Iesaki rakstu: 
Lai nerastos jautājumi, paskaidrošu uzreiz – es uzskatu, ka Aivars Lembergs ir ar neremdināmu apetīti apveltīts, ļoti enerģisks un spējīgs melis un zaglis.
Tāpat uzskatu, ka šis melis un zaglis, pazaudējis amatu komunistu nomenklatūrā, kopš deviņdesmito gadu sākuma ir piesavinājies Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem piederošus īpašumus vismaz miljarda eiro vērtībā, pēc tam „savas” pilsētas iedzīvotājiem, kā arī politiskajām un citām kalpu dvēselēm no sakamptā atmetot nožēlojamas druskas.
Ļoti ceru, ka par to viņš agri vai vēlu kārtīgi atsēdēs, kaut šaubos, vai tas kādreiz notiks, pateicoties Latvijas tiesām un mazspējīgajai prokuratūrai. Un to labi saprot arī viņš pats, - ne velti kundziņš tik sparīgi, pat histēriski līda vai no ādas ārā, lai tikai jelkādā veidā izspruktu no Anglijas tiesas rokām, un tik ekstātiski gavilēja, kad tas, visticamākais, izdevās.
Šis mans dziļi personiskais viedoklis par šo kungu man tomēr neliek sajūsmināti iespiegties ikreiz, kad sētas krancis paceļ kāju pie Ventspils mēra automašīnas, un entuziasma un urīna pārpilno četrkājaini nekavējoties pasludināt par pēdējo cīnītāju izšķirošajā cīņā ar oligarhu varu.
Tieši šādu iespaidu man atstāj pašreizējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža aktivitātes saistībā ar viņa iecerēto Lemberga darbību izvērtēšanu un sekojošo „simtprocentīgās varbūtības” atstādināšanu no ieņemamā amata.
Nepārspīlējot var teikt, ka šis pasākums ir muļķīgs, komisks un nesakarīgs jau no piektdienas pēcpusdienas, kad tas tika izsludināts, - un, dienām ejot, kļūst tikai muļķīgāks un muļķīgāks.
Tātad – ir piektdienas vakars, pats Sprūdžs ir aizgājis pagrīdē, bet atstājis savā vietā preses sekretāri, kas ministra vārdā paziņo – esot saņemti pilnīgi šokējoši fakti par Lembergu. Nu tik šokējoši, ka jau jāsāk domāt par to, kā „ministrs ar motivētu rīkojumu var atstādināt pašvaldības vadītāju no pienākumu pildīšanas”.
Tiesa, faktiski nekavējoties izrādās, ka šokējoši šie fakti var būt tikai cilvēkam, kas pēdējos gados lielākoties mitis mucā un noteikti nav lasījis nevienu avīzi un nav ielūkojies nevienā interneta portālā, - redz, esot ziņas, kas liecinot, ka Lembergu ģimene varētu būt slēpta labumu guvēja milzu daudzumā pašmāju un ārzonu uzņēmumu.
Svētdienā atklājas, ka nekādu superjaunu faktu šokētajam Sprūdžam tiešām nav, - ir informācija no prokuratūras jau pirms četriem gadiem celtās megaapsūdzības Lembergam, kuras materiāli tikuši publiskoti jau neskaitāmas reizes un visdažādākajās formās.
Nu šos faktus mēnešiem ilgi „analizējuši” Sprūdža juristi un saražojuši slēdzienu, kurš tad arī apšokējis nabaga ministru. (Pats slēdziens gan joprojām tiek turēts slepenībā – un, ja arī pārējais tā teksts ir tikpat stulbu kļūdu bagāts kā vēstulē Lembergam uzskaitīto kompāniju nosaukumu rakstība, tad arī skaidrs – kāpēc.)
Pienāk pirmdiena – un pēkšņi izrādās, ka ministrs tomēr nemaz nav bijis tik apšokēts. Tieši pretēji – nu Sprūdžs parādās ēterā un paziņo, ka patiesībā viņš jau visus pēdējos divdesmit gadus esot vērojis, kā Lembergs „spļauj sejā ikvienam Latvijas iedzīvotājam”.
