zinātnieki oficiāli ietilpa mazvērtīgajā vidusšķirā. Tās pienākums bija apkalpot pilnvērtīgos. Cilvēkiem ar augstāko izglītību un zinātniskajiem tituliem vajadzēja pašaizliedzīgi apkalpot cilvēkus ar pamatizglītību vai vidējo izglītību (LPSR līdz 60.gadiem samērā rets sasniegums).

Boļševizācijas turpināšanās liberālā kapitālisma celtniecības saulainajā ērā arī ir labi saprotama. Proletariāts ir izšķīdis dažādās profesionālajās subkultūrās, no kurām neviena nevar lepoties ar nomācošu skaitlisko pārākumu. Valdošā kliķe tāpēc nevienam no tautas īpaši nepielabinās. Pielabinās vienīgi kolonijas saimniekiem.

Vietējā ideoloģija mums nav vajadzīga. Ideoloģiju formulē saimnieki. Vietējā izglītības politika ir vajadzīga, bet tikai kā skaists ieraksts partiju programmā. Arī saimniekus tāda izturēšanās apmierina. Apmierinās tikmēr, kamēr mēs savā naturālajā mežonībā neapdraudēsim viņu dzīvību un nesāksim ar sētas mietiem rāpties pāri žogam ap ēku kompleksu galvaspilsētas Samnera Velsa ielā Nr.1.

Boļševizācijas turpināšanās galvenais iemesls ir proletāriski plebejiskās un lumpeniskās izcelsmes biznesmeņu alkatība, stulbums (biznesa perspektīvu ignorēšana) un cinisms, kā arī boļševizācijas kontinuitāte mūsu gēnos. Valsts iestādēs strādājošajai inteliģencei (skolotājiem, pasniedzējiem, zinātniekiem, ierēdņiem, ārstiem) algas apjomu nosaka pamatā mūsu ģenētiskais mantojums – proletāriskā izcelsme un genofondā ļoti dziļi iepotētā boļševistiskā izturēšanās pret garīgo darbu.

Un nevajadzētu censties iestāstīt, ka esam nabadzīgi un valsts budžets neatļauj vairāk maksāt kadriem ar augstu izglītotību. Publiski pieejamā informācija par nozagtajām un savā starpā godīgi sadalītajām grandiozajām summām ir visuzskatāmākā liecība par mūsu pārticības augsto pakāpi. Ja žurnālistu nosauktajām summām pieskaitām tikai pašiem zagļiem zināmās summas, tad var atklāties, ka īstenībā esam apskaužami bagāta valsts. Tie noteikti ir finansiālie līdzekļi, kuri ļautu dzīvot saskaņā ar īstā kapitālisma normām un vērtībām.

Taču īstā kapitālisma vietā pie mums ir kriminālais kapitālisms. Un nebūt nav vainojami tikai mūsu jaunie saimnieki. Arī kolonijās vietējo tautu politiskajai gribai ir milzīgas iespējas. Viss ir atkarīgs no tautas cilvēciskā kapitāla kvalitātes. Tā ir ļoti aktuāla tēze. Tāpēc to nav kauns atkārtot katrā piemērotā brīdī.

Minētais vērtīgais mantojums daudziem jauniešiem ir sagādājis skumju vilšanos. Viņi traucās iegūt augstāko izglītību, jo cerīgi ticēja nostāstiem par kapitālisma lielisko attieksmi pret labu izglītību un garīgo darbu. Viņi ticēja, ka arī pie mums tūlīt viss būs tāpat kā īstajā kapitālismā Rietumu valstīs.

Cerības nevarēja piepildīties, jo no savas izcelsmes un attiecīgā ģenētiskā mantojuma vēl nevienam nav izdevies atbrīvoties otrajā rītā uz brokastu laiku. Arī latviešiem par to nevajadzētu sapņot. Par to vispār neklājas sapņot tautai bez savas aristokrātijas un buržuāzijas (šī strata klasiskajā izpratnē).

XX gadsimta sākumā izglītība sāka smīnēt ne tikai par Krievijas un citu Austrumeiropas zemju boļševizāciju pēc 1917. gada revolūcijas. Boļševikiem tipiskā pieeja atsevišķos momentos varēja atspoguļoties arī Rietumeiropas valstīs. Katrā ziņā pēc II Pasaules kara, kad liela uzmanība tika veltīta sociālajai politikai. Taču nekur boļševizācija nesasniedza tādu vērienu kā PSRS, pazemojoši atsaucoties uz inteliģences pašapziņu un materiālo labklājību.

