Iesaki rakstu: 
Es te šonedēļ aizlidoju uz Horvātiju, jo gribējās paburāt ar kaut kādu nedārgu tupeli. Tas kā mazs apartamets, brauc, kur gribi, saliņu tur daudz un visas pasakainas. Pa ceļam no lidostas uz nakti paņēmu apartamentu kādā mājā netālu no Zadaras lidostas.
Air Baltic ar savu tiešo lidojumu uz Splitu nekonkurē - pārāk dārgi. Tāpēc uz Helsinkiem ar Air Baltic (tur 20 eiro un no tā zaudējumi budžetam), bet tālāk ar Ryanair. Apartamenti nedārgi, bet bukinga atsauksmēs ieintriģēja tas, ka saimniece esot ļoti laipna. Uzrunāja. Mūsdienās citur progresīvais ļaunums un vispār - man patīk parunāt ar tautu.
Izrādījās laipna tā, ka ilgi netiku no viņas stāstiem prom. Tā nu sanāca, ka paprasīju par ekonomiku, mani jau interesē inflācija, algas un tamlīdzīgi. Jūs varbūt būsiet ievērojuši. Saku, jums te bizness laikam labi ienes, pie īres mājas dažādi auto - pat Spānija, reku ungāri, reku ukraiņi.
Viņa izlēja daudz. No cenu viedokļa, izrādās, tas pats, kas mūsu rimīšos. Cenas jogurtam divu gadu laikā trīskāršojušās. Algas gan ne. Daudzi nevarot sevi pabarot, izdzīvo, kā māk. Bet kā tad bizness, prasu es? Ejot labi tiem, kam tūrisms. Agrāk saražoja savu pārtiku, tagad viss izsaimiekots un jāpērkot importa.
Tad sūdzējās par karu. Saka, ka nesaprot. 1991. gadā, kad viņiem bija konflikts, serbu piekritēji uzbruka. Pirms kara tupi atslēdza ūdeni un elektrību, tad uzbumboja. Esot 4 gadus sēdējuši pa lielam bez abiem. Prom gan nebrauca, bet esot bijis ļoti grūti. Mucu vedējs ar sasmirdušu ūdeni. Viņai tajā īres mājā ir pagrabs, kurš karstajā fāzē bija kā patversme. Esot sēdējuši, precīzāk dzīvojuši kādu laiku, 30 cilvēki. Tāds 10x10m uz aci.
Ielieku mājas bildi. Interjers kā 90. gados, bet tīrs, nokrāsots. Atnesa tējkannu un pat piedāvāja, ka vīrs aizvedīšot tālāk. Es pieklājīgi atteicos - kungs pēc avārijas 2 gadus atpakaļ esot bijis komā un vispār gados. Viņa gan gribēja palīdzēt, kaut es ne prasīju, ne devu mājienu.
Tagad esot savādāk. Viņa saka, karojot laikam tikai nabagie. Jo bagātie draugi atbraucot te pie viņiem, to esot ļoti daudz, un ne tikai uzlabojot dārgāko restorānu bilances, bet izpirkuši mijonu villas pie jūras. Tāpēc vaino visā ne tik daudz karu, bet korupciju. Viņai no tā gan labi, atlecot naudiņa. Bet ienīst to visu, jo pensija kopā ar vīru 700 eiro. Pietiekot divām nedēļām, un bez mājas istabu iznomāšanas ej iedzen naglu.
Es viņai nestāstīju par zaļo kursu un naudas drukāšanu kovidlaikā, kas patiesībā izraisīja šo inflāciju. Par politiķu bezatbildību. Viņa jau nezina, ka tie korumpanti patiesībā kā reizi silda horvātu ekonomiku. Es tikai klausījos.
Viņa vaino visā savu valdību, kura kara atbalsta saukļos mazgājot naudu. Tāpēc jau tā attieksme Eiropā nav vienāda, padomāju es. Daļa redz tos cilvēkus, naudas un pārmērības. To atved tie, kuri nekaro. Tāpat kā mēs redzam Kariņa lidojumus un Evikas vienaldzību pret valdības tēriņiem. Un lielai daļai tas liekas normāli. Man šodienai viss. Reku tā „villa”. Pašu rokām sariktēta.
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
