Iesaki rakstu: 
Sveicu visus 1. februārī, kas ir starptautiskā “Bez hidžāba” diena! Kamēr Irānā tūkstošiem sieviešu protestē (un iet bojā) pret šiītu musulmaņu režīmu, kas regulē sieviešu ķermeņus, mūsu vietējie deģenerāti ir aizdomīgi klusi, kad runa ir par sieviešu tiesību ierobežošanu, ja to dara musulmaņi. Tā nav sakritība – viņi klusē tāpēc, ka pašreizējais Irānas režīms sponsorē viņu mīļotos “palestīniešu” Hamas.
Sākumā neliels stāstiņš. Vēl pirms visas Covid afēras, tālajā 2019. gada vasarā Rīgā norisinājās starptautisks jauniešu volejbola turnīrs. To varēja saprast pēc neskaitāmajiem autobusiem un jauniešiem, kas bija apģērbos savu valstu emblēmās, Rīgas 49. vidusskolas un Hanzas vidusskolas apkaimē.
Vienā no šiem vakariem es atpūtos vietējā kroga terasē uz Annas un A. Briāna stūra un pamanīju, ka kroga virzienā nāk trīs meitenes ar lakatiem ap galvu. Turēdamas rokās McDonald’s papīra glāzes un ar Irānas valsts karogiem uz apģērba, šīs meitenes – sauksim viņas par Rošanu, Dinu un Zahru – teica, ka ir apmaldījušās un vēlas tikt atpakaļ uz savu viesnīcu. Piekritu viņas pavadīt, jo nebija tālu, un paņēmu savu velosipēdu līdzi, lai nebūtu atpakaļ jāiet kājām.
Tikko kā sākām iet, pamanīju, ka viņas ļoti uzkrītoši skatās uz manu velosipēdu, līdz Rošana nenocietās un teica, ka grib pavizināties. Nepaspēju pateikt, kuras bremzes ir aizmugurējās, līdz viņa jau bija uzlekusi uz sēdekļa un aizminusies līdz Šarlotes ielai. Pārsteigts, teicu Dinai un Zahrai: “Nu gan viņai entuziasms!” Viņas atbildēja, ka viņu valstī sievietēm braukt ar velosipēdu ir nosodāmi. Tā nu atļāvu katrai no viņām pabraukāties, pavadot viņas uz viesnīcu, un jāsaka, ka tik izteiktu un neviltotu prieku no cilvēka redzēju pirmo reizi.
Un tagad atpakaļ pie tēmas. Pirms islāma arābu zemēs sievietes bija brīvas. Muhameda attieksmi pret sievietēm izveidoja divas, iespējams, svarīgākās sievietes viņa mūžā – Hadidža un Aīša. Muhameds salīdzinoši vēlā vecumā (25 gados) apprecēja sievieti, kas par viņu bija 15 gadus vecāka un jau ar bērniem no iepriekšējām laulībām. Tomēr Hadidžai bija viena priekšrocība – viņa bija turīgākā sieviete visā pilsētā, un viņas mantojumu Muhameds izmantoja kā kapitālu savai sludināšanai un vēlākiem reidiem un laupīšanas karagājieniem.
Tieši Hadidža bija tā, kurai Muhameds atklāja vienu no saviem tumšākajiem noslēpumiem – viņš uzskatīja, ka viņu ir apsēdis dēmons (epilepsijas lēkmes), un šīs dēmona klātbūtnes dēļ viņš pat apsvēra domu izdarīt pašnāvību. Al Tabarī norāda, kā tapa viņa pirmā atklāsme: “Es stāvēju, bet pēc tam nokritu uz ceļiem un aizrāpoju ar trīcošiem pleciem. Es devos pie Hadidžas un teicu, lai apsedz mani. [...] Es apsvēru domu nolekt no klints, bet viņš parādījās atkal un teica, ka esmu Dieva vēstnesis.”[1] Šis pats dēmons tika vēlāk dēvēts par enģeli Džibrīlu, kas nesa viņam Allāha atklāsmes.
Šis atgadījums gan notika, kad Muhamedam bija jau 40 gadi. Kad Hadidža nomira aptuveni 65 gadu vecumā, 50 gadus vecais Muhameds par sievu apņēma sešgadīgo Aīšu. Ņemot vērā faktu, ka Muhamedam bija dzimumsakari tikai ar vienu sievieti, kas ir krietni vecāka par viņu, līdz viņas mūža galam, nav pārsteigums, ka viņš pēc viņas nāves par sievu apņēma mazu bērnu, jaunas meitenes un vēl turēja piegulētājas. Aīša izrāda savu greizsirdību pret Hadidžu zemāk norādītajā hadīsā.
Sahih Al-Bukhari 63.grāmatas 47.hadīsu stāsta Aīša: Reiz Hala bint Huveilida, Hadidžas māsa, lūdza Pravieša atļauju ienākt. Pie tā Pravietis atminējās to, kā Hadidža mēdza lūgt atļauju, un tas viņu nomāca. Viņš teica: “Ak Allāh! Hala!” Es kļuvu greizsirdīga un teicu: “Kas tev liek atcerēties vecu sievieti no Kuraišiem? Vecu sievieti ar bezzobainu muti un sarkanām smaganām, kas sen mirusi un kuras vietā Allāhs tev devis kādu, kas labāka par viņu?”
Jāņem vērā fakts, ka Hadidža lielāko daļu sava mūža pavadīja jahiliyyah. Hadidžai bija ilgtermiņa ietekme uz Muhameda uzvedību un psiholoģiju. Tieši viņa un viņas brālēns Varaka bin Naufāls pārliecināja Muhamedu, ka viņš ir Allāha izredzēts pravietis, jo vīrs ar krītamo kaiti (epilepsiju) būtu apkaunojums visas pilsētas priekšā. Tā kā viņa bija sieviete, Muhameda sekotāji, iespējams, tīšuprāt noklusēja viņas devumu. Bez Hadidžas dalības Muhamedam nebūtu izdevies kļūt par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem vēsturē.
Ibn Išāks raksta, ka “Hadidža Bint Huveilīda bija divu vīru atraitne, turīga un cienījama tirgotāja. Viņa mēdza pieņemt darbā vīriešus, lai tie dotos uz citām pilsētām tirgot viņas preci. Izdzirdot par pravieša [Muhameda] godīgumu, uzticamību un godājamo raksturu, viņa lūdza viņam aizgādāt savu preci uz Sīriju tirgošanai un apsolīja viņam samaksāt vairāk nekā pārējiem. [...] Kad Muhameds atgriezās, viņa ierosināja apprecēties. Tajā laikā Hadidža bija vislabāk situētā sieviete Kureišu ciltī, augsti godājama un arī visturīgākā. Visi ļaudis vēlējās pie pirmās izdevības iegūt viņas mantu. [...] Allāha apustulis pateica saviem tēvočiem par Hadidžas ierosinājumu, un tēvocis Hamza bin Abduls Muttalībs to atļāva.”[2]
Saskaņā ar tā laika tradīcijām Hadidža bija hanafiyyah.[3] Viņas onkulis Varaka ibn Naufals, kurš konvertējās no pagānisma uz kristietību, pārleicināja Muhamedu, ka viņš ir Allāha vēstnesis. Hadidžai bija bērni no iepriekšējās laulības, kuri nomira, kā arī bērns no Muhameda, kurš arī nomira. Muhamedam tā arī nebija neviena dēla – nedz no viņas, nedz no citām sievām.
Tā kā Hadidža dzīvoja laikmetā ar visai ierobežotām izglītības iespējām, jānorāda sekojošie fakti par viņas iespējām, kas netika dotas sievietēm pēc islāma izplatīšanās. Viņa mantoja sava tēva bagātību bez citu viņas ģimenes vīriešu iejaukšanās. Viņa nodarbojās ar uzņēmējdarbību un bija sekmīga šajā nozarē bez vīrieša atļaujas, kas būtu neiedomājami islāmā. Viņa bildināja Muhamedu – pretēji islāma tradīcijām, kuras paredz vīrieti izteikt bildinājumu sievietei. Viņa finansiāli atbalstīja Muhamedu visā savas dzīves laikā līdz savai nāvei. Viņa bija neatkarīga un pārliecināta sieviete.
Viņa mierināja Muhamedu, kad viņš bija nobijies, viņa viņu iedvesmoja, kad viņš bija nedrošs, viņa zināja par vienu vienīgo Dievu ilgi pirms Muhameda. Viņa Muhamedu arī atsvešināja no pagānisma un daudzdievības. Muhameds viņas dzīves laikā neapprecēja nevienu citu sievieti nevis tāpēc, ka viņš viņu mīlēja, bet gan tāpēc, ka viņa bija finansiāli un sabiedriski ietekmīgāka par viņu. Pēc viņas nāves Muhameds Medīnā ar savām Allāha atklāsmēm sievietes nostādīja līdzās vergiem un mājlopiem. Hadidža bija viena no pēdējām sievietēm, kas Arābijā baudīja brīvību, līdzīgu tai, kādu bauda sievietes mūsdienu Rietumu pasaulē.
Ironiskā kārtā tieši sievietes mūsdienu Rietumu pasaulē lūkojas uz islāmu kā uz kaut ko eksotisku un atbrīvojošu, vienlaikus noniecinot Rietumus kā patriarhālu un mizogīnisku sabiedrību, kurā sievietes ir apspiestas tikai tāpēc, ka nesaņem bezmaksas tamponus, un, ja man būtu iespēja, es iepriekš minētās meitenes no Irānas iemainītu pret Selmu Levrenci, Alisi Zariņu un Beatu Joniti – iespējams, stulbākajām un agresīvākajām feministēm Latvijā.
Mani iepriekšējie raksti:
1. Īstā patiesība par musulmaņu kultūru jeb tas, ko mediji nevēlas publicēt par islāma vēsturi;
2. Kāpēc musulmaņi mūs ienīst, un kāpēc viņi pret mums cīnās?;
3. Par islāmu un sieviešu sišanu;
4. Kāds sakars islāmam ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?;
5. Maskētā džihāda rokasgrāmata un Stokholmas sindroms;
6. Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu;
7. Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi;
9. Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani;
10. Riddah: islāma vienvirziena biļete;
11. Zina: Šahāda zem varavīksnes jeb praids Mekā. Islāma skatījums uz seksuālajām minoritātēm;
12. Islāms – plaģiāta reliģija;
13. Pedofilija islāmā jeb kādus ļaudis mums varētu atvest ANO migrācijas pakts;
14. Pamācība Mārai, kā nēsāt hidžābu, jeb galvassegas izcelsme un regulējums šariātā ;
15. Par Kraistčērčas mošeju apšaudi ;
16. Musulmaņu naids pret ebrejiem* un tā teoloģiskie aspekti
17. Vardarbība pret sievieti islāmā – kulturāla daudzveidība “Progresīvo” iznireļu gaumē;
18. Feministes utopija – dzīve šariātā;
20. 20 retoriski jautājumi palestīnas atbalstītājiem
21. Muhameda nāve
[1] “The Beginning of the Prophetic Mission” in: The History of Al-Tabari. Vol. 6, Muhammad at Mecca, (transl. Ismail K. Poonawala, State University of New York Press, 1990.) p. 68.
[2] Ibn Ishaq, Sīrat Rasūl Allāh, pp. 82-83.
[3] Cilvēks, kas ticēja ābramisko reliģiju (kristietība un jūdaisms) Dievam, bet nepraktizēja nevienu no tām.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