Liekas, boļševizācija vismazāk ir skārusi ASV. Tur cilvēks ar augstskolas diplomu sabiedrībā ir ļoti cienījama persona un saņem daudz lielāku algu nekā cilvēks bez augstākās izglītības.

Šajā sakarā varētu uzdot dažus, protams, smieklīgus jautājumus. Interesanti, kāpēc saimnieki no Samnera Velsa ielas netiecas mums iemācīt kaut ko labu un palīdzēt proletāriešu bērniem un mazbērniem atbrīvoties no boļševiku nelabā mantojuma? Interesanti, kāpēc jaunajās kolonijās tiek vispār noklusētas kapitālisma ābeces patiesības? Piemēram, racionālisma, saprātīguma un mērenības nepieciešamība kapitāla sākotnējās uzkrāšanas periodā, biznesa atkarība no fundamentālās zinātnes un labas izglītības, un tamlīdzīgas ābeces patiesības.

No XX gadsimta 90.gadiem izglītības smīnēšanai (ironiskai smīnēšanai) radās jauns iegansts. Ja līdz minētajam laikam kapitālisma un sociālisma zemēs izglītībā par galveno atzina uzdevumu sniegt cilvēka garīgās pasaules attīstībai nepieciešamas zināšanas un tādējādi dominēja antropoloģiski humānistiskais izglītības modelis (cilvēka garīgā pilnveidošana), tad no 90.gadiem ātri kļuva populārs cits modelis. Proti, modelis, kad izglītība ir tikai līdzeklis karjerai, sevis piedāvāšanai darba tirgū, garantija panākumiem amatu hierarhijā un augstāka sociālā statusa iegūšanā.

Turklāt pret izglītību sāka vulgāri izturēties kā pret vienu no pakalpojumu veidiem. Tāpat kā pret veļas mazgātavu, apavu darbnīcu, modes ateljē, pirti, universālveikalu, tūrisma aģentūru, naktsklubu, prieka māju.

Jaunā pragmatiskā un utilitārā attieksme strauji nostiprinājās. Acīmredzot pašlaik tikai izglītības filosofi un izglītības vēsturnieki atceras, ka izglītība agrāk vienmēr kalpoja cilvēkam. Gan kapitālistiskās, gan sociālistiskās valsts izglītības uzdevums bija cilvēka garīgā pilnveidošana. Valsts galvenā rūpe bija garīgi bagāts un garīgi pilnvērtīgs pilsonis.

Tātad agrāk izglītība bija mērķis. Tagad izglītība vairs nav mērķis. Tagad izglītība ir kļuvusi par līdzekli citu mērķu sasniegšanai. Atšķirība ir milzīga.

Tagad tiek lepni uzsvērts, ka izglītība veiksmīgāk palīdzēs sevi prezentēt darba tirgū. Par cilvēka garīgo pilnveidošanos šodien netiek runāts. Iespējams, viena daļa nemaz nesaprot, ko tas nozīmē. Turpretī citi baidās par to atklāti runāt, jo tādi izteikumi tagad nav cieņā.

Izglītības saistība ar cilvēka garīgo pilnveidošanos faktiski tika izprasta vienmēr. Saprotams, šī izpratne nav zudusi arī tagad. Pamatnostādne ir šāda.

Izglītības procesā sniegtās zināšanas ir svarīgas. Taču zināšanas nav viss, no kā veidojas cilvēks. Var pat droši teikt, ka zināšanas nav pats galvenais cilvēkā.

Zināšanas var cilvēku nepareizi orientēt un vadīt. Zināšanas var cilvēku ideoloģiski apstrādāt un viltīgi reglamentēt viņa darbību, uzvedību un komunikāciju. Zināšanas var cilvēku sapīt totalitārisma, nacionālisma, fašisma, neoliberālisma, reliģiskā fundamentālisma, pagānisma, pseidozinātnes, ezotēriskuma, šarlatānisma pinekļos.

Izglītības iestāde var cilvēkam translēt apzināti primitivizētas un tendenciozas zināšanas. Tā tas notiek, ja zināšanas ir adresētas masu jeb vidusmēra cilvēkiem un zināšanas ir ideoloģiski piekārtotas šovinistiskajai nacionālajai politikai – naida uzturēšanai pret kādu tautu un valsti. Mūsu skolēni un studenti zina, kā tas reāli izpaužas mācību laikā.

