Šis un tas, par ko esmu pārliecināts

Jā, tieši tā, no šā tā dieviņš ir pasargājis, bet daudz ko no šiem principiem, ko es viņam vēlētos ieteikt, es pats kaut kad, kaut kādā veidā esmu pārkāpis – un tāpēc jo pārliecinātāks es tagad esmu, ka tie ir tie īstie, kas ievērojami vienmēr un bez izņēmumiem.

Pēdējo trīs dienu notikumi man ir likuši iedomāties par dažiem no šādiem ieteikumiem, kurus noteikti nedrīkstētu aizmirst.

Pirmais. Nemelo.

Jā, muļķīgi teikt – nemelo. Viedais dakteris Hauss zināja – visi melo. Man arī ir nācies melot, gan jau vēl nāksies. Cilvēks un cilvēce tā ir iekārtoti. To sauc par dzīvi.

Teikšu tā – melo, ja citādi nevar, bet neļauj meliem valdīt pār sevi, savu dzīvi, savām darbībām. Neuzskati, ka meli ir laba, pat vislabākā izeja no lielākās daļas dzīves situāciju. Tā vienkārši nav.

Patiesībā ar meliem ir kā ar narkotikām. Sākumā tie palīdz, padara tevi spēcīgāku, enerģiskāku, rīcībspējīgāku. Taču tas ātri pāriet, sākas pieradums, tad atkarība.

Un tad jau tev nākas melot gandrīz vai katru dienu tikai tāpēc, lai kaut cik saglabātu to, par ko tu esi kļuvis. Un agri vai vēlu vairs nav tādas melu devas, kas spētu tevi paglābt.

Otrais. Nebaidies.

Viegli pateikt, vai ne. Mēs visi baidāmies no neskaitāmām lietām – gan īstām, gan iedomātām. Nezinu, vai kādam ir iespējams nebaidīties ne no kā.

Taču tu vari valdīt pār savām bailēm. Tu vari neļaut tām – tāpat kā meliem – valdīt pār sevi, savu dzīvi, savām darbībām.

Ir cilvēki, kas to nespēj. Viņi ļoti baidās no visjocīgākajām lietām – piemēram, „zaudēt seju”. Būt vainīgi. Atzīt savu vainu. Nožēlot. Lūgt piedošanu.

Šīs bailes viņu skatu aizmiglo tiktāl, ka viņi nespēj paskatīties paši uz sevi, ieraudzīt sevi tādus, kādi viņi ir, un to godīgi pateikt. Ja ne citiem, tad vismaz sev.

Viņus bailes šajā aklumā dzen aizvien tālāk un tālāk, un atpakaļceļa var arī nebūt. Kaut ikviena cilvēka spēkos ir jebkurā mirklī pateikt tām – stop.

Trešais. Neesi alkatīgs.

Cik atceros, rijība un alkatība ir starp kristiešu mācības nāves grēkiem. Un tas nav nejauši. Alkatība spēj tevi apstulbināt un padarīt aklu ne sliktāk kā meli un bailes.

Necenties pakampt visu, uz ko vien tev – kā tev regulāri mēģinās iestāstīt tevī kā ikvienā cilvēkā sēdošā alkatība – ir tiesības.

Iespējas tev noteikti būs. Arī tiesības tev būs. Bet atceries – dieviņš cilvēku pārbauda visādos veidos, un šis viņam ir viens no visiecienītākajiem.

Kampšana un rīšana var kļūt par pieradumu un atkarību – un cilvēks var arī nepamanīt to brīdi, kad tā viņu padara par draņķi un nelieti.

Ceturtais. Neturi sevi pāri citiem.

Visādos veidos tev tiks likts priekšā, ka tu esi īpašs, ka tev pienākas, ka tu esi tik svarīgs un tavs darbs ir tik svarīgs, ka tas vienkārši kaut kur augšā ir izlemts, ka tev pienākas vairāk, ka tu esi vienlīdzīgāks, ka tas viss tikai lietas labā.

Tā nav. Visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, un dieviņš – es tā vismaz domāju – arī tad, kad grimst Titāniks, cilvēkam dod arī citu iespēju, ne tikai sieviešu, bērnu un večuku izgrūstīšanu ceļā uz glābšanas laivām.

Un visbeidzot. Nenodod.

Nekad un nevienu nenodod. Ne sevi, ne citus. Ja tu nodod kādu citu, tu vienlaikus nodod arī gabaliņu pats no sevis.

Nenodod pat savu nedraugu. Neesmu kristīgo nostādņu piekritējs, bet esmu pārliecināts, ka tā nav laba ideja – nodot pat savu pāridarītāju. Tiec pats galā – ar sevi vai viņu, kā nu sirds un prāts liek.

Un nekad, nekādos apstākļos nenodod savu tuvāko, to, kurš tev ir palīdzējis – vienalga, pēc savas vai tavas gribas.

Vienalga, kā ir izvērtusies šī palīdzēšana, vienalga, kādas bailes tevi māc, vienalga, cik vilinošu glābiņu tev sola nodošana, - nekad, nekādos apstākļos nenodod to, kurš tev ir palīdzējis.

Pats sev šāds nodevējs šo nodevību kaut kā droši vien spēs attaisnot, nodēvēt kaut kā citādāk. Bet visi apkārt to pamanīs un nekad neaizmirsīs, ar ko viņiem darīšana.

Novērtē šo rakstu: