Iesaki rakstu: 
Līdz šim Andra Šķēles un Aināra Šlesera kopējās biznesa intereses dažādos biznesa projektos bija tikai izmeklēšanas iestāžu - pirmām kārtām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja - vērības un dažādu baumu objekts. Nu vairs ne - abu bijušo oligarhu ģimenes vienojušās vismaz vienā oficiāli kopējā biznesa projektā.
Kā rāda Lursoft datu bāze, šā gada septembrī Šlesers šķīries no tikai pagājušā gada jūlijā dibinātās SIA Regma 101 kapitāldaļām. Par to jaunajiem īpašniekiem kļuvušas divas citas kompānijas - SIA Regma 100 (60%) un SIA Inpo 21 (40%).
Uzņēmuma valdē gan palicis Šlesers un klāt nācis ilggadējais Šķēles biznesa partneris un uzticamības persona Edgars Šķenderis, un šis "spēku sadalījums" arī atspoguļo reālos uzņēmuma saimniekus.
Kā rāda Lursoft dati, SIA Regma 100, kas tāpat dibināta tikai pagājušā gada jūlijā, pilnībā pieder SIA Avadel, kas savukārt jau ilgāku laiku zināma kā Šleseru ģimenes uzņēmums, kas cita starpā būvē arī viņu bēdīgi slaveno māju Jūrmalā.
Aināram Šleseram SIA Avadel oficiāli pieder 20% kapitāldaļu, savukārt viņa sievai Inesei Šleserei un dēlam, 1993. gadā dzimušajam Edvardam Šleseram - pa 40% kapitāldaļu.
Garāks ir uzņēmumu ceļš no SIA Inpo 21 līdz Šķēļu ģimenei - uzņēmums pilnībā pieder SIA Privāto aktīvu pārvalde (valdes priekšsēdētājs - tas pats Šķenderis), tā savukārt - SIA Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem.
Savukārt šajā uzņēmumā kapitāldaļu īpašnieki ir gan Šķenderis un Šķēles uzticamā grāmatveža Harija Krongorna dzīvesbiedre Iveta Smilga-Krongorne (pa 10%), gan Šķēles otrā sieva Kristiāna Lībane-Šķēle (30%) un abas meitas - Madara Šķēle un Anete Šķēle-Pētersone. Pašam Šķēlem šajā vērienīgajā firmu astoņkājī oficiāli nekas nepieder.
Par abu bijušo oligarhu ģimeņu pirmo oficiāli kopējo biznesu pagaidām nekas vairāk nav zināms kā tikai tas, ka projekts varētu būt saistīts ar nekustamo īpašumu.
Kā zināms, neoficiāli daudzkārt ir ticis runāts par Šķēles un Šlesera kopējām biznesa interesēm virknē sfēru, pirmām kārtām minot Rīgas tirdzniecības ostas koncernu.
Tāpat pēdējā laikā bieži tiek minēts, ka līdz ar attālināšanos no politiskā biznesa Šlesers ne tikai zaudējis ietekmi, bet arī sācis izjust nopietnas problēmas ar pietiekamām finansiālajām plūsmām.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