Cilvēkā pats galvenais ir viņa patstāvīgās domāšanas spējas un kritiski analītiskās spējas. Zināšanas ir tikai līdzeklis, palīdzot cilvēkā attīstīt loģisko un tēlaino domāšanu.

Pats svarīgākais ir tas, vai cilvēks iegūtajās zināšanās spēj saskatīt un izmantot morālās, estētiskās, sociālās, intelektuālās, profesionālās vērtības. Tās ir vērtības, kuras stimulē cilvēku pacelties pāri attiecīgo zināšanu konkrētajam materiālam. Ne velti mēdz jokot, ka izglītības uzdevums ir cilvēka smadzeņu labās puslodes attīstīšana. Labā puslode atbild par pasaules kopainu, jaunradi, spēju uztvert un izprast komplicēto un netriviālo.

Nav aizmirstams, ka tās ir vērtības, kuras vienmēr ir vienotas ar garīgo brīvību. Tās ir vērtības, kuras vienmēr ir idejisko domstarpību un politiskā disidentisma avots – citādi domājošo personību attieksmes un rīcības avots.

Gribas pasvītrot, ka tās ir vērtības, kuras vienmēr ir jaunrades avots. Tātad pašlaik manierīgi modīgās kreativitātes avots.

Nav aizmirstas arī citas pamatnostādnes. Teiksim, nav aizmirsts, kādas zināšanas ir cilvēkam jāsniedz, lai viņā attīstītu patstāvīgās domāšanas spējas un kritiski analītiskās spējas. Tie, kuri vēlas zināt, ļoti ātri uzzina gan par humanitāro zinātņu, gan par dabas zinātņu efektivitāti minēto spēju attīstīšanā.

Diemžēl tagad visbiežāk izglītības uzdevums ir gatavot speciālistu personālu, bet nevis personības. Tiek ignorēts tas, ka valsti būvē un satur tikai personības, bet nevis speciālistu personāls.

Protams, tādu nievājošo pieeju var saprast. Ja nav valsts, tad personības nav vajadzīgas. Mēs ar to esam pilnā mērā samierinājušies. No izglītības pakalpojumu iestādēm un firmām tāpēc gaida vienīgi speciālistu personālu, kuru smadzeņu labās puslodes funkcionēšana nav vajadzīga.

Ne velti par tādiem speciālistiem stāsta anekdotes. To galvenie varoņi visbiežāk ir amerikāņi, kuru izglītībā ir panākts ļoti augsts specializācijas līmenis.

Amerikāņu superspeciālists var lieliski orientēties savā specializācijā, taču tajā pašā laikā nespēj aptvert, kāpēc lokomotīves mašīnists nenobremzēja, redzot uz sliedēm Annu Kareņinu. Tolaik, lūk, vilcienu ātrums nebija liels. Turklāt Anna Kareņina stāvēja uz sliedēm dzelzceļa stacijas rajonā. Tātad – vilciens kustējās lēni un noteikti varēja nobremzēt.

Latvijā ir sastopams idiotisks muldējums par „tirgus neredzamās rokas” izšķirošo lomu izglītības sistēmas veidošanā. Valstij neesot jāiejaucas izglītības tirgū. Tirgus pats visu noregulēs. Tirgus ir galvenais cilvēku sociālās mobilitātes regulētājs. Izglītības tirgū iegūtais diploms ir lifts karjeras augšupbraucienam, kā arī cilvēka statusam sabiedrībā.

Tirgus regulē arī pieprasījumu pēc zināšanu veidiem. Ja, teiksim, pašlaik tirgus nepieprasa filosofus un filologus, tad viņus nav jāgatavo un nav veltīgi jāizšķiež nauda. Studentiem ir jāpiedāvā tikai tādas zināšanas, kas viņiem tūlīt palīdz pelnīt naudu. Ja zināšanas nepalīdz pelnīt naudu, tad tādas zināšanas nav vajadzīgas. Pasniedzēji, kuri studentiem neprot iemācīt pelnīt naudu, nav vajadzīgi.

Tā nav abstrakta improvizācija. Diezgan precīzi atkārtoju latviešu izglītības valdošajā klanā ievērojamas personas gadiem ilgi publiski skandēto viedokli. Tāds viedoklis ir Repšes kunga, iespējams, jaunajā valdībā ieplānotajam izglītības un zinātnes ministram. Bet varbūt nākamajam LR Zinātņu akadēmijas prezidentam. Kā saka tādās reizēs, viss būs atkarīgs no starptautiskā stāvokļa un klimatiskajiem apstākļiem.

