Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas
Gatis Madžiņš, laikraksta Diena galvenais redaktors14.03.2024.
Komentāri (49)
Iesaki rakstu: 
Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Desmit un vairāk gadu būšanai sistēmiskās "pareizības" statusā, protams, ir bijuši objektīvi apstākļi, un atskaites punkts šim vēsturiskajam posmam neapšaubāmi bija "oligarhu kapusvētki", kopš kuriem ir pagājuši teju 13 gadi. Sistēmiski "pareizam" politikā nav iespējams būt bez sistēmiski "pareiziem" medijiem, kas uztur sistēmiski "pareizas" tēmas, bet par sistēmiski "nepareizām" nerunā. Būtiski uzsvērt, ka varas pīķī savulaik pareizs bija gan Latvijas ceļš, gan īpaši tā pati Tautas partija.
Galvenais sistēmiski "pareizā" virziena rādītājs pēdējos desmit gadus ir bijuši tieši sabiedriskie mediji, un taisnības labad jāteic, ka tam bija saprotami un loģiski apsvērumi. Jelkāda iešana pret jauno sistēmisko "pareizību" nebija komfortabla un bija nolemta nesaprašanai un apdraudēja karjeru. Savukārt sistēmisks "pareizums" paredzēja iespēju tikt pie ordeņa, piemēram.
Taču šobrīd, atļaušos apgalvot, briest smagā piezemēšanās, un sistēmiskās "pareizības" vieta agrāk vai vēlāk būs tukša. Tāpēc pašlaik nevēlos runāt par Kariņa lidojumiem, "cūku skandālu", skandālu Mūzikas akadēmijā vai nupat izskanējušo aplokšņu algu skandālu, kuru jau paspējuši apspēlēt visi, ieskaitot sabiedriskos medijus. Lai gan neapšaubāmi šo pārdomu iemesls ir tieši pēdējie notikumi.
Lielais jautājums pašlaik ir par visu valdošās varas un ideoloģijas komplektu kopumā – to informācijas kārtaino kūku, kas no ārpuses izskatās balta, maiga un salda, bet iekšā ir raupja un traki pārsālīta kā pērnā cūkgaļa saimnieka mucā.
Ar ko ir jāsāk? Ar varu vai ideju? Ar Jauno Vienotību vai, piemēram, Latvijas sabiedriskajiem medijiem (LSM)? Manuprāt, nelaimes pamati ir ideoloģijā un pasaules redzējumā, un tikai pēc tam ir vērts ķerties pie tīrā prāta kritikas Saeimā un izpildījuma valdībā. Un šobrīd dominē viena ideoloģija – amatu, varas, ietekmes pašsaglabāšanās un pašatražošanas ideoloģija, kas ir ļoti saprotami un arī pieredzēts no jau minētās vēsturiskās perspektīvas viedokļa.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekle Sanita Upleja-Jegermane ir atkāpusies*, un viņas darba uzteikuma skaidrojumā sabiedrībai ir stāsts ne tikai par "cūku komiksu", bet arī par vairāku gadu ilgām šaubām. Pati "cūku komiksa" sāga no sākuma līdz pat noslēgumam ir gluži vai paraugs padsmit gados iedibinātajai sistēmiskās "pareizības" ikdienas rīcībai.
SEPLP prasa ombudu vērtēt, ombuds pasaka: kopumā viss ir gandrīz labi. Proti, daži principi ir pārkāpti, bet cietušo nav. Sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne iesaka "rūpīgāk vērtēt dažādus inovatīvu mediju produktu uztveres aspektus, kā arī regulāri auditorijai skaidrot redakcionālās izvēles sensitīvām un pretrunīgi uztveramām publikācijām". Pats komikss atsaukts, ziņas par šādu projektu finansēšanu vai atalgojumu ir slepenas, un būsim godīgi – sabiedrībai skaidri tika pateikts, lai protas ievērot robežas. Īsāk – cūkas pie cūkām, gani no bikts uz krogu.
Tāpat, piemēram, kādēļ vieni veido saturu sabiedrisko mediju ēterā, pat neesot LSM žurnālisti, bet citus tur nav gadījies redzēt? Kā brīvie producenti vai neatkarīgas mediju platformas tiek pie šādas iespējas gozēties valsts apraidē? Taču tas, izrādās, neesot skaidrošanas vērts. Piemēram, Re:Baltica ir vesels šķirklis LSM portālā un iet privātais saturs LSM bez kāda check – Re:Check.
Šis atkal ir līdzšinējās sistēmiskas "pareizības" vai "nepareizības" jautājums. Un tieši šobrīd šis ir arī valsts drošības jautājums, vadoties no konkrētā privātā satura radītāja ideoloģiskās orientācijas. Vai tiešām sabiedriskajiem medijiem trūkst savu satura radītāju un kā mēs varam būt pārliecināti par to, ka netiek realizētas pašiem vien zināmas intereses kādas trešās personas influencēs?
Pārliksim šo ideoloģijas rupora ligu politiskajā varā un iegūsim varas mazspēju. Tieši to, kas notiek desmit gadus. Ir ķeza, ir pārmetumi, un tad iznāk kaut kāds ombuds no savējiem, kas partijas gadījumā būs KNAB, un paziņo, ka viss ir gandrīz labi, bet, ja nav labi, tad lietu izmeklēs. Rūpīgi. Pat teiktu, lai jau izmeklē un saka, kas viņiem sakāms, ja nerastos pārāk daudz jautājumu. Un šobrīd lielais jautājums ir par visu kūku, ne tikai par odziņu tās korē. Par to, ka godprātīgi cilvēki atkāpjas no amatiem principu dēļ, bet daži citi karogu, valsts ideju, visu, kas svēts, padara par komiksu. Morāle, ētika, sajēga par vērtībām nāk no ideoloģijas. Kauna cēlonis ir jālikvidē. Pēc tam jau var labot pārpratumu.
* tagad gan atlūgumu atsaukusi.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
