Iesaki rakstu: 
Igaunijas premjere Kaja Kallasa vienīgā no vietējām bonzām atklāja Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas (NATO) plānu, kas paredz atļaut Krievijai uz pusgadu okupēt Baltijas valstis. Kodolieroču pielietošana nav plānota. Tas tāpat bija skaidrs, redzot “civilizētas pasaules” attieksmi pret Baltiju kā pret pažobeli, kurā bezjēdzīgi ieguldīt nopietnus līdzekļus, gaidot teritoriju staigāšanu no rokas rokā militāra konflikta gadījumā.
Mantra, ka Sēlijas poligons nostiprinās valsts drošību, var noderēt vienīgi pašsuģestijai. Ja plāns būtu mainīts, tagad būvētu fortifikācijas un piegādātu modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Ļaužu patriotiskai motivācijai iedarbinātu tautsaimniecības atdzīvināšanas mehānismus.
Diemžēl viss rit pa vecam. Ja Krievija nākotnē sadomās, ka ir spējīga anektēt Baltiju, nekādi poligoni to neapturēs. Labākajā gadījumā krievu karaspēks apies šo bāzi, lai nesaķertos ar rietumvalstu garnizonu. NATO samitā Madridē 2022. gadā tikai latvju vagaru izkalpošanās kāre sizerēnu priekšā diktēja poligona akceptēšanu. Laikam domāja: izmirstošai valstij ~0,4% apdzīvotas teritorijas mazāk neskādēs! Turklāt apgrūtinājumu vadīkļi pasniedza kā milzu panākumu.
Militārā objekta robeža atgādina puzles gabala malas. Civilās zemes pleķi ieguļas poligonā un otrādi. Šaubos, ka ārzemju zaldāti, dragājot ar militāro tehniku, tik labi orientēsies svešā vietā, ka uzmanīgi apbrauks privātās zemes strēmeles, kas kā kabatas iestiepušās poligonā. Es neizbrīnīšos, ja ģeogrāfijā ne pārāk erudītie NATO kareivji nejauši iemaldīsies Lietuvā. Militārā daudzstūra līnijām vajadzēja būt taisnākām. Tiesa, tad plašāk būtu jāatver maciņš kompensācijām. Normālā valstī arī šobrīd zemes saimnieki kļūtu stāvus bagāti. NATO budžets atļauj. Taču prognozēju, ka īpašniekiem “kopējā labuma vārdā” atmetīs nožēlojamus grašus.
Toties pasakaini “uzvārīsies” varai pietuvināti šeftmaņi, bet varnešiem “atplūdi” tecēs pāri lūpai. Nedaudz savu labklājību cels ļautiņi, kas iekortelēsies apkalpot ārzemju karavīrus. Vietējie iedzīvotāji pārsvarā tomēr nav apmierināti, ka dzīve turpmāk ritēs nevis lauku idillē, bet kā karalaukā. Cilvēki nemaz nejūtas droši, kad līdzās mājām rūcina armijas tehnika, netālu lido lādiņi un naktīs notiek apmācības. Turklāt vienīgais tiešais autoceļš, kas savieno Sēliju ar Rīgu, iet cauri poligonam, bet kustība periodiski tiks ierobežota.
Vienlaikus apklusuši visi dzīvnieku aizstāvji, ignorējot, ka poligona teritorija ir bagāta ar biotopiem un dažādām putnu sugām. Kad armijnieki sola ievērot visas vides prasības un saudzīgi izturēties pret dabu, es pat nezinu, kas ir lielāki liekuļi – militāristi vai tie, kuri šiem piekrītoši māj ar galvu.
Skepse pret poligonu nenozīmē gaudas, ka viss ir dimbā. Vienkārši pie teikšanas Dievzemē vajag politiķus ar mugurkaulu, kuri prastu valsts atrašanos NATO un ES pārvērst tautas labklājībā. Turklāt nevis Latvijai dikti vajag NATO iluzoro aizsardzību, bet kolektīvajiem Rietumiem nepieciešamas bufervalstis, lai atdalītu Krieviju no Baltijas jūras un Karaļaučiem, kā arī placdarmam dažādām operācijām. Prātīga valdība vēl spēs par tik gardu kumosu kā vieta poligonam izkaulēt izdevīgus noteikumus, lai iedzīvotāju dzīves līmenis ievērojami pieaugtu. Taču jāsaprot, ka “visu un uzreiz” politika nesanāks, jo pārāk daudz ir sačakarēts un līdz labošanai vēl nav tikts.
Kā “Latvija pirmajā vietā” (LPV) listes deputāta kandidāts es nevaru apiet partijas balsojumu Saeimā. Poligona būve bija nenovēršama, LPV atlika vien nodemonstrēt savu attieksmi pret NATO. Tāpēc vienprātīgs balsojums “PAR” bija likumsakarīgs. Citu soli traktētu kā laipošanu. LPV nav nodevusi vēlētājus, jo tās priekšvēlēšanu programma paredz Latvijas atrašanos NATO. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā investori neieguldīs naudu Latvijā, ja nebūs pārliecināti par drošību, ko NATO vismaz uz papīra garantē. Sabiedrības noskaņojums liecina, ka “laukā no NATO” partijas ir nolemtas pastāvīgai opozīcijai. Latvzemiešiem, kas gaida krievu tankus, atgādināšu, ka arī tiem vajadzēs poligonus un ar iezemiešiem neviens neceremonēsies. Tāpēc nepūderējiet smadzenes!
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