Persona minētos potenciālos amatus ir pelnījusi. Persona sevi ir apliecinājusi ar savu apsviedīgumu Latvijas izglītības biznesā. Personai pieredze izglītības jautājumos jau pašā sākumā bija tik varena, ka droši skoloja Latvijas vienkāršo tautu, profesūru, akadēmiķus, politiķus, valstsvīrus un valstssievas izglītības filosofijas, izglītības vēstures, izglītības politikas, izglītības stratēģijas un taktikas vissmalkākajās niansēs. Skoloja pašpārliecināti, ar iedvesmu un gudra cilvēka patosu.

Bet tas vēl nav viss. Izmantojot mūsu lieliskos izglītības pakalpojumus, personai tagad pašai ir doktora dokuments. Disertācijas tēma „Privātās augstākās izglītības iestādes vadības socioloģijas aspektā” noteikti ir fundamentāls pievedums pasaules zinātnē. Tikpat fundamentāls pievedums  kā padomju laika kompartijas ūdensgalvu un ūdensblusu disertācijas par tipoloģiski slaveno tematiku „PSKP loma izglītībā/ekonomikā/zinātnē/rūpniecībā/lauksaimniecībā/cūkkopībā/zvērkopībā utt.”.

Disertācija noteikti ir paša autora iznēsāts un barots bērns, slaukot no savas augstās pieres intelektuālā pārpalikuma valgumu. Vārdu sakot, cilvēks zina, kas tagad jārunā; cilvēks zina, ko tagad vēlas dzirdēt latviešu jaunekļi un viņu vecāki. Bet savukārt Repšes kungs ir malacis – prot acīgi noskatīt savējos pat vistrulākajās gaismas pilīs.

Mūsu „Izglītības likumā” ir izvairīgi runāts tikai par „procesu” un „rezultātu”. Izglītības mērķis nav skaidri definēts. Likumā ir teikts: „Izglītība — sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas process un tā rezultāts. Izglītības process ietver mācību un audzināšanas darbību. Izglītības rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums."

Jaunajā situācijā labi ir adaptējušies sociologi. Savās aptaujās viņi zinātkāri jautā par izglītības lomu darba tirgū, karjeras pakāpienos u.tml. Sociologi vēlas noskaidrot, kādā veidā izglītības sistēma varētu vēl labāk palīdzēt cilvēkiem iekļauties darba tirgū.

Normālā vietā atbilde neiepriecinātu. Kādā no šā gada augusta aptaujām 68% uzskata, ka izglītības iestādēm ir jāsniedz vairāk teorētiskās un praktiskās zināšanas. 63% uzskata, ka vairāk jāmāca patstāvīgi domāt. Tātad izpratne par izglītības jēgu manāmi klibo.

Komentējot pētījumu rezultātus, sociologi paskaidro: „[..] darba devēji, vērtējot darbinieku iegūtās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām, kopumā augstāk novērtē augstāko izglītību. Tai pat laikā, darba devēji bieži uzsver, ka darbiniekiem ar augstu zināšanu līmeni trūkst praktisko iemaņu. Protams, tas, cik būtiska nozīme ir praktiskajām iemaņām, lielā mērā ir atkarīgs no konkrētā darba specifikas. Ir profesijas, piemēram, mehāniķis, frizieris, šuvēja, kur, visticamākais, vērtīgākas būs praktiskās iemaņas. Tai pat laikā tādām profesijām, kas ir saistītas ar finanšu operācijām, naudu, sarežģītiem tehniskiem pasākumiem, dažāda veida specifiskiem darba procesiem, ļoti būtiskas ir zināšanas un kompetence attiecīgos jautājumos."

Citātā uzskatāmi atspoguļojās viena no mūsdienu nelaimēm – augstākās izglītības masveidīgums. Tā ir ļoti ļoti jauna parādība cilvēces vēsturē. Radās burtiski pirms apmēram 20 gadiem. Izglītības smīns tāpēc izvērtās dzēlīgā izsmieklā.

Dažās zemēs pašlaik 25 - 35 gadus veciem cilvēkiem augstākā izglītība ir vairāk nekā 50 procentiem. No viņiem 40% nestrādā savā specialitātē. Veidojas neapmierinātu jaunu cilvēku slānis. Tā pārstāvjus neapmierina ne viņu darbs, ne statuss sabiedrībā. Tiek uzskatīts, ka tas ir ļoti bīstams spēks, spējot izraisīt revolūcijas, nemierus.