Interesanti, protams, iedomāties, kā 1980. gadā dzimušais Sprūdžs jau maigajā divpadsmit gadu vecumā ik dienas novērojis kaut kādu slapjumu gan pašam, gan visiem apkārtējiem uz sejas. Sākumā domājis – rīta rasa. Izrādījies – nē, Lembergs spļaudās. Tad nu veselus divdesmit gadus cieties – un nu tik sācis rīkoties...
Šādi smīkņāt par šo politisko Sisi Vijoļkāju, kurš savā amatā regulāri rīkojas tā, ka jau drīz nekompetences, nekonsekvences, ambīciju un kaismīga pirmspubertātes lecīguma apvienojumu nevarēs mērīt citādi kā sprūdžos, varētu vēl ilgi. Taču smīkņāšana pāris apstākļu dēļ sanāk tāda paskumīga.
Redziet, savā ziņā būtu jau jauki un iedvesmojoši, ja šis Sisis tiešām atstādinātu Lembergu no amata, kuru tas it kā ieņem, it kā tomēr neieņem (nudien neesmu sapratis no daudzskaitlīgajiem pamurgainajiem skaidrojumiem), - tikpat jauki kā TV skatīties Zatleru, kurš drosmīgi atlaiž Saeimu.
Taču ir vairāk skaidrs, kas tam sekos, - skaidrs visiem, izņemot Sisi un viņa pseidojuristus.
Ministra prasība vienas pašvaldības pašreizējam pārstāvim paskaidrot kaut ko, kas pašvaldībā darīts no 1998. līdz 2006. gadam, ir vienkārši bezjēdzīga. Pašlaik, ja nu nav pamanīts, ir 2012. gads – un ministrs nav ne policija, ne prokuratūra.
Vēl bezjēdzīgāk – lai kāds nejaucenis mums šķistu šis Lembergs – ir par faktiem pasludināt to, kas, lai nu kā mēs skatītos, ir tikai prokuratūras viedoklis par šo kungu, kam līdz galīgajam spriedumam vēl ilgs un garš ceļš ejams (žēl, protams).
Un vēl - ir jābūt īpaši aptaurētam, lai, skaidri nojaušot priekšā stāvošo tiesāšanos, izsniegtu Lembergam lielisku trumpi, jau pirms paskaidrojumu saņemšanas publiski paziņojot, ka viņa atstādināšanas jautājums jau ir izlemts.
Tā nu, kad atstādinātais Lembergs vērsīsies tiesā ar kārtējo prasību pret Latvijas valsti, viņš, protams, uzvarēs.
Uzvarēs ne tāpēc, ka ir uzpircis tiesu vai ka visu ir noteikuši viņa apmaksātie advokāti, bet gan tāpēc, ka prasības pamatā ir īpaši stulba Latvijas valsts pārstāvja rīcība. Stulba – un bezatbildīga.
Atceraties tādu Grinberga lietu, kad kāds pseidoekonomikas kvaziministrs Kariņš neparko nevēlējās rīkojumā par amatpersonas iecelšanu Ventspils brīvostā norādīt šī cilvēka personas kodu?
Stulbenis, vai ne? Tieši to pēc ilgām prāvām būtībā atzina arī tiesa. Lembergs vinnēja, un kurš maksāja par šīm kaprīzēm? Konkrētais stulbenis? Nē, protams, ne, - Kariņš sēž Eiroparlamentā, bet viņa vietā maksājām mēs visi no saviem nodokļiem.
Tagad būs tieši tāpat. Par Siša Vijoļkājas muļķību maksāsim mēs visi. Un ja vēl runa būtu tikai par vienu Sprūdžu... Bet nē jau. Tā tas mūsu valstī ir iekārtots, ka gan amatpersona augstā amatā, gan mikrosprūdžiņi nelielos činos droši zina – ja nu kas, atbildēs ne jau viņi ar savu mantu un savu maku. Tā ka – nekas netraucē izklaidēties.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