Ja izglītība ir masveida, vispārēja un visiem kopīga, tad darba un sociālā statusa jomā visu izšķir diezgan jocīgi kritēriji – cilvēka vecums, pazīšanās, partejiskā piederība, radnieciskie sakari, kukuļdošana, izglītības dokumenta izsniegšanas valsts un universitātes nosaukums. Jocīgo kritēriju loma kļūst arvien uzbāzīgāka.

Mēs tagad dzīvojam pakalpojumu ekonomikas vidē. Pakalpojumu ekonomika izkropļo vērtību kristalizāciju. Pakalpojumu ekonomika nav materiālo vērtību ražošana, tāpēc nerada tādas morālās vērtības kā darba svētība, darba pienākums, profesionālā solidaritāte, koleģialitāte, amata meistarība u.c. To vietā rada sulaiņu tipa vērtības – pieglaimošanos, divkosību, intriģēšanu, konformismu, politkorektu izlikšanos, egoistiskumu, profesionālo nihilismu un augstprātību.

Pakalpojumu ekonomika rada jauna tipa kultūru vispār – sulaiņu kultūras tipu. Tādā kultūrā inteliģentam cilvēkam ar viņa garīgajām vērtībām vispār nav vietas. Labākajā gadījumā ir atvēlēts margināls kakts.

Patiesi inteliģenti cilvēki faktiski vienmēr ir bijuši mazākumā. Taču iepriekšējos kultūras tipos viņiem vienmēr bija ļoti svarīga loma. Sulaiņu kultūras tipā viņu balsis vairs nav dzirdamas. Viņus apzināti ignorē sulaiņu dominējošais vairākums. Patiesi inteliģenti cilvēki vairs nevar neko ietekmēt. Var tikai, teiksim, Internetā uzrakstīt, ka „operas vadītājs Latvijas kultūrā ir šausmīgs pārpratums”. Taču reāli no tā nekas nemainīsies. Tā tas ir šodien ik uz soļa.

Izglītība tagad uz cilvēkiem lūkojās ar dzēlīgu izsmieklu. Taču izglītība ļoti labi saprot, ka nebūt visi cilvēki ir pelnījuši dzēlīgo izsmieklu. To ir pelnījuši tikai masu izglītības stutētāji, izglītības neoliberālā pragmatisma aklie sludinātāji, augstākās izglītības biznesa alkatīgie un aprobežotie deģenerāti, diplomu un grādu tirgotāji un pircēji, diplomdarbu un disertāciju plaģiatori, izglītības sistēmas šizofrēniskie reformatori, izglītības valsts budžeta izzadzēji, akadēmisko aprindu postmodernistiskās terminoloģijas murgotāji.

Izglītībā ir nepārprotami konstatējama tā pati tendence, kas ir nepārprotami konstatējama cilvēku pārējā dzīvē globālā imperiālisma ikdienā. Respektīvi, sociums sadalās divās daļās. Ja materiālajā dzīvē tas nozīmē skaudru dalīšanos nabadzīgajos un bagātajos, tad izglītībā tas nozīmē skaudru dalīšanos klasiski izglītotajos cilvēkos un postmodernistiski izglītotajos cilvēkos. Vēl varētu teikt – normāli izglītotos cilvēkos un kropli izglītotos postcilvēkos. Postmodernistiskās izglītības kroplos pakalpojumus spēj baudīt vienīgi postcilvēki.

Apgaismības ideoloģija vairs nav spējīga turpināties. Tās objektīvā izsmeltība sāka izpausties XX gadsimta 70. gados. Antropoloģiski humānistiskais izglītības modelis demogrāfiskās pārejas un postindustrializācijas laikmetā nav spējīgs pastāvēt ideālā formā. Apgaismības ideoloģija izglītībā gādāja par simtprocentīgi visu cilvēku garīgo pilnveidošanu. Tas vairs nav iespējams. Augstskola ir pārstājusi būt cilvēciskās kvalitātes kontroles mehānisms.

Ja pirmajā laikā par to kautrējās publiski runāt, tad tagad saruna par cilvēku jauno dalījumu ir ieguvusi atklātu tribīni. Latvijā pirmās nātres svilināja 90.gadu sākumā. Atsevišķi padumji tautas kalpi no Bruņinieku nama sāka presē pļēguriski plātīties par milzīgām atšķirībām starp „eliti” un „tautu”. Šajā gadījumā trakākais ir tas, ka neglābjami dumji cilvēki sevi nebaidās pieskaitīt elitei un elektorāts viņiem aplaudē. Pašlaik repertuāru turpina „kreatīvā šķira”, nekaunoties slavināt savu izredzētību.

Aizvadītajos gados nopietnāko valstu izglītības sistēma tika bez lieka skaļuma pārkārtota dzīvei jaunajos demogrāfiskajos un sociālajos apstākļos. Izglītības sistēmā ir izdomāts jauns universitātes tips – nacionālās pētnieciskās universitātes.

Tās ir augstskolas, kurās konsekventi turpina respektēt visu pozitīvo, ko cilvēce ir iemācījusies izglītības jomā. Centrā ir valsts vispusīga apgādība, zinātne, izdevnieciskā darbība, akadēmiskā neatkarība, cienīgs atalgojums profesoriem, stingri uzņemšanas noteikumi, filosofija un humanitārās disciplīnas, garīgi bagātas personības veidošana, - kā saka, domāšanas mācīšana.

Tas netiek skaļi „piarēts”. Taču visam stāv pāri konsekventā pārliecība, ka tikai garīgi bagāta personība varēs dot kaut ko jaunu „nano”, „bio”, „info” cilvēces tehnokrātiskajā nākotnē.

Tātad patiesībā nekas nemainīsies. Klusi un nelokāmi tiek atbalstīti tie garīgie spēki, uz kuriem vienmēr ir balstījies mentālais fenomens, ko Rietumu civilizācijā sauc par progresu. Tikai tagad viss notiek klusu un mierīgi bez pašreklāmas, humānistiskās retorikas un pseidohumānistiskās demagoģijas. Šo klusumu un mierīgumu var sasniegt un izmantot katrs jaunietis, kurš ir garīgi piemērots dzīvei klusumā un mierīgumā, bet nevis tikai sapņo par publicitāti un autoprezentācijām.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Atraktīvās politikas hronika: 7.februāris

Foto7.februārī Latvijā eksplodēja kolosāli atraktīvs notikumus. Noteikti vispievilcīgākais notikums latviešu tautas laimīgi aizvadītajā debilitātes laikmetā kopš 2018.gada 6.oktobra. Kolosāli atraktīvo notikumu drīkst uzskatīt par vietējā mēroga “9/11”. Arī 7. februārī sabruka dvīņu torņi. Sabruka leksiskie dvīņu torņi “Nācijas tēvs”/”Nācijas tumsonis” un to vietā tajā pašā dienā nācās nekavējoties uzbūvēt jaunu leksisko torni “Nācijas debilais tēvs” (NDT).
Lasīt visu...

21

Klimata modeļu realitāte - vai ticēsim skolu nebeigušam skuķim?

FotoGlobālo klimata "cīņu" rezultāts diemžēl var izrādīties - konkrēti papildu nodokļi arī Latvijā. Līdz ar to jautājums nav tīri akadēmisks.
Lasīt visu...

10

Blēžu un zagļu valsts

FotoRaksts „Kā zvejas privātfirmu – nodokļu “optimizētāju” - uz nodokļu maksātāju rēķina glāba Latvijas valsts ierēdniecība” ir smuks piemērs, lai saprastu, ka valsts ir saaugusi ar blēžiem, jeb, ja nu ir saaugusi, tad pareizi ir teikt – Blēžu valsts.
Lasīt visu...

21

„Anquis in herba” jeb Čūska zālē

FotoLaikā, kad visa pasaule, vairums valstu gatavojas pasargāt savus iedzīvotājus no iespējamas koronavīrusa izplatīšanās, Latvijas publiskā telpa un ļaužu prāti ir nodarbināti ar daudz svarīgākām lietām – kādas latviešu sievietes nedienām Dienvidāfrikā un Dānijā. Viņa atrodas Dānijas cietumā un gaida izdošanu uz DĀR, kur (pēc mediju sniegtās informācijas) veikusi VAIRĀKUS noziegumus, no kuriem visskaļākais ir bērna nolaupīšana, ko starptautiski apzīmē ar vārdu “kidnapping”. Jau sen citus viņas noziegumus neviens nepiemin. Ne medijos pieminēto dokumentu viltošanu, ne “citus” likumpārkāpumus. Ir palicis tikai “nu kā var māte nozagt SAVU bērnu?!
Lasīt visu...

21

9.maija svinības Maskavā kā līdzeklis Kremļa noziegumu leģitimācijai

FotoIesākumā precizēšu, ka runa šeit būs ne tik daudz par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, cik gan par šo notikumu izmantošanu sagrozītā veidā no Krievijas varas puses ar mērķi sasniegt savus ārpolitiskos un iekšpolitiskos mērķus tuvākajā un tālākajā nākotnē.
Lasīt visu...

21

Vairāk jautājumu nekā atbilžu...

FotoInteresanti, kurš tur bīda to Skultes LNG termināli. Ekonomikas ministra Nemiro draudziņš, kuru grib iestūķēt Latvenergo padomē kaut vai pa skursteni? Vai tomēr vecijaunā Vienotība? Vai NA? Vai JKP Eglītis ar Feldmanu? Varbūt visi kopā?
Lasīt visu...

21

Leksiskās debilitātes praktiķi

FotoLatvijā jau labu laiku ir tradīcija noskaidrot attiecīgā gada atraktīvākos (jocīgi piesaistošos) izteikumus. Ar to nodarbojas Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa. Tā izveido speciālu žūriju. Tai uztic akceptēt aizvadītā gada leksiski neveiksmīgākos risinājumus.
Lasīt visu...

21

Kāpēc FKTK atvainojās Maijai Treijai

FotoŠī gada 3. februārī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka FKTK atsauc savu 2019. gada. 29 aprīļa paziņojumu medijiem ar virsrakstu “FKTK no amata atstādina Atbilstības kontroles departamenta direktori  un izsaka nožēlu par goda un cieņas aizskārumu, kā arī iespējamo reputācijas kaitējumu, ko rīkojums ir radījis Maijai Treijai”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ar atsevišķu tiesnešu atbalstu tiesu izpildītāji no iedzīvotājiem piedzen līdzekļus, kurus likums viņiem neliek maksāt

Parādījušies tiesu izpildītāji, kas atraduši jaunu, likumā neparedzētu veidu, kā no...

Foto

Lidostu un čemodānus es vairs neatceros, visi aicina mani par Rīgas mēru, bet es plānoju dibināt manis veidotu politisko partiju

Pirmkārt, es uzskatu, ka esošā politiskā...

Foto

Divu gadu laikā Veselības ministrija nav ieviesusi nevienu no Valsts kontroles ieteikumiem, lai ģimenes ārsti būtu pieejamāki

Divu gadu laikā, kopš klajā nāca Valsts kontroles revīzijas...

Foto

Aicinu sekmēt Valsts prezidenta Egila Levita aktīvāku iesaisti iekšpolitisku problēmu apzināšanā un risināšanā

Cienījamie laikabiedri! Aicinu sekmēt Valsts prezidenta Egila Levita aktīvāku iesaisti iekšpolitisku problēmu apzināšanā...

Foto

Divi jautājumi Kristīnes Misānes izdošanas sakarā: vai tikai atbildes nebūs biedējošas ikvienam pilsonim?

Latvijā visaugstākajā līmenī pacelts jautājums par mūsu pilsones Kristīnes Misānes izdošanu no Dānijas...

Foto

Es redzēju, mīļais, tu šodien biji aizrāvies ar valstsgribu...

Nupat pieķēru sevi pie pavisam stulbas atziņas - pat iepriekšējie divi kretīni Bērziņš un Vējonis man nelikās...

Foto

Vai Ārstu biedrība kļuvusi par Veselības ministrijas suni?

Pagājušajā nedēļā Veselības ministrijā notika Farmācijas jomas konsultatīvās padomes sēde. Sēde bija iestudēta kā viena aktiera teātris. Režisore...

Foto

Kauns skatīties, kā daļa latviešu politiķu un ierēdņu nodur acis, mentāli savelkas čokuriņā un slīd zem galda

Šonedēļ „Attīstībai/Par” pakļāvās “Saskaņas” un lašoristu* spiedienam un uz...

Foto

Var noprast, ka Annai Jutai Maskavā pavadītais laiks nav pagājis pa tukšo

„Spēcīgs” vēstījums no savā laikā Maskavā, īpašā speciālā rajonā (augsta ranga kompartijas funkcionāru dzīvesvietā)...

Foto

Iesniegums Bordānam: nevajag aiztikt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas

Izlasījām, ka Varakļānu novada domei būs jānoskaidro savu iedzīvotāju viedoklis par palikšanu Vidzemē vai pievienošanos Latgalei....

Foto

“Nācijas tēvs” kā “nācijas tumsonis”

Nekas nemainās! Katra “nācijas tēva” (NT) publiskā uzstāšanās ir tumsonības apliecinājums. Izrādās, NT ir milzīgi robi izglītībā. Viņa zināšanas ir ļoti...

Foto

Skumji, ka pašreizējā bezoligarhu valdība tiek stutēta ar šī āksta un citu "kaimiņu" balsīm

Ir beidzot piepildījies Kaimiņa aktieriskais sapnis... viņš ir nokļuvis uz valsts lielākā...

Foto

Par “antisemītiskām cūkām” un poļu-čehu teritoriālo konfliktu

Savā nesenajā uzrunā Krievijas Aizsardzības ministrijas sanāksmē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies Otrā pasaules kara tēmai un, pieminēdams...

Foto

Lietuviešu uzņēmēji pret Latviju

Gribēju piemest savu pagali ažiotāžai ap VDD ēkas celtniecību bijušā velotreka vietā. Tad nu lūk, no vienas puses man izbrīnu raisa šiverīgu...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: janvāris

8.janvārī Rīgas lielākajos interneta medijos tika ievietota pēcpadomju gados tematiski klasiska un tāpēc emocionāli vienaldzīga informācija. Taču tai tomēr piemīt zināma atraktivitāte. Informācijā...

Foto

Kur Latvija?

Latvijai vairs nav nevienas no valsts pazīmēm, proti:...

Foto

Karaļa ēras beigas vai tomēr “Bauze uz pauzes”?

Otrdien Garkalnes novada iedzīvotājus sasniedza ziņa, ka Garkalnes Imperators ir atkāpies no amata, jo veselība vairs nav tā,...

Foto

Ornitologs Apinītis iestājas par skaidru dziesmu: nost ar šņabi un „cīgām”

Jūs jau būsiet pamanījuši, ka kādreizējais partijas „Latvijas ceļš” biedrs dakteris Pēteris Apinis, kurš tika...

Foto

Kas notiek ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadību?

Ņemot vērā, ka pēdējā laikā arvien plašāk izskan ziņas par KPV LV ministru brīnumiem, vēlos informēt par kādu citu...

Foto

Nepieciešama jauna pieeja tam, kā Latvijas galvaspilsētā tiek risināti iedzīvotājiem būtiski jautājumi

Teikas apkaimes iedzīvotāji ir pauduši skaidru un nepārprotamu vēlmi bijušā velotreka “Marss” vietā redzēt...

Foto

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 2. daļa. Vēl vakar sabiedrotie, bet šodien - nāvīgi ienaidnieki

Vācija nevarēja pabarot sevi. Valstij uzsākot Otro pasaules karu,...

Foto

No NT pūdernīcas. Padomiski formāli un iesaiste

Nevar būt nekādu šaubu! Mērķis ir skaidri redzams! NT (“nācijas tēvs”) vēlas latviešu inteliģenci uztaisīt par sapioseksuāļu inteliģenci. Atcerēsimies,...

Foto

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 1. daļa. Kā sākās karš, jeb Molotova - Ribentropa pakts trīs dienu hronikā

Autortiesības uz šo “spārnoto” frāzi kļūdaini...

Foto

Ja mums nebūs jaunas ēkas par pārdesmit miljoniem eiro, kura stiprinās mūsu kapacitāti, mēs arī turpmāk nevarēsim notvert nevienu spiegu

Atbilstoši 2017. gadā pieņemtam valdības lēmumam...

Foto

Lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā

Nacionālā apvienība (NA) iesniegusi likuma grozījumus, lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā. JKP atbalsta. A/Par neatbalsta. Vienotība un KPV vēl domā....

Foto

Mihoelss, ebreju antifašistu komiteja un “ārstu-indētāju” lieta

Pērnā gada nogalē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies vēsturei, necenzēti nolamājot pirmskara Polijas vēstnieku Vācijā par it kā...

Foto

Paveiktais veselības nozarē Artura Krišjāņa Kariņa valdības pirmajā gadā

Atbilstoši valdības deklarācijai: 1. Pieejamība. Ārstniecības personu darba samaksas pieaugums 2020. gadā. Panākts, ka 2020.gadā veselības nozares darbinieku...